Runa ir par vienu principu. Es neticu, ka var kāds atnākt un mums pateikt, kā un kas jādara. Man ir iepriekšēja pieredze, tādēļ to varu atļauties teikt. Jo straujāk gribi pieņemt lēmumus, jo vairāk vēlies, lai cilvēku loks, kuri šo lēmumu pieņemšanā piedalās, būtu mazāks. Ideālā gadījumā tu esi viens ar savu konstrukciju, kura, kā tev liekas, ir pareiza. Taču problēma ir tāda, ka varbūtība kļūdīties, ja lēmumu pieņem šaurā lokā, ārkārtīgi pieaug. Demokrātiskā sabiedrībā nevar pieņemt lēmumus vienas dienas iespaidā. Ir gadījies, ka esmu tā rīkojies. Tāpēc arī varu to teikt. Esam nonākuši stadijā, kad katrs lēmums ir jāizmuļļā, jāizkošļā un parlamentā jāizstumj caur visām frakcijām un komisijām. Tas iet ilgāk, bet varbūtība, ka lēmums būs kļūdains, samazinās, jo apspriešanā parādās aspekti, kurus varbūt tu neesi pat iedomājies.
Man nenācās nopūlēties, otro rindkopu rakstot. Jo visa tā būtu jāliek pēdiņās, kā I. Godmaņa, Latvijas Ceļa partijas jaunizceptā biedra kandidāta intervijas fragments laikrakstā Diena 1998. gada 6.janvārī. Tas ir tas pats cilvēks, kurš uzrunās Jūs Vecgada vakarā. Tas pats, kurš uz jautājumu, vai vēlas vēlreiz būt premjers, pirms 11 gadiem teica: „Nē. Godīgi nē. Godīgi – nnēē! Go.dī.gi.nē.”
2008. gads arī pierādīja, ka valdība ir spiesta ieklausīties kompetentos padomos. Diemžēl, tas notika pārāk vēlu. Tas notika vismaz pusgadu par vēlu. Ir būtiska starpība, vai Tu piesprādzējies pirms avārijas, vai Tevi piesprādzē pēc tās. Prasību par nelietderīgo valsts tēriņu ierobežošanu, par darbaspēka nodokļu samazināšanu, par kapitāla un dividenžu aplikšanu ar nodokļiem, tā piekrita īstenot tikai tad, kad šeit jau bija ārvalstu avārijas brigāde.
Ir būtiska starpība, vai valsti pārvalda tās kompetentie pilsoņi, vai to izliekas darām saujiņa varas izredzēto. Un, kad viņiem – sevi par izredzētajiem iecēlušajiem - nesanāk, tad ir tāpat kā citos laikos, kad mīti tiek stāstīti par latviešu nespēju pārvaldīt savu valsti.
Latvieši spēj pārvaldīt savu valsti. Mums vienīgi jātiek vaļā no Merķeļa publiskotajiem stereotipiem par latviešiem. Mums jātiek vaļā no slinkuma un baronu pielūgšanas, no paraduma gaidīt savu rīksti. Ja varējām to 1991.gada janvāra barikāžu dienās, tad varēsim to arī 2009. gadā un visos turpmākajos.
Veiksmi mums visiem!