Ir sestdiena, 2017. gada 9. decembris, plkst. 14.35. Apskatos lietotnē Weather – diezin kāds laiks Kūmā, kur dzīvo Imants Tillers. Lietotnē Kūmas nav, pārāk mazs ciemats, labi, ņemsim Kanberu, no Kūmas netālo Austrālijas galvaspilsētu. Tur tagad plkst. 23.35. Attēls rāda melnas nakts debesis, plus 17 grādu, un izskatās, ka no debesīm nāk slapjdraņķis, tas tā nevarētu būt, tur ir vasaras vidus, tātad līst kā pa Jāņiem.
Pārāk daudz notikumu
Šis apgabals ir Austrālijas augstiene, un tajā atšķirībā no citām Austrālijas vietām ir visi četri gadalaiki, tur ir arī Austrālijas Alpi – sniegoti kalni ar augstāko virsotni Kostjuško –, un šīs ainaviskās vietas savaldzinājušas Imantu Tilleru. 1996. gadā, kad viņš no Sidnejas pārcēlās uz nelielu lauku muižu Kūmā, viņš sācis tās gleznot. Jāpaskatās vēl Papuņa, kurp šovasar kopā ar režisori Antru Cilinsku un filmēšanas grupu, kas uzņem filmu Iemesti pasaulē, Imants Tillers devās pie aborigēnu mākslinieka Nelsona Džagamaras, kura sapņu laika stāsti integrēti Imanta Tillera gleznās. Papuņā nakts, debesis pilnīgi skaidras, zvaigznes pavisam tuvu zemei, plus 27 grādi, ik pēc kādas pusminūtes kā krītoša zvaigzne nozibsnī švīka, neticami aktīva kustība debesīs, Vija Celmiņa teiktu: "Pārāk daudz notikumu."
Papuņa ir visgrūtāk sasniedzamā vieta Austrālijā – nekuriene. Arī Sidnejā pilnīgi skaidras debesis, vēsāks, naktī +19 grādu. Sidneja gan nav nekuriene, tomēr tad, kad Imanta Tillera vecāki pēc Otrā pasaules kara pameta Vācijas bēgļu nometni, lai dotos uz Austrāliju, viņiem tā bija nekuriene. Sidnejā novembrī un decembrī galerijā Roslyn Oxley9 notika Imanta Tillera izstāde Normālos laikos. Tās moto: "Prelūdija gaidāmajai Imanta Tillera izstādei Ceļojums uz nekurieni Latvijas simtgadē."
Nākamgad paredzēto izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Imants Tillers sauc par nozīmīgāko savā mūžā. Tas varētu likties neadekvāti, jo mākslinieka radošajā biogrāfijā bijušas izstādes Sanpaulu biennālē (1975), Documenta 7 (1982), 42. Venēcijas biennālē (1986) un citās Rietumu mākslas pasaulē nozīmīgās vietās. Tomēr Rīgas izstādes nozīme piepildīta ar personisku dimensiju. Mākslinieks raksta: "Izstāde Rīgā ir veltījums maniem vecākiem Imantam un Dzidrai, kuri ieradās Austrālijā kā pārvietotās personas 1949. gadā ar holandiešu kuģi Volendam pēc garākā ceļojuma savā dzīvē. Es piedzimu 1950. gadā Sidnejā. Mana izstāde ir par piederību un nepiederēšanu, par attiecībām starp tēvzemi un diasporu." Identitātes jautājums ir Imanta Tillera mākslas lielo jautājumu lokā, un tas viņu urdījis visu dzīvi.
Postmodernisma esence
Pirms četriem gadiem konferencē Latviešu māksla trimdā, lasot referātu par Raimonda Staprāna, Vijas Celmiņas un Imanta Tillera daiļradi, es izteicu vēlēšanos kūrēt arī Imanta Tillera izstādi Latvijā, kaut noteikta plāna vēl nebija. Četros gados laimīgas apstākļu sakritības rezultātā izaudzis ambiciozs projekts. Darbu atlasi izstādei veidoju no ievērojamākiem Austrālijas un Jaunzēlandes muzejiem, izvēloties leģendārus Imanta Tillera mākslas atslēgas darbus no Jaundienvidvelsas Mākslas muzeja Sidnejā, Modernās mākslas muzeja Sidnejā, Nacionālās mākslas galerijas Kanberā, dažām privātkolekcijām un mākslinieka paša kolekcijas darbiem. Kopumā – septiņdesmit 1975.– 2017. gadā tapušu darbu.
Imants Tillers savā mākslā seko Marsela Dišāna izpratnei par to, ar ko nodarbojas mākslinieki XX gadsimtā: "Māksla ir spēle starp visiem visu laikmetu cilvēkiem." Imants Tillers šo spēli realizē, citējot pasaules kultūru, Rietumu mākslu, XX gadsimta Eiropas literatūru un filosofiju, Austrālijas aborigēnu kultūru, viņš veido navigāciju starp mākslas darbiem, tekstiem, vietvārdiem, dzejas rindām u. c. Imanta Tillera darbi ir jālasa kā grāmata, aiz katra vizuālā tēla un teksta rindas ir kāds iepriekš radīts mākslas darbs. Viņa māksla ir postmodernisma kvintesence, un tās mērķis ir rosināt intelektuālas diskusijas.
Tikko notikušajā izstādē Sidnejā Imants Tillers eksponējis jaunāko darbu, kuru viņš gleznojis īpaši Latvijai. Tas ir Rīgā gaidāmās izstādes tituldarbs Journey to Nowhere – Ceļojums uz nekurieni (2017). Tieši par to es vēlos pastāstīt. Darbs kā liela puzle salikts no 90 atsevišķiem 10 x 15 cm lieliem kartoniem (canvas boards). Kopā tie veido panorāmisku 228,6 × 355,6 cm lielu gleznu. Šo kartonu eksponēšana ir kā instalācijas veidošana, Fluxus performance – tos var izstādīt atsevišķi, var sakrāmēt kaudzē, var dalīt blokos.
Šādus ar audeklu apvilktus, atsevišķu kartonu gabaliņu darbus Imants Tillers sāka gleznot 1982. gadā, viņš tos secīgi numurē, un pašlaik to skaits tuvojas simt tūkstošiem. Astoņdesmito gadu otrajā pusē visus darbus, kas radušies uz nelielajiem kartoniem, viņš apvienoja ar nosaukumu Spēka grāmata/The Book of Power, tā ir sava veida atsauce uz Ķīnas Pārmaiņu grāmatu un Ēģiptes Mirušo grāmatu.
Jēgas mehānisms
Darba Ceļojums uz nekurieni vizuālo tēlu veido klasiskā Rīgas panorāma, kurā, no Daugavas puses raugoties, paveras baznīcu torņu silueti. Attēls paņemts no 90. gadu sākuma koncerta plakāta. Ar zigzaga ornamentu pārklātās debesis virs Rīgas ir Austrālijas Rietumu tuksneša aborigēnu gleznojumu raksts. Šo rakstu Imants Tillers sāka izmantot 2015. gada darbu sērijā Metafisica Australe, kurā meklēja saikni starp XX gadsimta Eiropas metafizisko glezniecību un Džordžo de Kiriko mākslu ar Austrālijas iedzimto iedzīvotāju pasaules uztveri, jo aborigēnu ticības sistēma mūsdienu rietumniekam varot palīdzēt uztvert kādas metafiziskas idejas. Sērijā Metafisica Australe zigzaga rakstu, kas caurauž visu telpu, Imants Tillers izmantoja darbos Gravitācijas vilnis, Pintupi cilvēka metempsihoze un citos, tādējādi no tādiem fizikas spēku apzīmējumiem kā gravitācija viņš aizceļo līdz tādām ticības izpausmēm kā dvēseles transmigrācija, kas varētu būt kaut kas tāds kā ticība dvēseles reinkarnācijai pēc nāves.
Gleznā Ceļojums uz nekurieni metafiziskas telpas ornamentāciju ieguvusi Rīga. Darba virsmu pārklāj teksti, vārdi, citāti, kuru izcelsme ir jāmeklē rakstos, mākslā, Imanta Tillera lasītajā literatūrā, kas ir fenomenāli plaša. Nedaudz dziļāk paskaidrošu tikai divus tekstus, jo tie mākslinieka darbos sistemātiski atkārtojas jau 25 gadus. Gleznas labajā apakšējā stūrī izceļas teksts: "We have decided not to die"/"Mēs esam nolēmuši nemirt". Latviešu skatītāja domu gājiens varētu būt paredzami patriotiski uzlādēts, a priori pieņemot, ka koncepts ir veltīts Latvijai un šī frāze izskan kā spītīgi spēka vārdi no Spēka grāmatas – cauri vācu, zviedru, poļu, krievu laikiem ģenētiski trenētajam "izdzīvošanas gēnam" par godu, Imanta Tillera vecāku un viņu pēcteču paaudzei, kas kļuvusi par latviešu diasporu. Un arī par spīti mākslinieka tēva pesimistiskajam uzskatam, ka padomju okupācija ir Latvijas kā nacionālas un etniskas zemes gals. Tā to var lasīt un saprast, sasaistot šos vārdus ar Latviju.
Tomēr šim tekstam ir priekšvēsture – Imanta Tillera daiļradē tas sāka parādīties 90. gadu vidū un viņa darbos ir citēts daudzkārt, arī tādos, kuros latviešu jautājums neparādās. Šis teikums aizgūts no japāņu pēckara avangarda mākslinieka Susaku Arakavas un viņa sievas Medlinas Džinsas projekta Jēgas mehānisms/Mechanism of Meaning, kuru viņi veidoja no 1963. līdz 1973. gadam 80 diagrammu sērijā, kurā parādījās tādi teksti kā "Padarīsim nāvi nelegālu"/"Making dying illegal", zīmējumos tika analizēta cilvēka prāta un ķermeņa atvērtība, aicinot uz tādas pasaules veidošanu, kas izslēgtu nāvi.
No projekta Jēgas mehānisms izauga arhitektoniskas vides Reversais liktenis/Reversible Destiny ideja. Multidisciplināra komanda ar biologiem, neirozinātniekiem, kvantu fiziķiem, eksperimentētājiem fenomenologiem, mediķiem mēģināja radīt "arhitektūru pret nāvi", ņemot vērā cilvēka ķermeņa un psiholoģiskās vajadzības, kā arī radīt ērtu modernu vietu, kur viņš būtu kopā ar telpu, dabu un kosmosu.
Liktenis, nejaušība, spēle
Paradoksālā kārtā Imanta Tillera gleznā Ceļojums uz nekurieni redzamā vairāk nekā 800 gadu senās Rīgas arhitektūra nekādā veidā nesasaucas ar Susaku Arakavas moderno ergonomisko vidi. Tomēr mūsu senā vide ar vēsturi izrādās ne mazāk humāns projekts, un tas joprojām izdzīvo. Darba centrā kā lūgšana par šo vietu gleznojuma rakstā gandrīz nesalasāmi ieausts tēvreizes teksts latviešu valodā: "Dievs Tēvs debesīs, svētīts lai..." Vēl latviski ir rakstīts Lūcijas Garūtas kantātes Dievs, Tava zeme deg! nosaukums un Iemesti pasaulē (pēdējais fiksē topošās dokumentālās filmas nosaukumu, kas ņemts no Heidegera tekstiem).
Visi pārējie vārdi ("Pamest šo vietu. Pazust. Vieta, kurā es nekad neesmu atradis svētnīcu. Cita, kurā mana daba vienmēr atradusi patvērumu. Rīga. Kā vīzija? Kā ēna. Svešinieks ir šeit. Saukt uz priekšu. Tēvzeme, vājprāts. Vajāta nācija. Viņi raud par lietām. Upuris tam, kas ir bezgalīgi tuvu. Kad tā stunda sit. Es esmu cits. Plašas distances. Bēgt vienalga, kur. Mēs, kuru uzdevums ir būt nomodā") rakstīti angļu valodā un skan kā litānija par Latvijas likteni.
Otrs teksts, kuru Imants Tillers savos darbos iekļauj visbiežāk, ir Stefana Malarmē dzejoļa A Throw of the Dice Will Never Abolish Chance vārdi: "Mesti kauliņi nekad neizslēdz iespēju." Tos mākslinieks, sasaucoties ar Malarmē, kurš rakstījis dzejoli kā ritma, paužu, klusuma un sablīvējuma priekšnesumu, gleznas kompozīcijā izvieto visai artistiski – gar darba perimetra malām. Idejai, ka liktenis, nejaušība, spēle, iespēja, viss kopā ir gan atvērta, gan vienota, gan savstarpēji mijiedarbīga sistēma, kurā pat Dieva mestie kauliņi var sastāties visdažādākajās kombinācijās, Imanta Tillera mākslā ir svarīga nozīme.
Imanta Tillera izstāde Ceļojums uz nekurieni būs skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 2018. gada jūlija līdz septembrim.