Šajā pavasarī Rīgā durvis vēris Alus muzejs. Tas ir pirmais šāda veida muzejs Latvijā un piedāvā ieskatu gan mūsu valstī, gan citviet pasaulē brūvēto alus šķirņu daudzveidībā.
Jaunizveidotais Alus muzejs atrodas vēsturiskajā alus darītavas Aldaris ēkā. Ko varat tuvāk pastāstīt par šo vēsturisko ēku, tās arhitektonisko stilu un vietu XIX un XX gadsimta mijas arhitektūras kontekstā?
Šī ēka ir piederīga industriālisma laikmetam, kad attīstījās dzelzceļš, kuģu satiksme un tika būvētas dažādas rūpnīcas. XIX un XX gadsimta mija visā Eiropā ir iezīmīga ar dažādu ražošanas objektu būvniecību. Konkrētā Aldara vēsturiskā ēka ir industriālās ķieģeļu arhitektūras paraugs, kurā jaušamas romantisma iezīmes. Pati rūpnīca tika uzbūvēta līdz tam neapgūtā teritorijā, kas bija Sarkandaugavas upes krastā, turklāt netālu ir arī dzelzceļš. Šī ēka gan nav unikāla, šādam stilam piederīga ir arī brīnišķīgā sūkņu stacija, kas atrodas pie Rīgas kanāla ietekas Daugavā, netālu no Andrejostas, arī Spīķeru kvartāls, tāpat arī vēsturiskās rūpnīcas VEF ēkas. Dominējošā tendence visā Eiropā ir saglabāt šīs vēsturiskās ēkas, iedodot tām jaunu, mūsdienīgu funkciju. Arī Alus muzejs labi iekļaujas šajā kontekstā.
Kā sākās jūsu darbs ar Alus muzeju, kas bija īpašs?
Savu darbu mēs sākām pirms diviem gadiem un īpašais bija tas, ka šis Alus muzejs ir iecerēts nevis kā klasisks muzejs, kur galvenā ir ekspozīcija, bet gan kā interaktīvs alus kultūras veicināšanas centrs, kur ir tieša mijiedarbība ar apmeklētājiem. Tas, protams, izvirza citus uzdevumus arhitektam. Sākām savu darbu ar visas Aldara teritorijas un tās attīstības posmu apzināšanu, jo ēka, kurā atrodas Alus muzejs, ir tikai neliela sastāvdaļa no visa rūpnīcas kompleksa. Jāteic, ka rūpnīcas vēsture atspoguļo visas mūsu valsts vēsturi, to, kā mainījušās varas.
Kas no jums kā arhitektiem, veidojot Alus muzeju, tika sagaidīts, kāds bija jūsu uzdevums?
Sarunā iesaistās projekta līdzautors Mārtiņš Dambergs. Tas noteikti bija uzstādījums, ka topošais muzejs ir interaktīvs, ka tas tiek veidots kā alus kultūras centrs. Protams, gan ēka, gan tās iekštelpas ir vēsturiskas, taču mums tās bija jāpielāgo jaunām funkcijām.
Kā jūsu darbu iespaidoja tas, ka Alus muzejs ir interaktīvs, tajā ir paredzētas arī meistardarbnīcas un citi pasākumi?
M.D. Mums bija jāsaprot, kādas ir telpu grupas, kā un kur izvietot meistarklases. Jāuzsver, ka šī muzeja īpatnība ir, ka ekspozīcija nav galvenā sastāvdaļa, tā ir tikai viens elements citu starpā.
L.G. Klasiskam muzejam ir sava specifika, tur, piemēram, ir jābūt īpaši pielāgotām telpām muzeja fondu glabāšanai. Mēs ar telpām varējām rīkoties mazliet brīvāk, tām nebija tik stingru prasību. Jo prioritāte bija izveidot telpas, kurās cilvēki var nākt un darboties.
Kas bija visinteresantākais, projektējot Alus muzeju?
L.G. Man bija pāris galveno lietu, kādēļ es pie šī projekta vēlējos strādāt. Pirmā bija vēlme strādāt ar industriālo mantojumu, lai tam būtu pielietojamība. Tāpat es vēlējos ar savu darbu atdzīvināt Sarkandaugavu. Pilsēta jau domā par parka attīstību, un vesels Rīgas rajons iegūs jaunu dzīvību. Man pievilcīga likās arī ideja par alus kultūras veicināšanu, jo tas nozīmē uz pierastām lietām paskatīties ar jaunu, svaigu skatījumu. Es noteikti gribētu uzsvērt, ka projekta veiksme ir visas mūsu komandas nopelns. Arhitektūras un interjera jomā līdztekus man un M. Dambergam vēl darbojās Anna Vaivare, Juris Rotčenkovs, Kārlis Līcis, Zane Deruma, Jānis Drēģeris, kā arī būvkonstrukciju firma Forma2, būvkompānija NEWCOM Construction un ekspozīcijas iekārtotāji aģentūra Not Perfect.
Vai, izstādājot šo projektu, esat arī iespaidojušies no līdzīgiem alus muzejiem Eiropā?
M. D. Jā, protams. Šāda iedvesmošanās bija vajadzīga. Mēs arī Kopenhāgenā apmeklējām Carlsberg alus muzeju, kura teritorija tiešām ir milzīga. Alus muzejus apmeklējām arī Vācijā un Igaunijā. Bet, protams, nekas netika kopēts – Rīgas Alus muzejs ir ar savu identitāti.