To komponists atrod Venēcijas kūrortsalas Lido pludmalē starp dīkiem atpūtniekiem eņģeļveidīga pusaudža, poļu emigranta Tadzio veidolā. Viskonti filma ir arī par to – par Eiropas kultūras elites slimīgajām kaislībām, par nemieru, kas atdala ikvienu radošu cilvēku no vispārpieņemtas normas, un tieksmi lauzt tradīciju. Mākslā vienmēr eksistē slēpts apspiestas, sublimētas juteklības elements, jo tās radītājs ir dzīvs cilvēks un nekad mākslas darbs netop aiz prāta/prātīguma. Tomēr ar grēcīgās miesas ekstāzi ir daudz par maz, lai aprakstītu kultūras dekadences zīmes darba Nāve Venēcijā fenomenu, kas vēl 40 gadu pēc filmas tapšanas garantē absolūtu empātijas, klātbūtnes efektu.Kāpēc skatīties? Atbilde ir bezjēgā banāla – šī ir viena no labākajām smalka prozas teksta (Tomasa Manna leģendām apvīta novele) ekrāna versijām pasaules kinematogrāfā. To mēdz dēvēt par konģeniālu. Un, protams, Venēcijas dēļ.*****
Normunds Naumanis iesaka Baltijas pērles filmas. Nāve Venēcijā
Nāve Venēcijā. Drāma. Itālija. 1971. Režisors L. Viskonti. Lomās D. Bogards, B. Andersens, S. Mangāno Drāma par eņģeli, vārdā nāve, un apsēstību ar skaistumu. Smeldzes pilna retro drāma par radošā strupceļā nonākuša padzīvojuša mūziķa Gustava fon Ašenbaha liktenīgo sastapšanos ar skaistuma ideālu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.