Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Eksotiska ēdienkarte biroja darbiniekiem. Recenzija

„Es vēlos radīt situāciju, kad cilvēki vairāk apzinās savu pieredzi, nevis kādu manas pieredzes versiju” – tā par savu retrospekcijas izstādi 1971. gadā Teita galerijā izteicās minimālisma un konceptuālisma klasiķis Roberts Moriss. Izstāde, kas bija iecerēta kā aktīva skatītāja un mākslas objektu mijiedarbība, pārkāpjot stereotipus par pienācīgu uzvedību muzejā, pēc piecām dienām tika slēgta dažu izstādes apmeklētāju „pārspīlētā entuziasma” dēļ. Vēlreiz atklāta, izstāde tika pārveidota par konvencionālu mākslas baudīšanas vietu, kas skatītāju mudināja vien uz pieklājīgu aplūkošanu.

No institucionālās kritikas viedokļa raugoties, īslaicīgā Morisa izstāde bija īpaši izdevusies, jo tā atklāja galerijas grūtības īstenot iepriekš postulēto „atvērtību jaunām mākslas formām”. Kā mākslinieciska prakse, kas pastāv kopš 60. gadiem, institucionālā kritika ir piedzīvojusi vairākus viļņus, vēršoties gan pret mākslas iestāžu autoritāro pozīciju (pretenziju definēt mākslu) un to reprezentācijas politiku (mākslinieku klasifikāciju, kolekciju veidošanu un darbu atlasi), gan piedāvājot jaunus darbības scenārijus. Tieši pēdējais ļauj labāk saskatīt Evas Vēveres un Lauras Prikules izstādes „Zikurāts” plašo kontekstu – gan inscenētais birojs, gan atvērtā pelēko kubu struktūra, ko veido izstādes apmeklētāji (viņu ziņā ir arī noteikt, kuras mākslas institūcijas – gan pašmāju, gan ārzemju – atradīsies „sakrālās hierarhijas” virsotnē un vai tāda virsotne vispār tiks veidota), līdzās daudziem citiem šīs izstādes elementiem šķietami imitē institucionālo mehānismu. Taču, izdarot likmi uz apmeklētāju apzinātajām vai nejaušajām izvēlēm, mākslinieces ironizē par mākslas pasauli kā lielu, sakārotu visumu, kur par spīti daudzmaz zināmiem spēles noteikumiem, notikumu gaita nav līdz galam prognozējama. Laura Prikule to komentē: „Latvijas situācijā ir ļoti daudz haosa un nestabilitātes, un tas savukārt veicina bezmērķīgas darbības arī kultūras procesos.”

Zikurāta celtniecība ir viena no daudzajām iespējām apmeklētājam iesaistīties izstādes veidošanā, kas galerijā pavadīto laiku pielīdzina spēlē gūtai pieredzei, iemiesojot attiecību estētikas izvirzīto principu, kas mākslas vērojuma vietā paredz lietojumu. Zīmīgi, un, manuprāt, ļoti veiksmīgi, ka izstādes norises vieta ir LMC „Ofisa” galerija, tādējādi radot konkrētai mākslas institūcijai izomorfu struktūru, kur nošķirt „oriģinālu” no „atdarinājuma” – vismaz formāli – tikpat kā nav iespējams (LMC pārstāve Ieva Astahovska atzina, ka „Zikurāta” darba vietu patiešām mēdz izmantot arī mākslas centra pārstāvji.) Arī te gribas izdarīt nelielu vēsturisku atkāpi, mākslinieciskās prakses, kas tiecas atcelt robežas starp dažādām sociālajām telpām, neseno priekšteču vidū nosaucot, piemēram, Rirkrita Tiravanišas performances, kad izstāžu zālē viņš gatavoja taizemiešu kariju, turpat pārceļot galerijas biroju, liekot tās darbiniekiem strādāt starp ēdiena smaržām. 

Arī „Zikurāta” piedāvātajā „ēdienkartē” mākslinieces ir ietvērušas kaut ko eksotisku – bonsai kolekciju, kuras klātbūtne izstādes koncepciju nospriego tieši tik, cik katrs ir spējīgs izturēt, un, manuprāt, tas ir apsveicami. Minēšu vienu piemēru: „Pamatnoteikumi ir – pacietība, zināšanas, iztēle, miers un bezgala rūpīgs darbs daudzu gadu garumā.” Kurš gan var pateikt, vai  šīs kārtulas ir patapinātas no bonsai kopšanas pamācības vai arī ar neredzamo tinti ir rakstītas Daigas Krūzes un Kriša Salmaņa rokasgrāmatā „Kā kļūt par mākslinieku”? 
Šie ir tikai daži punkti sazarotajā koordināšu sistēmā, kur projicēt „Zikurātu”, taču tās pārzināšana nav absolūts priekšnoteikums izstādes saprašanai. Abu mākslinieču idejas un to pievilcīgais „iesaiņojums”, kas saglabā konceptuālajai mākslai netipisko interesi par estētiskām kvalitātēm, rada izstādes apmeklētājam draudzīgu vidi, kur ar pārspīlētu entuziasmu nodoties klucīšu spēlei, dažādās kombinācijās savienojot recenziju Kultūras Dienā, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, E. H. Gombriha „Mākslas vēsturi”, Purvīša balvu, VKKF atbalstīto projektu sarakstu un citus Latvijas kultūrtelpas „zikurāta” stūrakmeņus. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja