Tautas tēlotājmākslas studiju tradīcija radusies pēc Otrā pasaules kara un saglabājusies kā piemiņa no padomju sistēmas; mūsdienās tā pilda sabiedriski būtiskus integrācijas un socializācijas uzdevumus. Vienīgi valsts pārraudzības un līdz ar to arī ieinteresētības vairs nav, kopš 2009. gada tēlotājas mākslas studijas vairs nav Kultūrizglītības un nemateriālā kultūras mantojuma centra pārziņā. Studiju vadītāju atalgojumu un telpas apmaksā pašvaldības.Ārpus aliņiem un seriāliemUzmanīgi aplūkojot apjomīgo izstādi, interesanti pavērot, kādi apzīmējumi un terminoloģiski nošķīrumi izskrien caur galvu, uzreiz arī jautājot pašai sev - kas atšķir profesionālu mākslu, amatiermākslu, naivismu, tautas mākslu… Izstādē ir daudz ziedu, skaistu dabas ainavu un visāda citāda optimistiska mažora, kas laikam piestāv priekšstatiem par amatiermākslu - īpaši nesaspringstot, pavadīt laiku patīkamā nodarbē patīkamā sabiedrībā, veltot uzmanību kaut kam patīkamam, vēlams - pievilcīgam vai skaistam. Šeit iezīmētos pasākuma terapeitiskais vai sociālais efekts, proti, tā vietā, lai atslēgtos un aizmirstos aliņos vai seriālos, cilvēki kā tādi labdzimuši XIX gadsimta aristokrāti mācās zīmēt un gleznot.Turklāt pavisam par velti tas iespējams brīnišķīgu meistaru vadībā. Rīgas tēlotājas mākslas studiju vadītāju vidū ir tādas mākslas autoritātes kā Juris Ģērmanis, Tatjana Krivenkova, Ilze Strekavina un Igors Dobičins, kurš vada vienīgo tēlniecības studiju. Izstādes bukletam rūpīgi izvēlētas studiju vadītāju atziņas, kas netieši raksturo katra autora individuālo pieeju mākslai: «Krāsas redzam, pateicoties gaismai. Pateicoties autoru iekšējai gaismai, ieraugām neskaitāmas krāsainas pasaules.» (Tatjana Krivenkova, Ziemeļblāzma.) «Var būt izteikta krāsainība, bet nav glezniecības. Vai arī krāsainības nav, bet ir spēcīga glezniecība. Krāsu attiecības gleznās pārtop mistērijā.» (Māra Zītare, Umbra.)Gleznošanas studijas Ģilde vadītāja Ausma Danemane stāsta: «Ir kāda kundzīte, kas nāk uz studiju reizi divos gados. Jautāju viņai: «Kā top jūsu gleznas?» Viņa saka: «Ziniet, es trijos naktī pamostos, un man gribas gleznot!» Kā lai to izskaidro? Tas ir impulss izteikt savas emocijas. Cilvēks nedomā par mākslas virzieniem, bet mēs ar savu profesionālo aci skatāmies - tur kaut kas ir! Viņš nav profesionālis, taču tās robežas ir ļoti tuvas.» Gleznošana kā hobijs kļūst arvien populārāka, tēlotājas mākslas studijas Grīva vadītājs Juris Ģērmanis saka: «Man visi molberti, ķeblīši un galdiņi ir aizņemti - pārāk nemaz negribu reklamēties. Mums ir vaļā lielie logi - cilvēki iet garām un piesakās.»Tīrradņi ar gatavu rokrakstuŠonedēļ VEF atklātajā izstādē ir arī darbi, kas uzreiz asociējas ar naivismu. Sarunā ar dažiem studiju vadītājiem pirms izstādes uzlikšanas kāds pieminēja ticamu versiju, ka naivists ir tāds mākslinieks, kurš ne vien zina, ko grib izdarīt, bet viņam arī nav šaubu par veidu, materiāliem un metodēm vai manierēm, kā ieceri īstenot. Viņu rokraksts ir jau gatavs, nav vajadzīgi profesionāļu padomi, lai kaut kā attīstītos. Tāpēc arī viņus sauc par tīrradņiem. Šādā ziņā izstādē izcēlās studijas Varavīksne dalībniece Lidija Ruskule un Vjačeslavs Bogoslovskis no studijas Ziemeļblāzma. Turklāt Vjačeslava Bogoslovska darbi vēl mazliet atgādina citus tīrradņus, par kuriem sīkākas ziņas atrodamas Aivara Leiša pētījumā (Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā, Neputns, 2005), turpretim Lidijas Ruskules konsekventā izteiksme gleznās, kurās košās krāsās tēlotas lakoniskas kompozīcijas, ir tik oriģināla un spilgta, ka naivisms samulsis raugās uz profesionālismu, un abi jūtas tik līdzīgi. Tāpat vairāku autoru darbi, manuprāt, mierīgi iederētos Rīgas galerijās, lai cik muļķīgi tas izklausās, jo ne jau nesaprotamā iederēšanās var būt kritērijs labai mākslai. Vienkārši pašlaik VEF Kultūras pilī apskatāmas dažas gleznas, par kurām gribas visiem izstāstīt un aicināt apskatīt. To autori ir Egils Libarts, Anita Libarte, Elmars Štubis, Ārija Skudra, Vjačeslavs Bogoslovskis un Viktors Tokarevs.Īpaši Anitas Libartes lakoniskās, nelielās eļļas gleznas Ķīšezers un Rīts lika piedzīvot kaut ko gluži svaigu Latvijas mūsdienu mākslā, atmetot visu profesionālisma un amatierisma dalījumu. Pretēji vairākumam autoru, kas meklējuši iespaidīgus motīvus un tikpat iespaidīgus veidus, kā tos attēlot, proti, lai būtu skaisti un krāšņi, Anita Libarte atturīgā, tādā kā krītainā krāsu gammā gleznojusi it kā ne ar ko neievērojamas ainas. Tomēr niansētie toņi un vēl visādi gleznotāju noslēpumainie paņēmieni liek ilgi vērot gleznas, bezcerīgi meklējot aizkustinājuma un pievilcības iemeslus.Savukārt Viktors Tokarevs, kurš sākumā kā jau pirmsskolas vecuma puika vienkārši skraidījis, kamēr mamma gleznojusi studijā Ziemeļblāzma, visam pasākumam kopumā ne vien piešķir īpašu svaigumu, bet arī diezgan delikāti un precīzi provocē, jo sākumā minētajiem nošķīrumiem pievieno vēl arī bērnu mākslu. Viktora Tokareva spontānās, bet arī krāsās izjustās kompozīcijas Mežs 1, Mežs 2, Mežs no augšas, Vabole un jūra un Zem ūdens it kā atgādina pārējiem par tādu kā tīru avotu, kurš sākumā ir pieejams visiem, tad kaut kā «darba dunā» mēdz pazust, un tad visādi jānopūlas, lai kaut ko no tā atkal atjaunotu, piemēram, gleznojot.
Izstāde Personīgā krāsa VEF Kultūras pilī apskatāma līdz 20. maijam.
FILOLOĢE, KURAI TĪK ZIEDI
Uz mākslas nodarbībām, kas svētdienās notiek tēlotājmākslas studijā Ziemeļblāzma, Kristīne Vaļeniece dodas kopā ar dēlēnu Viktoru. Puikam tīkot kārtīgi izskraidīties plašajos gaiteņos studijas pagaidu telpās Skuju ielā Vecmīlgrāvī, kamēr kultūras pilī Ziemeļblāzma rit ēkas atjaunošana. Kristīne studijā darbojas kopš 1996. gada, tolaik vēl studējusi Latvijas Universitātē - apguvusi klasisko filoloģiju. «Zīmēt man ir paticis kopš bērnības, tādēļ izlēmu, ka vajag pamācīties,» viņa stāsta. Patlaban Kristīne ir mājsaimniece, audzina bērnu un ik pa laikam nodarbojas ar tulkošanu. Mīļākais žanrs glezniecībā ir klusā daba. «Patīk arī ziedi un ainavas, bet to gleznošanu vēl mācos,» saka Kristīne.
«Viņa tiešām ir talantīga - ar foršu krāsu un gaumes izjūtu,» Kristīnes darbību vērtē studijas vadītāja Tatjana Krivenkova. Kristīne ļoti atvieglojot ikdienu arī viņai, jo vienmēr silti uzņem visus studijas jaunpienācējus un izskaidro, kas nepieciešams nodarbībām. «Cilvēki te jūtas gaidīti,» saka T. Krivenkova.
KALNU AINAVAS GLEZNO PĒC ATMIŅAS
Divas jūrmalnieka Voldemāra Krutina, tēlotājmākslas studijas Ģilde dalībnieka, stihijas ir kalnu ainavas un jūra, ko viņš glezno kopš 1998. gada. Ikdienā Voldemārs strādā par autobusa šoferi, regulāri piedalās ne vien studiju izstādēs, bet arī starptautiskajā marīnas žanra izstādē Marina, kas notiek Jūrmalā. 2009. gadā šajā izstādē viņš saņēma skatītāju balvu. Padomju laikos Voldemārs aktīvi nodarbojās ar alpīnismu, tieši tāpēc kalnu ainava ir viņa iemīļotākais žanrs vēl joprojām. Gleznošana parasti notiek plenērā, bet pabeigt darbus Voldemārs mēdz arī studijā. Kalnu ainavas gan jāglezno pēc atmiņas, jo mūsdienās kalnu ceļojumus ir grūtāk atļauties. Mākslinieks savulaik ir daudz ceļojis pa Kaukāzu, Pamiru, Alpiem, Pirenejiem, kā arī pa Latviju. Kalnus, Latvijas dabu, Rīgas pilsētas skatus, kluso dabu varēja skatīt Voldemāra personālizstādē Ceļojumu iespaidi 2010. gadā Jūrmalas pilsētas muzejā.
IZEJAS PUNKTS IR PATS CILVĒKS
Kādreiz mums bija arī maza zīmēšanas klasīte, un tad gan nodarbības bija kā tāda skola - ar ģipšiem, klasiskiem uzstādījumiem, bet tagad studijas darbība norit brīvāk, - stāsta gleznotāja Ilze Strekavina - VEF Kultūras pils tautas glezniecības studijas Varavīksne vadītāja kopš 1975. gada, kad absolvēja Mākslas akadēmiju. Pašlaik studijā darbojas 25 audzēkņi, nodarbības notiek regulāri divas reizes nedēļā, taču dalībnieki var gleznot, ko paši vēlas. «Ir svarīgi kaut ko mēģināt, kamēr izdodas izdiedzēt to iekšējo sajūtu, identitāti, tomēr izejas punkts ir pats cilvēks, nevis tas, ko es viņam varu parādīt,» par smalkumiem saskarsmē ar audzēkņiem stāsta gleznotāja.
Šodien, izmantojot internetu, grāmatas, cilvēki ir informētāki par to, ko vēlas. Dalībnieki - cits vairāk, cits mazāk - seko līdzi izstāžu aktualitātēm, taču nevienu nevar piespiest - katram vajag tik, cik viņam vajag, uzskata I. Strekavina. Kādreiz studijā tika rīkotas arī lekcijas mākslas vēsturē, bet tagad tam vairs neesot ne laika, ne spēka.
«DARBAĻAUŽU APŅĒMĪBA»
Viņš ir mans mīlulis! - saka tēlotājmākslas studijas Ziemeļblāzma vadītāja māksliniece Tatjana Krivenkova, norādot uz jūrnieka portretu, ko gleznojis studijas dalībnieks Vjačeslavs Bogoslovskis - neietekmējams, ar savu stilu. Portretā viņš attēlojis savu garāžas kaimiņu. «Vjačeslavs viņam gribēja kaut ko uzdāvināt, un saņemt šādu dāvanu - tas taču ir fantastiski!» teic T. Krivenkova. Pasniedzēja Ziemeļblāzmā strādā apmēram 10 gadu un apgalvo, ka arī pati tikai iegūst no studistu dažādās pieredzes. Dalībnieku vecuma amplitūda ir plaša - no bērniem līdz darba veterāniem. Pieslīpēt zīmēšanas un gleznošanas prasmes dažkārt ierodas arī Mākslas akadēmijas studenti. Nāk gan latvieši, gan krievi - tas viņai šķiet ļoti svarīgi.
T. Krivenkova: «Cilvēks visu nedēļu smagi strādā ikdienas darbu un tajās pāris brīvdienās vēl atnāk uz studiju gleznot - par to es esmu ļoti pārsteigta.» Pasniedzēju gandarī audzēkņu profesionālā izaugsme, taču vislielākais prieks ir par to, ka Vecmīlgrāvī ir šāda vieta, kur cilvēki satiek domubiedrus.
7 - tik tēlotājmākslas studiju (tajā skaitā viena tēlniecības studija) atbalsta un finansē Rīgas pašvaldība. To mājvieta ir Rīgas pašvaldības kultūras centri.
1947. gadā dibināta vecākā no studijām – Rīgas kultūras un tautas mākslas centra Mazā ģilde studija Ģilde, pārējās izveidotas XX gadsimta 60. gados. Jaunākā – kultūras centra Iļģuciems studija Grīva, dibināta 1997. gadā.
Mērķis – cilvēka radošo spēju, talanta un personības attīstība; izglītojoša rakstura pilnvērtīga brīvā laika izmantošana; gleznošanas pamatiemaņu apgūšana un emocionāli intuitīva radošā procesa dimensiju iepazīšana.
180 - 200 – tik dalībnieku studijās Rīgā darbojas gada ietvaros.
Ls 24 160 – tāds ir Rīgas pašvaldības finansējums studiju darbības nodrošināšanai vienam gadam. Klāt jāpievieno pašvaldības kultūras centru telpu izmaksas, kā arī līdzekļi studiju radošajiem projektiem – izstādēm utt., kuri tiek atbalstīti kultūras pasākumu finansēšanas konkursa kārtībā.
Studijas apmeklējums ir bez maksas. Dalībnieku pašieguldījums – darbam nepieciešamo materiālu iegāde.
5 – tik tautas tēlotājmākslas studiju ir Latvijā ārpus Rīgas. Tās atrodas Madonā, Valmierā, Ikšķilē, Saldū, Jelgavā, Kuldīgā un tiek finansētas no pašvaldībām.