Vēstule Mārai Zālītei - 2012

Dienas redakcijai likās, ka tas būtu interesants eksperiments, ja es mēģinātu izdarīt neizdarāmo un pēc 28 gadiem, kas pagājuši kopš manas pirmās atklātās vēstules Tev Teātra dienā 1984. gada Padomju Jaunatnē, to izdarītu vēlreiz - 2012. gadā, sveicot Tevi cienījamā jubilejā. Viņi nebija iedomājušies, ka otrreiz tai pašā upē iekāpt nevar. Viņi nezināja arī, ka mēs pēdējo reizi esam sarunājušās pirms vairākiem gadiem, kad Tava meita Ilze Spēlmaņu naktī tika godalgota kā labākā jaunā aktrise. Un ka mūsu starpā ir nogūlis daudz rūgtuma - atšķirīga skatījuma dēļ uz vairākiem Tavu lugu iestudējumiem un manas ironiskās recenzijas par Noras Ikstenas ar vieglu roku uzrakstīto Tev veltīto grāmatu Zīdtārpiņu musināšana dēļ. Kaut gan - tas jau attiecas uz Noru, nevis Tevi. Un tolaik mans taisnīgais sašutums bija arī greizsirdīgs: man likās, ka grāmatu par Tevi ļoti būtu gribējusi rakstīt es pati.

* * *

Taču tad es noskatījos Arno Jundzes sarunu ar Tevi LTV ciklā Nacionālie dārgumi, kurā Tu nezin kāpēc izskatījies tik skumja. Un nolēmu Tev uzrakstīt, izmantojot piedāvāto iespēju. Jo skumji cilvēki ir pieejamāki. Televīzijas raidījums atsauca atmiņā arī vairākas 1984. gada tēmas. Pirmkārt, tābrīža latviešu teatrāļu, tai skaitā arī manu, izjūtu, ka pēc Tavas pirmās lugas Pilna Māras istabiņa teātris Tevi tikai dzejai atpakaļ vairs neatdos. Tas arī piepildījies, turklāt gluži vai neticamā jaunrades dāsnumā, Tev sacerot gandrīz vai divus desmitus lugu un mūziklu libretu - Tiesa, Dzīvais ūdens, Lāčplēsis, Eža kažociņš, Meža gulbji, Kaupēn, mans mīļais!, Margarēta, Indriķa hronika, Tobāgo!, Neglītais pīlēns, Putnu opera, Sfinksa, Hotel Kristina, Zemes nodoklis, Pērs Gints nav mājās, Priekules Ikars, Lācis... Tā nav Tava vaina, drīzāk tā ir Tava drāma, ka tik reti pie Tavu lugu iestudēšanas ķērušies mūsu radošākie, modernu teātra valodu pārvaldošie režisori. Tā, protams, būs subjektīva izvēle, bet īstenībā es tādus gadījumus zinu tikai trīs - Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātrī iestudētais Dzīvais ūdens, Viestura Kairiša Jaunajā Rīgas teātrī interpretētā Margarēta un Valda Lūriņa Liepājas teātra Kaupēns. Varbūt vēl Feliksa Deiča Zemes nodoklis Rīgas Krievu teātrī. Šiem režisoriem, balstoties uz lugu darbību, kā arī nepateikto un puspateikto, izdevies parādīt, kāds īstenībā varētu būt Tava teātra mērogs. Izdevies panākt, ka izrāde kļūst par skatītāja personīgās dzīves notikumu. Vēl tagad atceros, kā pēc Kaupēna pacilātībā es pirmoreiz ievēroju, ka Rīgā debesis ir augstākas par daudzstāvu namu jumtiem. (Satrieca neviļā atskārsme: kā gan esmu dzīvojusi iepriekš!) Jo talantīgs teātris savā īpašā, noslēpumainā veidā ir gudrāks par visgudrāko autoru. Bet ja režisors izceļ kā pašvērtību Tavu lugu aforismus, nosvītro sarežģītākās ainas, jo nezina, kā tās dabūt uz skatuves, vai arī, neizpratis simbolisko tēlu būtību, aizstāj tos ar dekoratīvām ilustrācijām... Tad Tu esi tikusi vienkārši izmantota kā nacionāli ievirzītu sižetu ražotāja, nevis tālredzīga, gudra māksliniece. Bet šķietami viss ir kārtībā - kase pildās, jo publika nāk, to fascinē Tavs vārds. Un daudzi šodien Tevi primāri pazīst kā teātra cilvēku - lugu autori, nevis dzejnieci.

* * *

Šo vēstuli es rakstu īpašā dienā, diemžēl šis īpašums nav saistīts ar kaut ko pacilājošu, drīzāk ir otrādi: tikko atnācu no referenduma balsošanas iecirkņa... Reiz 80. gadu pirmajā pusē vai vidū mēs skatījāmies Tava Kanādas brauciena bildes: kādā no tām varēja redzēt, ka trimdas tautieši Tev pasniedz krāšņu rožu buķeti, izkārtotu trijos stāvos - sarkana rinda, balta un atkal sarkana. Es, atzīšos, notrīcēju, man tas likās tik bīstami... Un mēs ar Tevi runājām: ja Latvijā kas mainītos, vai atrastos cilvēki un no kurienes viņi nāktu, kas varētu/gribētu/spētu pārvaldīt neatkarīgu valsti. Tu biji pārliecināta, ka tādi cilvēki ir, lai arī mēs viņus nezinām. Tev izrādījās taisnība, lai arī, iespējams, tikai pa daļai. Neapšaubāmi - grib. Bet - vai spēj? Ja spētu, vai tad mēs līdz jebkuru Latvijas iedzīvotāju apkaunojošajam referendumam būtu nonākuši? Lai paskaidrotu savu domu, man jācitē Antons Čehovs un jāatgādina Tavas Indriķa hronikas fināls. Mans mīļotais dramaturgs saka apmēram tā - dzīve ir gudrāka par jebkuru, un maldīgas ir iedomas, ka cilvēkam var izdoties dzīves izkomandēšana. Un. Kad es skatījos Indriķi, es nespēju saprast un pieņemt Tavu fināla filozofisko koncepciju, kurā caur krustnešu izvarotās Zemgales valdnieka meitas Mares dzimstošo bērnu tiek samierināts pagānisms un kristietisms. Bet pagājušajos 13 gados esmu sapratusi (un dziļi izjutusi, jo tās jau ir instinktu līmeņa lietas), ka toreiz Tava doma bija ievērojami apsteigusi t. s. vidējā latvieša, tai skaitā manu, dzīves izpratni. Īstenībā šāds pats Mares bērns vai tad nav mūsdienu Latvijas neviendabīgais nacionālais sastāvs, radies okupācijas rezultātā? Bet ko gan citu ar bērnu var iesākt kā vienīgi pieņemt to? Tā vietā mūsu politiķi pazemo Latvijas cittautiešus: fotoobjektīvu priekšā bučojas ar vēlēšanās uzvarējušās krievu partijas līderi, bet koalīcijā nepieņem, jo vai nu baidās no konkurences, vai silto vietiņu pietrūkuma savējiem. Un tad brīnās par bezjēdzīgo referendumu, kuru paši izprovocējuši. 90. gadu sākumā lozungs «Latviju latviešiem» bija saprotams, arī es toreiz domāju, ka tas ir taisnīgi, jo visas nesenās pagātnes šausmu rētas vēl bija tik svaigas. Taču 2012. gadā šāds sauklis ir Latviju aizvainojošs, naidu tīši kurinošs.

* * *

Kad Tu TV intervijā teici, ka Tev ir grūti un ka Tu (vairs) negribi būt par simbolu - ne atmodai, ne Mātei Latvijai, kuras godā ar tautas gribu Tu pirms gadiem divdesmit tiki iecelta, - es Tev noticēju. Jo redzēju, ka Tavas skumjas rodas no šī goda, kas pārvērties par nastu, kura saldē un atsvešina. Jo simbolu primāri pielūdz, nevis mīl, ņurca vai draudzīgi iekausta. Tad es iedomājos - ak Dievs, cik Tev bijuši laimīgi un arī smagi šie aizgājušie 28 gadi, jo jau tolaik arī man, tāpat kā citiem, bija svarīgi, ka Tu būtu, citējot Tavu dzejoli, zvans tornī - augstu pār mums, brīdināt drosmīgs, bet no metāla. Citiem vārdiem - simbols. Tagad svarīgi kas pilnīgi cits: katrs lai būtu cilvēks starp cilvēkiem. Vienīgi.