Romāns, kas sākas ar lielas ģimenes daudzo bērnu aprakstu, kaut kādā ziņā sasaucas ar G. G. Markesa Simts vientulības gadiem - arī Aljendes reālisms ir ar maģisku piesitienu, taču viņas skatījums uz savas zemes vēsturi ir vairāk sievišķīgi kaislīgs un nepārvaramu skumju apēnots - Garu nams tapis laikā, kad rakstnieces vectēvs 90 gadu vecumā gulējis uz nāves gultas. Otra ēna, kas krīt pār šo grāmatu, neapšaubāmi meklējama nesenajā Čīles vēsturē - Augusto Pinočeta sarīkotajā apvērsumā, kurā dzīvību zaudēja prezidents S. Aljende un daudzi viņa piekritēji, un tam sekojošajos briesmīgajos diktatūras gados, kad Isabella Aljende zaudēja daudzus tuviniekus un bija spiesta meklēt patvērumu ārpus valsts. Garu nams ir iespaidīgākā triloģijas grāmata, lai gan arī abas pārējās ir aizraujošas. Saturiski secīgi jālasa šādi: Fortūnas meita, ko varētu dēvēt par melodramatisku romanci, dzimtas stāsta aizsākumu un vienlaikus veltījumu Sanfrancisko, saulainajai pilsētai. Nākamā ir Sēpijas portrets, kurā iepriekšējās grāmatas varoņu pēcnācēji izcīna savas dzīves cīņas, un noslēdzošā, pati spēcīgākā ir Garu nams.
Tuvāk par katru romānu nestāstīšu, vien piebildīšu, ka tieši šie I. Aljendes darbi arī tikuši visvairāk tulkoti un pēc Garu nama pat uzņemta filma (The House of the Spirits, 1993) ar Merilu Strīpu, Džeremiju Aironsu, Vinonu Raideri un Antonio Banderasu galvenajās lomās. Kopš 1982. gada, kad iznāca Garu nams, Isabella Aljende sarakstījusi vēl daudzas grāmatas (Zorro un vairāki piedzīvojumu romāni pusaudžiem iznākuši arī latviski), guvusi dažādas literāras balvas.
Rakstāmmašīna, nevis rakstniece
Interesanti, ka, par spīti lasītāju atzinībai, daudzajiem tulkojumiem un tam, ka pārdoti vairāk nekā 57 miljoni Aljendes grāmatu eksemplāru, dzimtajā Čīlē ir daudzi kritiķi, kas uzskata, ka Isabella Aljende nav nekāda rakstniece. Viņai veltīti tādi neglaimojoši epiteti kā «Aljende ir rakstāmmašīna, nevis rakstniece» un «viņa pieļauj nāvīgu kļūdu, iedomādamās, ka komerciāli panākumi nozīmē arī literāru kvalitāti». Pati rakstniece par to pavīpsnā: «Tas, ka cilvēki domā: ja tu pārdod lielu skaitu grāmatu, tu neesi nopietns rakstnieks, ir nopietns apvainojums lasītājiem. Es kļūstu pikta, kad ļaudis saka tādas lietas. (..) Kāds Latīņamerikas studiju pasniedzējs, recenzējot manu beidzamo grāmatu, atļāvās pat personiski aizskarošus izteicienus tikai tāpēc, ka manas grāmatas tiek izdotas [un pārdotas] ārkārtīgi lielā skaitā.» Visi Čīles kritiķu uzbraucieni gan neko daudz nenozīmē - jo ASV laikraksti Aljendi sauc par ģeniālu, viņas darbi tiek salīdzināti ar Mārgaretas Mičelas Vējiem līdzi un slavenākajiem Latīņamerikas autoru darbiem, tos izdod arī daudzās Eiropas valstīs, un patiešām lasa, tādējādi zināmā mērā apstiprinot seno izteiku par pravieša necienīšanu paša tēvzemē. Rakstniece pie datora pavada vairākas stundas katru darba dienu, un vienīgais, ko viņa par rakstīšanu neziņo atklātībai, ir ik dienas uzrakstīto vārdu skaits. Nebrīnīšos, ja arī Aljende, kā iepriekšējo gadsimtu mijā Džeks Londons, rakstītu tūkstoš vārdu ik dienas. Viņa ir disciplinēta sieviete. Īsta.
Iedvesmo trauksmainā ģimene
Kad Isabellai Aljendei jautā, kur viņa smeļas iedvesmu saviem romāniem, viņa atsmej: «Nāku no lielas un trauksmainas ģimenes, kurā ir daudz dīvaiņu. Manu radinieku ikdiena pārspēj vistrakākās ziepju operas, un daudzi no viņiem ir kļuvuši par manu romānu prototipiem.» Pašas pirmās grāmatas galvenā varoņa Estebana Truebas prototips ir Isabellas mīļais opis - un, palasot viņa dzīvesstāstu, jāsecina, ka vārds «dīvainis» ir gauži vietā. Pašu rakstnieci gan par dīvaini dēvēt negribas - viņa vienkārši ir apņēmīga un darbaspējīga sieviete, kuras likumsakarīgie panākumi mēdz kaitināt. Īpaši jau tos rakstniekus, kuru darbus lasītājs nesaprot, nepērk un nelasa.