Tintiņa piedzīvojumi ir tā retā Holivudas filma, kas savas gaitas sāk Eiropā. Vispirms Beļģijā - tas ir tikai godīgs, cieņpilns žests, ko Spīlbergs izrāda valstij, kurai ir «īpašuma tiesības» uz Tintiņu, proti, sirsnīgie, panaivie komiksi, kas ir inspirējuši filmu Tintiņa piedzīvojumi. Vienradža noslēpums ir dzimis Beļģijā. (Šos komiksus par apķērīgo reportieri Tintiņu, kas tika publicēti 1929.-1979. gadā, veidojis beļģu mākslinieks Žoržs Remī (Eržē).) Tālab Spīlberga Tintiņš vispirms savus spēkus izmēģina Eiropā, arī Latvijā. Un, ja vēl Holivudas dzīvais klasiķis un viens no visu laiku ietekmīgākajiem kinobiznesa cilvēkiem, kura īpašumu vērtību Forbes lēš ap trim miljardiem dolāru, vārdā Stīvens Spīlbergs, var tik sirsnīgi pateikt kā filmas Briseles pirmizrādē: «Mums pat prātā neienāca nocelt Eiropai Tintiņu, lai vispirms to izrādītu Amerikā. Jau no paša sākuma mēs gribējām Tintiņu parādīt tajās valstīs, kurās viņš tiek mīlēts visvairāk.» Sirsnīgs tas Spīlbergs, un filma par Tintiņu un kuģa, dēvēta par Vienradzi, noslēpumu arīdzan pārsteidz. Kaut diez vai būtu pamats Latviju uzskatīt par valsti, kurā Tintiņam būtu īpašs pielūdzēju, sekotāju loks. Nē. Taču reportieris apaļvaidzis un rudmatis Tintiņš (ar Džeimija Bella balsi) un viņa suns Sniedziņš (Jorkšīrjas terjers, ja nemaldos) ir pietiekami patstāvīgi un pašpietiekami, lai viņiem būtu nepieciešams kāds «kultūrkruķis» - senas mīlestības atspaids un «fanu loks». Īsos vārdos, Tintiņa piedzīvojumi patīkami pārsteidz - vispirms ar šķietami teju neiespējamo. Spīlbergam un Co (filmas producents ir Gredzenu pavēlnieka Pīters Džeksons) ir izdevies datoranimāciju (motion-capture animāciju) atbrīvot no tās «smagā lāsta» - attēla sintētisma, mākslīguma, kas, par spīti centieniem pierādīt «mašīnas» uzvaru pār cilvēku vai digitālā attēla triumfu pār dzīvu cilvēku/aktieri, līdz šim bija beidziess bez spožām uzvarām. Šis stindzinošais mākslīgums ir noracis nevienu vien ambiciozu dzīvā klasiķa projektu (teiksim, Roberta Zemeka Ziemassvētku pasaku/Christmas Carol ar Džimu Keriju). Tehnikas attīstība nestāv uz vietas, taču diez vai tas būs vienīgais iemesls, kāpēc Tintiņa piedzīvojumiem atšķirībā no daudzām datoranimācijām, kuru mērķis ir imitēt reālismu/realitāti un datorģenerēto cilvēku padarīt par dzīvā cilvēka pilntiesīgu aizstājēju, ir izdevies radīt pašpietiekamu, dzīvu un dēku pilnu pasauli.
Absolūta perfekcija
Vēl bez tehniskās virtuozitātes pie vainas, protams, ir Stīvens Spīlbergs, kura statuss vienkārši nepieļauj nebūt perfektam izraudzītajā «distancē» - šoreiz datoranimācijā. Spīlbergs, kurs savas karjeras laikā ir režisējis pusduci filmu, lielā daļā gadījumu ir bijis «tēmas jaunatklājējs», turklāt pats radījis spēles noteikumus, kuriem Holivuda seko vēl joprojām. Spīlberga mūžs ir pārāk krāšņa un gara «dziesma», lai «īsā metrā» uzskaitītu visus viņa atklājumus. Viņš ir viens no tiem, kurš radījis gan Holivudas blokbasteru kultūru - ar senajiem Žokļiem (1975), viņš bija tas, kurš uztaustīja emocionālas fantastikas īpašo nervu - ar filmu Citplanētietis, viņš bija tas, kurš 80. gados atjaunoja interesi par vēsturisko piedzīvojumu filmu žanru, radīdams savu Indianu Džonsu (un, protams, tā turpinājumus). Starp citu, viņš bija arī viens no animācijas un dzīvā aktiera apvienojuma - dēku filmas Kas iegāza trusīti Rodžeru? - producentiem, vēl ilgi pirms kļuva par vienu no (animācijas) studijas Dreamworks īpašniekiem. Ar šo dažu filmu pieminējumu i ne tuvu nav aptverts Spīlberga ieguldījums (neesmu pieminējusi viņa nopietnās drāmas - Šindlera sarakstu, Glābjot ierindnieku Raienu u. c.), bet viens gan - visas nosauktās filmas katra savā ļoti konkrētā aspektā sasaucas ar Tintiņa piedzīvojumiem. Pirmkārt, Tintiņš noteikti būs blokbasters - kurš gan cits, ja ne Spīlbergs pārzina to radīšanas «formulu». Otrkārt, tā ir perfekta ģimenes filma (līdzīgi Citplanētietim), kaut bez emocionālās patētikas, kuru Spīlbergs dažkārt nemēdz žēlot (sk., piemēram, Mākslīgo intelektu). Tintiņu ar azartu un interesi var skatīties gan mazs puika (ar zīdaiņiem un trīsgadīgajiem filmas skatītāju statusā gan nevajadzētu pārspīlēt), gan pieaugušais. Un, protams, Tintiņš turpina to dēkainības un eksotisko piedzīvojumu garu, ko Spīlbergs īstenojis filmās par Indianu Džonsu - arī Tintiņam, gluži tāpat kā Indianas Džonsa filmām, piemīt pievilcīgs retro šarms, turklāt tai ir ne tikai viens pievilcīgs varonis (Tintiņš), bet vēl arī suns - Sniedziņš. Kur suņi un bērni, tur, kā zināms, panākumi.
Bez šķebīga salduma
Lai ainava nebūtu tik saldena, Spīlbergs šajā stāstā par jūras dzelmēs paslēptām bagātībām, šifrētām norādēm, kas meklējamas vairākos pa pasauli izkaisītos kuģu maketu mastos, ir ieviesis arī vitālu alkoholiķi - slavenas jūrasbraucēju dinastijas sanīkušo turpinātāju kapteini Hadoku, kuram tikšanās ar Tintiņu un suni ļauj atgūt dzimtas pazaudēto godu un mantu, turklāt izcīnīt cīņas - gan nomodā, gan murgos. Malacis tas Spīlbergs, turklāt ar labu humora izjūtu - viņš ņēmis un ieviesis arī gaumīgas atsauces uz vienu no nesenajiem desmitgades lielākajiem kases grāvējiem - Karību jūras pirātiem. Turklāt atļāvies «animēt» arī pats sevi, uzdāvinot sev kāda austrumu šeiha, fanātiska operas mīļotāja lomu. Nav šaubu, Tintiņu mīlēs ne tikai Eiropā. Spīlbergam jau atkal ir izdevies! Šogad pirmizrādi piedzīvos vēl viena Spīlberga filma, absolūts pretmets Tintiņa piedzīvojumiem - Kara zirgs, kura darbība risinās Pirmā pasaules kara laikā.