Biennāles ir interesanti skatīt ilgtermiņa attīstībā – kā to izvēlētās tēmas papildina cita citu, kā biennāle attīstās, kurā virzienā dodas un no kā atsakās. Tallinas arhitektūras biennāle šogad norisinās piekto reizi. Desmit gadu posms ir pietiekami ilgs, lai rīkotāji gan augtu, gan arī nogurtu no vērienīga pasākuma rīkošanas. Diez vai Tallinas arhitektūras biennāle pirmajā gadā par pasākuma centrālo tēmu izvēlētos skaistumu arhitektūrā. Bet, kad jau ir bijušas izstādes par padomju modernisma mantojumu, jaunāko tehnoloģiju ietekmi uz pilsētu attīstību un pat apskatīti drūmie nākotnes varianti antropocēna laikmetā, kārta pienāk skaistumam.
Tā ir atslodze pēc iepriekšējās biennāles, kas vēstīja par postapokaliptiskiem scenārijiem planētai, ko cilvēks ir neatgriezeniski sabojājis. Taču skaistums vispār, un īpaši arhitektūrā, ir daudz sarežģītāka tēma, nekā pirmajā acumirklī šķiet. Ja no arhitektūras nodala tās funkcionalitāti, nekas daudz pāri nepaliek. Tas spilgti atklājās Ārona Betska savulaik kūrētajā Venēcijas arhitektūras biennālē. Talantīgu arhitektu instalācijas bez arhitektūrai nepieciešamās funkcionalitātes izrādījās kaut kas pa vidu starp ne pārāk labiem mākslas darbiem un dekoratīviem objektiem.
Skaistumu kā šī gada Tallinas arhitektūras biennāles centrālo tēmu pieteica tās kuratore Jaele Reisnere. Igauņi arī arhitektūras jomā nebaidās rīkot starptautiskus konkursus. Tādi tiek organizēti, gan lai izvēlētos Igaunijas pārstāvjus Venēcijas arhitektūras biennālē, gan lemjot par Tallinas arhitektūras biennāles radošo vadību. Otro reizi Tallinas arhitektūras biennāles kuratore ir ārzemniece. Pirmā bija pagājušās biennāles kuratore Klaudija Paskēro. Toreiz šķita, ka kuratore biennāli ir pārņēmusi ar savu draugu un kolēģu kopu, pašus igauņus atstājot tikai klausītāju un skatītāju lomā. Šogad biennāles rīkotāja – Igaunijas Arhitektūras centra – noteikums kuratorei bija lielāka vietējo profesionāļu iesaiste. Jaele Reisnere atzīst, ka tas nav bijis viegli, īpaši iesaistīt igauņu izslavētos jauno tehnoloģiju jaunuzņēmumus.
Telavivas modernisms
Jaele Reisnere ir dzimusi un uzaugusi Telavivā. Kuratore atsaucas uz pilsētas modernisma arhitektūras ietekmi uz viņas skaistuma un arhitektūras izpratnes veidošanās pieredzi. XX gadsimta 30. gados, kad Vācijā pie varas nāca nacionālsociālisti un viņu spiediena dēļ izturēšanās pret ebrejiem kļuva arvien neciešamāka, daudzi ebreju izcelsmes arhitekti, kuri bija studējuši Bauhaus skolā vai pārņēmuši tās idejas, izceļoja uz Izraēlu un savas arhitektūras idejas realizēja Telavivas būvniecībā. Tā radās īpatnējs modernisma atzars, ko dažkārt dēvē arī par Telavivas Bauhaus.
Jaele Reisnere ir uzaugusi šādā vidē ķīmiķa ģimenē. Viņas pirmā augstākā izglītība ir bioloģijā. Taču 80. gados Jaele Reisnere devās uz Londonu studēt arhitektūru. Viņa ir absolvējusi prestižo Arhitektūras asociāciju. 80. gadu nogalē pēc studijām viņa atgriezās Izraēlā, taču pēc pāris gadiem, kā viņa pati kādā lekcijā teikusi, "transatlantiskas mīlestības dēļ", pārcēlās atpakaļ uz Londonu.
Viņa sevi dēvē par arhitekti, kuratori un pētnieci. 90. gados Jaele Reisnere nodibināja savu arhitektu biroju. Taču viņa nevar lepoties ar vērienīgiem uzceltiem objektiem. Līdz šim Jaele Reisnere vairāk strādājusi instalāciju un dažādu konceptuālās arhitektūras priekšlikumu jomā. Viņu arhitektūrā interesē parametricisms – viens no virzieniem arhitektūrā, kurš radies XX gadsimta 90. gados un kura izteiksmes pamatā ir datorprogrammatūru un to izstrādāto algoritmu iespējas. Šim virzienam nosaukumu piešķīris un tā teorētisko pamatojumu izstrādājis Zahas Hadidas partneris Patriks Šūmahers.
Jaeles Reisneres piedāvātajos telpiskajos risinājumos ir manāma šim virzienam raksturīgā telpas plūduma nepārtrauktība, liektas un noapaļotas līnijas, sintētiskuma estētika. Jaele Reisnere ir daudz strādājusi par pasniedzēju dažādās pasaules augstskolās, kopā ar Flēru Votsoni ir grāmatas Arhitektūra un skaistums. Sarunas ar arhitektiem par vētrainām attiecībām/Architecture and Beauty. Conversations with Architects about a Troubled Relationship autore. Grāmatā ir apkopotas intervijas ar sešpadsmit arhitektiem par viņu skaistuma izpratni.
Indivīda gaume
Jaele Reisnere apgalvo, ka skaistums viņu interesējis, kopš viņa sevi atceras. Attiecībā uz arhitektūru kuratore par skaistumu runā, fokusējoties uz XX gadsimtu, un to saista ar modernisma kā virziena attīstību. Viņasprāt, XX gadsimta 20. un 30. gadu modernisti, piemēram, Gerits Rītvelds, Mīss van den Roe un Lekorbizjē sava laika jaunajā arhitektūrā skaistumam veltīja nozīmīgu lomu. Taču viss mainījies 40. gados.
Jaele Reisnere, atsaucoties uz arhitektūras kritiķi Reineru Banhamu, apgalvo, ka šajā laikā trīs vēsturnieki Zigfrīds Gidions, Alberto Sartoriss un Lūiss Mamfords skaistumu nostūmuši perifērijā un modernisma arhitektūru pagriezuši saukļa "forma seko funkcijai" virzienā. Turpmāk ēku arhitektūras estētika izrietējusi no konstruktīvajiem, materiālajiem un ekonomiskajiem aspektiem. Jaele Reisnere skaistuma izpratni saista ar subjektivitāti. Viņa atsaucas uz XVIII gadsimtu, kad skaistums tika skaidrots ar indivīda gaumi jeb skaistuma izpratni. Kuratore arī XX gadsimta arhitektūras virzienos meklē tos, kuros dominē subjektivitāte un personiska attieksme, tātad, viņasprāt, arī skaistuma meklējumi.
Pie šādiem virzieniem viņa pieskaita postmodernismu, dekonstruktīvismu un parametricismu. Jaele Reisnere attaisno Frenka Gērija un austriešu arhitektu biroja Coop Himmelb(l)au ekstravagantās ēkas un mūsdienu arhitektūras skaistumu saskata datora ģenerētās līnijās.
Arhitektūras un dizaina kritiķis Normens Vainstīns interneta medijā archnewsnow.com savulaik Jaeles Reisneres grāmatas Arhitektūra un skaistums. Sarunas ar arhitektiem par vētrainām attiecībām recenzijā rakstīja, ka Jaele Reisnere ir prasmīga intervētāja un sarunās ar arhitektiem spēj viņus piespiest domāt par skaistumu un formulēt savu viedokli par to. Taču šķiet, ka tas nenotika Tallinā. Biennāles simpozijā sarunas par skaistumu aizpildīja neirozinātnieki, matemātiķis, filosofs un dzejniece, bet biennālē pārstāvēto arhitektu runātajā un rādītajā skaistums palika tikai kā neobligāta piedeva.
Nākotnes pilsētas iela
Biennāles centrālais notikums un kuratores uzskatu manifestācija ir galvenā izstāde Skaistuma nozīme/Beauty Matters Igaunijas Arhitektūras muzejā. Šogad tajā nav daudz dalībnieku – astoņi arhitektu kolektīvi, no kuriem divi pārstāv Igauniju un pārējie uzaicināti no ārzemēm. Izstāde ir prasmīgi strukturēta – galvenajā zālē ir astoņas lielizmēra instalācijas, savukārt muzeja mezanīna stāvā ir sīkāka informācija par eksponētajiem darbiem, kas lielākoties ir vērienīgāku projektu fragmenti.
Kuratore izstādi veidojusi kā nākotnes pilsētas ielu, kuras malās ir dažādi nākotnes mājokļu modeļi. Dabas klātbūtni pilsētā pārstāv stilizēta igauņu bērzu birzs. Mājokļu problemātika un dažādi eksperimenti ar nākotnes scenārijiem ir aktuāls jautājums pasaules lielpilsētu arhitektūrā. Izstādes instalācijās dzīvojamās telpas piedāvājuma varianti ir interesantāki no konceptuālā uzstādījuma, nevis skaistuma meklējumu aspekta.
Sou Fudzimoto ala
Katrai biennālei, īpaši pirmajos norises gados, ir svarīga nozares skaļāko vārdu piesaiste. Arī Tallinas arhitektūras biennāle ir izmantojusi šo paņēmienu, lai piesaistītu apmeklētāju uzmanību un nostiprinātu savu vietu citu arhitektūras pasākumu vidū. Arhitekti – nozares aktuālās zvaigznes – ir bijuši saistīti ar biennāli gan kā dalībnieki, gan kā žūrijas locekļi. Tallinas biennālē ir piedalījies dānis Bjarke Ingelss, holandietis Vinijs Māss, kā arī Amerikā strādājošais itālis Karlo Rati un citi.
Šogad biennāles dalībnieku vidū slavenākais vārds ir japāņu arhitekts Sou Fudzimoto. Viņš pieder nu jau pie vidējās paaudzes arhitektiem un japāņiem raksturīgi prasmīgi nojauc arhitektūrā robežas starp materiālo un nemateriālo. Sou Fudzimoto ir 2013. gada Londonas galerijas Serpentine vasaras paviljona autors. Tallinā viņš izstādījis jau agrāk paša risinātu ideju par dzīvojamām ēkām no koka. Tā ir no ārpuses gluda konstrukcija, kuras iekšpusē baļķi veido ne tikai sienas un griestus, bet arī nosacītas nepieciešamās mēbeles. Tallinā Sou Fudzimoto to prezentē kā arhitekta atgriešanos pie arhitektūras pirmsākumiem – dzīves telpas iekārtojuma alā. No šādām nākotnes alām varētu radīt pilsētas, kurās robežas starp privāto un publisko telpu būtu izplūdušas.
Baktēriju slānis
No jaunajiem, aktuālajiem vārdiem arhitektūrā Tallinā pārstāvēts kolektīvs Space Popular – zviedra Frēdrika Helberga un spānietes Laras Lesmesas duets. Viņi izveidoja Space Popular pēc studijām Arhitektūras asociācijā Londonā. Arhitekti kādu laiku rezidēja Bangkokā, bet tagad ir atgriezušies Londonā. Tallinā Space Popular iezīmēja, kāds varētu būt nākotnes mājoklis, kurā fiziskā un virtuālā vide būtu pilnībā pārklājusies. Arhitekti atsaucas uz jau XX gadsimta 60. gados kanādiešu filosofa Māršala Makluena pausto domu par pasauli kā globālu ciematu, kurā vienā vietā notiekošo virtuāli varēs piedzīvot citās pasaules malās. Space Popular ir radījis instalāciju, kurā pārklājas vairāku telpu slāņi un katrs tās priekšmets var būt jauno viedo tehnoloģiju rīks.
Biennāles izstādē arhitekti izspēlē arī dzīvošanas modeļus mūsdienu sabiedrībā ar jauniem ģimenes modeļiem, kuros bērnu audzina tikai viens no vecākiem, vai arī ģimenē ir bērni no partneru iepriekšējām attiecībām. Izstādē ir eksperimenti ar padomju perioda daudzdzīvokļu māju siltināšanu, kuros energoefektivitāti varētu nodrošināt īpašu baktēriju slānis. Austriešu arhitektu apvienība soma Tallinas tukšo koncertzāli Linnahall piedāvā ietīt un cauraust ar jaunu arhitektonisku struktūru, kas ēkai piešķirtu jaunas funkcijas, to pašu nerekonstruējot un neatjaunojot.
Konceptuālas idejas
Neatņemama Tallinas arhitektūras biennāles sastāvdaļa ir priekšlikumu vīziju konkurss par kādu no pilsētas rajoniem. Šogad tika izvēlēta daļa no Kalamajas rajona, kas atrodas pilsētas ziemeļu daļā, netālu no pagājušās biennāles norises vietas, kādreizējās Baltijas dzelzceļa stacijas un radošā kvartāla Telliskivi, dzelzceļa sliežu tuvumā. Tas ir rajons, kas no studentu un mākslinieku mājvietas ar zemākām īres cenām pamazām kļūst par vienu no pilsētas modīgākajām vietām.
Arhitektiem vajadzēja sniegt savu redzējumu par apkaimi kā vietu dzīvošanai un strādāšanai, kurā mijas publiskā un privātā telpa un kura varētu būt pievilcīga dažāda vecuma iedzīvotājiem. Konkursa noteikumos tika teikts, ka no arhitektiem tiek gaidīti nevis praktiski risinājumi, bet konceptuālas un eksperimentālas idejas. Tika iesniegti 80 priekšlikumi no dažādām valstīm – Krievijas, Japānas, Ķīnas, Austrālijas, Indijas, Austrijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Beļģijas, Spānijas, Lielbritānijas un ASV. Par uzvarētāju tika atzīts arhitektu Dmitrija Prihodko, Natašas Krimskajas un Amirhana Gabdulina priekšlikums, kas paredzēja jaunu dzīvi šo vietu sadalošajām dzelzceļa sliedēm un telpai to tuvumā. Žūrija par šo priekšlikumu teica, ka tas ir radikālāks, nekā sākumā šķiet. Arhitekti ir centušies apvienot vietas industriālo raksturu ar vēsturisko koka arhitektūru, kā arī ievērot pašreizējo mērogu, lai ārēji vietas pārmaiņas nešķistu tik lielas.
Tallinas biennāle ir daudzu pasākumu kopums. Vēl bez minētajiem norisinājās arī instalāciju konkurss, kurā uzvarējušais projekts tika īstenots un biennāles laikā atrodas Igaunijas Arhitektūras muzeja priekšā. Biennāli pavada daudzi satelīpasākumi: izstādes, diskusijas, filmu seansi un muzikālas performances.
Biennāles galvenā izstāde Skaistuma nozīme skatāma Igaunijas Arhitektūras muzejā līdz 17. novembrim.
Informācija: tab.ee
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
