Baznīcas svētki uz citu rēķina

Neviens nevar noliegt, ka Dievmātes Debesbraukšanas svētki Aglonā jau sen ir kļuvuši par plašu pasākumu, kurā piedalās ne tikai katoļi, bet arī citu konfesiju pārstāvji. Tomēr paliek jautājums, vai sekulārajai Latvijas valstij ir jābūt tai, kas sedz vienas konfesijas svētku izdevumus. Katoļu baznīcas uzstājīgā vēlme saņemt aizvien lielāku atbalstu sabiedrības locekļos, kas nav katoļi (vairākumam), izraisa neizpratni.

Aglonas svētku organizēšana norāda uz negatīvu un sistemātisku tendenci—nespēju pašai baznīcai rast finansējumu pasākuma izdevumu segšanai. Valsts atbalsts noteikti ir nepieciešams, bet katoļu baznīca nedrīkst no valsts prasīt segt lielāko daļu pasākuma izdevumu. Pieprasīt no valsts palīdzību ir vieglāk nekā meklēt ceļus, lai pasākumu organizētu piesaistot gan baznīcas, gan privātos līdzekļus. Vai tiešām Latvijas katoļu baznīca ir tik nabadzīga, ka tā nespēj gada laikā iekrāt 100 000 latu savu lielāko svētku organizēšanai? Iespējams, baznīca ir ne nabadzīga, bet gan neizdarīga.

Notiekošais ap Aglonas svētkiem ir vēl viens signāls, ka pēdējā laika valsts un baznīcu pārlieku lielā tuvināšanās apdraud Satversmē nostiprināto valsts un baznīcas šķirtību. Valsts budžets nevar kalpot par apmierinājuma avotu vienai vai vairākām reliģiskām grupām. Atliek cerēt, ka valsts baznīcai nepiešķirs trūkstošos 100 000 latu, liekot pašai katoļu baznīcai rast izeju no situācijas un pārdomāt veidus kā līdzekļus ieekonomēt un iegūt tos no avotiem, kas nebūtu valsts budžets. Patiesībā man pēc raksta Dienā skaidrāks, kur tad paliek tā nauda, kuru Aglonas bazilika iegūst svētku laikā ziedojumu formā un ievācot īres maksu no tirgotājiem. Paši pasākuma organizētāji nav nodrošinājuši izlietoto un ieņemto līdzekļu pārskatāmību, tādēļ valstij vajadzētu izvairīties no šo svētku papildus finansēšanas.