Augstāks PVN pārtikai, zaļo zemnieku gražošanās un TP draudi

Savukārt latviešu valodā izplatītajās ziņās premjers Godmanis teic, ka ir jāpadara stingrāka ražotāju un arī tirgotāju konkurence, lai cenas nevarētu celt pēc patikas. Tik tālu viss būtu saprotams un pieņemams. Tomēr, turpinot lasīt ekonomikas ministra nākamās atziņas, uzmācas viegls drebulis – ministrs piedāvā palielināt PVN nodokli pārtikai, lai samazinātu apgrozībā esošo naudas masu. No tīrās jeb abstraktās ekonomikas viedokļa viss ir pareizi, bet no cilvēku izdzīvošanas viedokļa šajos laikos tas ir reāls drauds gan tiem 75% pensionāru, kas saņem pensiju, kas mazāka par iztikas minimumu, gan daudzām jo daudzām ģimenēm. Ministra piedāvātā kompensācija mazturīgajiem par paaugstināto PVN ir administratīvi nepaveicams un ļoti apšaubāms pasākums. Pirmkārt, tiks rēķināts kaut kāds „vidējais aritmētiskais”, kurš pat daļēji nesegs reālo pārtikas cenas paaugstinājumu. Otrkārt, izmaksātie pabalsti tomēr atgriezīsies naudas masas apritē tūlīt pat, jo cilvēkiem gribas un vajag ēst katru dienu. Treškārt, jāēd būs arī tiem, kuriem būs par pieciem latiem lielāks ienākums, nekā tā robeža, aiz kuras pienāksies kompensācija. Ceturtkārt, būs papildus jāalgo cilvēki, kas apmeklēs katru pensionāru un ģimeni tālākos laukos, lai piedāvātu viņiem rakstīt iesniegumu par pabalstu, jo nabadzīgajiem un vientuļajiem nav ne naudas, ne bieži vien arī reālu iespēju ar sabiedrisko transportu izbraukāt pie varas vīriem un sievām, lai nokārtotu dokumentus par vajadzīgo pabalstu. Ar vārdu sakot, šis ministra priekšlikums absolūti ignorē to, kādēļ tad vispār ir vajadzīga valsts. Līdz šim tomēr tika uzskatīts, ka valsts ir vajadzīga, lai palīdzētu cilvēkiem dzīvot, nevis, lai mērdētu viņus badā. Tas, ka starp „abstraktās ekonomikas” un cilvēku dzīves vajadzībām ir pretrunas, kuras jāatrisina cilvēku dzīvības labā, liecina tikai par to, ka valstij jāprot un jāgrib to darīt. Par Tautas partijas draudiem aiziet no valdības koalīcijas pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas  dēļ, ja tā netiks īstenota, un par zaļo zemnieku  gatavību šo reformu neatbalstīt jāteic tikai viens – nākamā gada pašvaldību vēlēšanu kampaņa ir sākusies! Zaļie zemnieki acīmredzot ir nosprieduši, ka tas ir viņu vienīgais trumpis, kā noturēties pašvaldībās. Un – kas to lai zina – varbūt nav varējuši vienoties ar Tautas partiju par sava bosa Aivara Lemberga ādas glābšanu. Par to, ka reforma jau ilgst gandrīz visu šis valsts otro neatkarības laiku un ka līdz šim zaļie zemnieki ērti sēdējuši varas ratos, taisnības un patiesības cīnītājiem piemirsies. Savukārt Tautas partija, kuras biedri taču kopš 2004. gada ir bijuši reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru godā, savu nespēju īstenot reformu, noveļ uz koalīcijas partneru pleciem. Ar vārdu sakot, štrunts par drēbi un drēbnieku, ja tikai tiek kāds vamzītis, ar ko plikumu apsegt.