Spīķeros notiks mākslas video seanss

stāvā. Ieeja – bez maksas.Kā pasākumu raksturo organizatoru pārstāve Egita Kurpniece, nevienam nav iespējas izvairīties no satikšanās ar sevi, kas mijiedarbojas ar citiem, veidojot mono un poli satikšanās spēles, kas dzīves mākslas ietvaros nodrošina dvēseli darbībā. Šoreiz mākslinieks un skatītājs satiekas „melnajā kubā”, preparējot izvirzīto problēmu, kas apspēlēta video darbu formālajā un ideoloģiskajā risinājumā neļauj palikt vienaldzīgam.Hārdijs Lediņš  savos darbos vienmēr izmantoja komunikatīvu spēli, nepiešķirot tiem pseidodaudznozīmību, neradot hiperbolizētas intelektuāļu rotaļas. Darbos ir tieši tika daudz, cik tu redzi un saproti, cik komunikācijā esi spējīgs līdzdarboties, bāzējot psihodrāmu sajūtās un fiziskās improvizācijās. Binokulārā deja ir terapeitisks kurss, kuru Hārdijs Lediņš ir mācījis dejot saviem draugiem, ne tikai līksmos prieka brīžos, bet arī sava drauga Jura Boiko bērēs uz galerijas „Noass” klāja.Erkka Nissinen video darbā „Vantaa” risina Ludviga Vitgenšteina cienīgu spēli, kurā viss balstās valodā, tās uztverē un izpratnē, pastiprinot vārdu nozīmi ar atkārtojumiem un pastiepjot izrunātās skaņas. Satikšanās procesu veicina meklējumi pēc jogurta, līdz ar to neizbēgama ir komunikācija. Meklējums ir arī video darba centrālā problēma.Lotte Konow Lund video darbā „Pilns 7 minūšu psihoanalīzes cikls” komunicē ar sevi, pavedinot savas emocijas provokatīviem, iekšējiem pārdzīvojumiem, izspēlējot septiņu gadu ciklu septiņās minūtēs. Skatītājs kļūst par psihodrāmas līdzdalībnieku, jo mākslas darba suģestējošais spēks sākotnējā novērotāja pozīcijas liek transformēt sevi līdzpārdzīvojumā.Kristaps Epners video instalācijā „Slavas stimulators” skatītājam liek justies pamanītam, piešķirot viņam noteiktu lomu, šajā gadījumā – uzmirdzēt trakojošās sabiedrības zenītā, atstājot publiku haotiskajā krēslā un pašam kļūstot par vienīgo spīdošo ķermeni.