Šā brīža sabiedriskās televīzijas spīdošākās zvaigznes Iveta Elksne un Jānis Domburs, kā skaudri izrādās, ir izvēlējušās iet trešo ceļu, proti, «uzvārīties» uz mediju treniņiem jeb tas saucas — vienu dienu cilvēkus intervējam, bet otru — viņu trenējam, kā labāk intervēties. Nezinu precīzi, cik lielas summas par šiem pakalpojumiem ir saņēmuši abi trenētāji, neoficiāli tiek runāts par tūkstoti dienā, taču būtība nav šajā skaitlī. Būtība ir tajā, ka abi ir pārkāpuši robežu, kuru augstas klases žurnālisti pārkāpt nedrīkst. Un robeža ir uzticamība, ka žurnālists nav nekādā mērā savtīgi saistīts ar cilvēkiem, kurus viņš intervē, par kuriem viņš raksta.
Var jau teikt, ka varbūtība, ka viņi ar saviem uztrenētājiem tiksies publiskā telpā, nav liela, taču princips no tā nemainās. Un arī varbūtība nav nemaz tik neliela — Latvijas ekonomika šobrīd ir aktualitāte numur viens, un gribu redzēt, ko Domburs darītu, ja viņam raidījumā Kas notiek Latvijā? pretim būtu baņķieri no DnB Nord. Un kāpēc tad baņķieriem vajag to mediju treniņu — tāpēc, ka viņi saprot, ka mediju uzmanība uz viņiem visdrīzākā laikā saasināsies. Un kur vēl labāk trenēties, ja ne pie Dombura un Elksnes, kas strādā sabiedriskajā televīzijā?
Atšķirībā no amatpersonām, kurus uzmana Interešu konflikta novēršanas likums un Krimināllikums, un kuri līdzīgā situācijā ar blakus ieņēmumiem dabūtu pēc «pilnas programmas», žurnālistiem Latvijā šādu likumu nav, nav pat vienots ētikas kodekss, un vienīgais, uz ko paļauties, ir savs iekšējais žurnālistiskais standarts. Un kā redzams, Elksnei un Domburam tas ir pazems, un, diemžēl, nekā citādāk kā par pērkamām lellēm es viņus nosaukt nevaru. Elksni personīgi nepazīstu, bet Jāni gan – viņš bija mans pirmais darba devējs NIP birojā pirms aptuveni desmit gadiem, un tādēļ ir divtik žēl, ka dzīšanās pēc naudas var uzliet tik melnu traipu uz balta uzvalka.