Tallinas arhitektūras biennāle ir Baltijas valstīs vienīgais arhitektūras aktuālajai domai un teorijas jautājumiem veltītais pasākums. Biennāli organizē Igaunijas Arhitektūras centrs, un šogad tā norisinās ceturto reizi. Biennāle sastāv no vairākiem pasākumiem: biennāles kuratora veidotas izstādes Igaunijas Arhitektūras muzejā, divu dienu simpozija, īpaši veidotas instalācijas pie Igaunijas Arhitektūras muzeja, kāda Tallinas rajona attīstības priekšlikumu konkursa un satelītpasākumu cikla ar citām izstādēm, diskusijām, lekcijām un filmu programmām.
Tallinas arhitektūras biennāle ir būvēta, atceroties padomju laikos notikušās Tallinas arhitektūras triennāles tradīcijas. Arī toreiz Tallinā rīkotais pasākums bija nozīmīgs ne tikai Igaunijas arhitektu kopai, bet arī latviešiem. Tieši Tallinas arhitektūras triennālē 1989. gadā Gunārs Birkerts pirmo reizi publiski prezentēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas projektu. Savulaik Tallinā kā telpiska instalācija tika izrādīts arī viens no retajiem latviešu arhitektu teorētiskajiem konceptiem par latvieša mājas izpratni. To organizēja kopa Māja (arhitekti Zaiga Gaile, Ausma Skujiņa, Ģirts Ādminis, Zintis Butāns, Ivars Šļivka, Raitis Jelevičs).
Ambīcijas būt labākajiem
XXI gadsimta Tallinas arhitektūras biennāle neslēpj ambīcijas kļūt par nozīmīgu spēlētāju Ziemeļeiropas kontekstā. Tas nav viegls uzdevums. Arhitektūrā, tāpat kā laikmetīgajā mākslā, pēdējos gados notiek arvien vairāk biennāļu un festivālu dažādās pasaules vietās, kuras konkurē savā starpā gan skaļāko un starptautiski pazīstamāko vārdu piesaistē, gan aktuālāko un interesantāko tēmu izvēlē, kā arī cenšoties to visu piepildīt ar kvalitatīvu saturu, kas spētu piesaistīt ne tikai pasākuma norises vietas iedzīvotāju, bet arī starptautiskās auditorijas interesi. Tallinas biennāles rīkotāji vienmēr centušies uzaicināt kādu starptautiski pazīstamu arhitektu vai arhitektūras pētnieku, kas uzstājas ar lekciju vai piedalās kāda biennāli pavadošā konkursa žūrijā, tādējādi piesaistot dalībniekus konkursam un apmeklētājus biennālei.
Šogad pirmo reizi biennāles vēsturē galvenā kuratore ir ārzemniece – Klaudija Paskvēro. Viņa sevi piesaka kā arhitekti, pilsētplānotāju un ekoloģi. Viņa ir viena no ecoLogicStudio dibinātājām un Urban Morphogenesis Lab vadītāja. Klaudija Paskvēro pasniedz Bārtleta Universitātes Arhitektūras skolā Londonā un Katalonijas Arhitektūras institūtā Barselonā. Viņas interešu jomas ir bioloģija, datorzinātnes un pilsētplānošana. Klaudija Paskvēro par Tallinas biennāles tēmu ir izvēlējusies bioTallinn, pasludinot, ka mūsdienās nav robežu starp dabisko un cilvēka radīto vidi.
Lielākā daļa šī gada Tallinas biennāles dalībnieku, lektoru un žūrijas pārstāvju bija Klaudijas Paskvēro kolēģi un studenti no Bārtleta Universitātes Arhitektūras skolas un Katalonijas Arhitektūras institūta, gandrīz pilnībā tika izslēgta pašu igauņu dalība biennālē. Kuratore kopā ar savu partneri dzīvē un uzņēmuma ecoLogicStudio vadībā Marko Poleto bija arī vairāku pašu kūrētajā izstādē eksponēto darbu autori. Tas, ka gan galvenās izstādes dalībnieki, gan simpozija lektori un moderatori ir kuratores tuvi domubiedri, padarīja biennāles plašo tēmu ļoti fokusētu, vienā virzienā orientētu, tikai ar nelieliem un fragmentāriem sānceļiem. Taču tas izslēdza arī jebkādas opozīcijas un viedokļu dažādības iespēju.
Dabas vairs nav
Var teikt, ka šī gada Tallinas arhitektūras biennāles tematika sākās tur, kur beidzās pagājušā gada Venēcijas arhitektūras biennāles Baltijas paviljona interešu loks. Jaunie arhitekti un paviljona kuratori no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Venēcijā pieļāva iespēju, ka dzīvojam jaunā ģeoloģijas laikmetā antropocēnā, kad cilvēka darbība ir atstājusi neatgriezenisku ietekmi uz klimatu un planētas ekoloģiju. Klaudija Paskvēro ar domubiedriem vairs nešaubās, vai ir iestājies jauns laikmets. Viņi antropocēnu pieņem kā doto lielumu, ko nevar vairs mainīt, ko nav jēgas apšaubīt un ar ko ir jāsadzīvo.
Dažkārt simpozijā izskanēja doma par postantropocēna laikmeta iestāšanos. Biennāles tēmas pieteikumā Klaudija Paskvēro skaļi apgalvo: "Mūsdienās dabas nav vispār, un viss šķietami dabiskais ir cilvēka darbības sekas un mutācija." Mēs klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas problēmas vairs nevaram atrisināt, varam vienīgi izvēlēties veidu, kā ar to sadzīvot. Biennāles kuratores komanda neizliekas par zaļajiem cīnītājiem par labāku planētu, kas visu sev nepieciešamo iegūst no otrreiz izmantojamiem materiāliem un brūna kartona. Viņi biennāles kataloga apvalkam izvēlas smirdīgu plastmasu un to ieliek dubultā tāda paša plastikāta materiāla mugursomā. Sintētika ir mūsdienu realitāte, no kuras censties izvairīties būtu liekulīgi.
Ekoloģijas tumšā puse
Klaudija Paskvēro biennāles simpozija dienas pavadīja, rokās turot Timotija Mortona grāmatu Dark Ecology. Viņa citēja: "Antropocēna laikmetā ēkas kļūst par datoriem, svarīgākie jautājumi ir ieprogrammēti, bioloģija ir hakeru rokās, bet ekoloģija un daba ir kļuvušas tumšas." Starp citu, arī Venēcijas biennāles Baltijas paviljona katalogs Baltic Atlas sākas ar Timotija Mortona īpaši paviljona ekspozīcijas sakarā sarakstītu eseju par Baltijas telpu. Mortons, kurš pirms pievēršanās ekoloģijas tēmām rakstīja par romantisma laikmeta dzeju un kultūru, pats arī ir pārņēmis romantisku skatījumu uz iznīcību. Biennāles kuratore Klaudija Paskvēro atzina, ka viņa Tallinā nav vēlējusies likt uzsvaru uz Mortonam raksturīgo atkritumu un nāves estetizāciju, kaut gan viņai pašai arī patīkot atkritumi kā estētiska kategorija.
Vienšūnis ar kolektīvo apziņu
Jāatzīst, ka Tallinā mazliet valdīja gotisko šausmu romānu atmosfēra. Klaudija Paskvēro, tērpta melnā ar vampīrsarkanām lūpām, iejūtoties Mērijas Šellijas lomā, radīja savu stāstu par Frankenšteinu – mākslīgā un dabiskā mutāciju. Taču Klaudija Paskvēro par izejas materiālu jaunā radījuma ģenerēšanai izmantoja baktērijas, aļģes un sēnītes un beigās romāna varonim lika radību izdrukāt ar 3D printeri. Tieši šie organismi, to izdzīvošanas, barošanās un vairošanās mehānismi biennāles kuratoru un dalībnieku komandai šķiet antropocēna laikmetā noderīgākie arī pilsētvides un cilvēka izdzīvošanas scenāriju izspēlei.
Par Tallinas biennāles simbolu var uzskatīt vienšūni Physarum polycephalum. Tā ir dzeltena radība, kas pārtiek no sporām, baktērijām un citiem mikrobiem. Physarum polycephalum nav ne smadzeņu, ne centrālās nervu sistēmas, ne uztveres sensoru, taču tas spēj reaģēt uz apkārtējās atmosfēras pārmaiņām un barības vielu resursu pieejamību. Physarum polycephalum spēj augt un izveidoties par policentrisku sistēmu, kas barības vielu samazināšanās gadījumā spēj pašreducēties un mainīt augšanas virzienu. Tieši šīs vienšūņa īpašības, ko Tallinas arhitektūras biennāles kuratori dēvēja arī par kolektīvo apziņu, viņi saskatīja kā būtiskas arī mūsdienu pilsētvidei un tās spējai izdzīvot un attīstīties.
Jaunas vietas, skaļi vārdi
Arhitektūras biennāle gan pašiem igauņiem, gan biennāles dalībniekiem un apmeklētājiem cenšas atklāt jaunas pilsētas vietas, kas tiek izvēlētas par pasākumu norišu lokācijām. Pagājušās biennāles simpozijs norisinājās Tallinas radošajā centrā Kultuurikatel XX gadsimta sākumā celtā spēkstacijā. Tur Andrejs Tarkovskis ir uzņēmis filmas Stalkers epizodes. Šogad biennāles simpozijs notika kādreizējā Tallinas Centrālajā dzelzceļa stacijā Balti jaam, kas ir padomju modernisma arhitektūras piemērs ar vērienīgiem betona konstrukciju laidieniem un plašiem stiklojumiem. Balti jaam ir kā savienotājelements starp Tallinas vecpilsētu, jauno tirgus rajonu un radošo kvartālu Telliskivi.
Vēl svarīgāk, ka igauņi katru reizi atbilstoši biennāles kopējai tēmai izvēlas kādu Tallinas rajonu, par kura attīstības priekšlikumu izstrādi tiek rīkots starptautisks konkurss. Tajā parasti piedalās jaunie arhitekti no dažādām Eiropas valstīm, un bieži vien kā dalībnieku pievilināšanas mehānisms tiek izmantots kāds slavens un vispāratzīts Eiropas arhitekts konkursa žūrijā. Jauno arhitektu priekšlikumus ir vērtējis gan dāņu arhitektūras brīnumbērns Bjarke Ingelss, gan holandiešu konceptuālā superzvaigzne Vinnijs Māss no arhitektu biroja MVRDV.
Iepriekšējās biennālēs attīstības scenāriji tika meklēti vienam no Tallinas padomju laika mikrorajoniem un pilsētbūvnieciski joprojām nesakārtotajam Tallinas centrālajam laukumam pie viesnīcas un tirdzniecības centra Viru.
Paljasāres liktenis
Šogad biennāles uzmanības centrā ir Paljasāres pussala Tallinas līcī pilsētas ziemeļos. Reiz pussalu veidoja divas salas, kuru līnijas joprojām ir nojaušamas pussalas formā. Pēdējos 150 gados salas pārveidojušās par pussalu, un šo procesu sekmējušas divas lietas – līča bagarēšana Tallinas ostas izbūvei un dabiska zemes garozas kustība. Padomju okupācijas gados Paljasāres pussalā atradās militārā bāze. Teritorija tika apbūvēta ar padomju armijai ierastām metodēm, un dabiskā vide bija pilnībā iznīcināta. Pussala arī tika izdzēsta no civilajām kartēm, un tur varēja nokļūt tikai ar īpašām atļaujām. Pēc Igaunijas valsts atjaunošanas Paljasāre atkal tika iekļauta pilsētas teritorijā, taču pussala kļuva par Tallinas atkritumu izgāztuvi. Šeit joprojām atrodas galvenās pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.
Paljasārē pamazām ir atgriezušies augi un dzīvnieki. Pussala ir kļuvusi par nozīmīgu vietu gājputnu migrācijas ceļā. Līdz šim Paljasāres turpmākās attīstības scenāriji tika iezīmēti divos virzienos. Vieni pussalu redz kā nosacīti neskartu dabas teritoriju, kuras galvenie iemītnieki būtu putni, citi iezīmē Paljasāri kā privāti attīstītu modernu zaļo pilsētas rajonu, kura pastāvēšanas pamatā būtu videi draudzīgas enerģijas izmantošana. Paljasāres pussala ir ideāls piemērs, lai uzskaitītu antropocēna laikmeta pazīmes, tās pētītu un domātu, kā šādu teritoriju izmantot nākotnē.
Attīstības scenāriju simulācija
Līdz šim biennāles izvēlētās Tallinas vietas tika apspēlētas gandrīz tikai to attīstības priekšlikumu konkursos un ar tiem saistītos pasākumos. Taču šogad Klaudija Paskvēro Paljasāri bija izvēlējusies arī kā galveno eksponātu, izpētes objektu un iedvesmas avotu biennāles centrālajai izstādei ar nosaukumu Antropocēna sala. Igaunijas Arhitektūras muzeja izstāžu zālē divos stāvos Paljasāre tika aplūkota dažādos mērogos – sākot no Baltijas jūras kopējā konteksta līdz atsevišķu baktēriju izpētei.
Protams, Klaudija Paskvēro un viņas uzaicinātie izstādes dalībnieki iztēlē neprojektē jaunas ēkas, kas atrastos pussalā Tallinas ziemeļos. Viņi pēta pussalas morfoloģiju, prāto, kā Baltijas jūras piesārņojumu varētu absorbēt baktērijas, kā tās varētu veidot jaunu pussalas ekoloģiju un ziņot par piesārņojuma izmaiņām pussalā. No Tallinas arhitektūras biennāles šogad gandrīz pilnībā izslēgti praktizējoši arhitekti – atsevišķu ēku projektētāji. Viņu vietu ieņēmuši arhitekti, kuri strādā universitāšu pētnieciskajos institūtos, eksperimentu laboratorijās, nevalstiskajās organizācijās un stratēģiskās attīstības priekšlikumu konsultāciju biznesā.
Paljasāres pussalas attīstības priekšlikumu konkursā par uzvarētājiem tika atzīti Londonas Arhitektūras asociācijas absolventi Stavrs Papavasiliu un Selims Halulu. Jaunie arhitekti piedāvāja datorspēļu darbības principos balstītu spēli pussalas attīstības scenāriju simulācijai. Tas ir atlasītu kritēriju kopums, kam būtu jāatbilst ikvienam atsevišķam projektam, ko paredzētu attīstīt Paljasārē. Projektos tiktu izvērtēts, kā tie iekļaujas kopējā pussalas ekoloģijā, kā tie to mainītu un kāda būtu pussalas ietekme uz iecerēto. Stavra Papavasiliu un Selima Halulu ideja tika atzīta par labāko 200 pieteikto priekšlikumu vidū, un šāda lēmuma pieņemšanā izšķirošais bijis fakts, ka jaunie arhitekti piedāvāja nevis kādu konkrētu ēku vai vienu risinājumu, bet gan kritēriju sistēmu ikvienam projektam Paljasārē.
Tallinas arhitektūras biennāles pasākumi un izstāde Antropocēna sala Igaunijas Arhitektūras muzejā būs skatāma līdz 27. oktobrim. Informācija: tab.ee