"Vīrieši sapņo par sievietēm. Sievietes sapņo par to, ka par viņām sapņo kāds cits. Vīrieši skatās uz sievietēm. Sievietes vēro, kā uz viņām skatās kāds cits. Viņas konstanti sastop skatienus, kas strādā kā spoguļi, atgādinot viņām to, kā viņas izskatās – vai kā viņām vajadzētu izskatīties," ar šiem vārdiem 1972. gadā britu mākslas kritiķis Džons Bergers aizsāka male gaze jeb "vīrieša skatiena" problēmas pētniecību. Dažus gadus vēlāk kino teorētiķe Lora Malveja definēja, ka "Sievietes loma patriarhālā sabiedrībā ir būt par simbolu vīrieša uztverē, eksistēt kā objektam, caur kuru vīrietis var izdzīvot savas fantāzijas un apsēstības [..], uzspiežot tās sievietes klusējošajam tēlam, kuras loma ir izteikt kaut kā nozīmi, nevis to radīt."
Šī perspektīva turpina rezonēt arī piecdesmit gadus vēlāk, un Miķeļa Mūrnieka izstāde to apliecina, nostādot savādā situācijā ne tikai skatītāju, bet vispirms jau pašu mākslinieku. Darbu sērijā redzamas divpadsmit skaistas, kailas sievietes, divpadsmit ikoniskas apustules, kas izkārtotas specifiski sakrālā telpas ģeometrijā. Vai Mūrnieka darbi iemieso "vīrieša skatiena" problēmas kodolu? Vai tie ļauj uz to paraudzīties no jaunas perspektīvas? Vairāki izstādes darbi atsaucas uz antīkās un kristīgās kultūras tēliem – Ticiāna Venēru, trim skaistuma dievietēm un kristietības simboliem –, kas piesūkušies ar patriarhālisma tumšo smagumu. Kā uz abstraktajiem aktiem skatīties caur feminisma prizmu? Vai vīrietis mākslinieks vispār ir spējīgs norādīt uz sievietes skaistumu, nepadarot to par objektu? Un kas konstruē šīs izstādes skatienu?
Darbu sērijas tapšanu rosinājusi vēlme pārskatīt estētikas ideālus, un tas novedis pie Mūrniekam raksturīgas šķīsti nekautrīgas atklāsmes: sievietes kailais ķermenis viņa acīs ir skaistuma augstākā virsotne. Tiekšanos pēc estētiskās baudas atspoguļo darbu vizuālā valoda, kas stilistiski līdzinās Art Deco dekoratīvajai elegancei; formas ziņā sēriju spēcīgi ietekmējis franču arhitekta Ektora Gimāra jūgendstils, raksta Henriks Eliass Zēgners.
Šķetinot izstādes slāņus, pakāpeniski atklājas simboliska, niansēta pretestība ilustratīvajam, objektificējošajam vīrieša skatījumam – to iemieso darbu vizuālā abstrakcija un izmantoto materiālu savstarpējais konflikts. Skrupulozi veidotajām metāla formām un lateksam cauri spiežas poliuretāna putas – Mūrnieka autortehnika sieviešu tēlu nopulētajās ķermeņa daļās atstājusi brūces, rētas un strijas.
Taču pats pretestības, mulsuma un pārdzīvojuma kodols atrodas izstādes centrā esošajā tituldarbā – konstrukcijā, kas veido atsvaru Mūrnieka vizuālā baudījuma teorijas skaistumam – reizē konceptuāli, burtiski un fiziski. Varbūt skaistuma apbrīnas pretpolu veido joprojām sastopamais šovinisms vai apjausma par saviem grēkiem? Varbūt šie jautājumi ir smagāki par nevainīgu baudījumu? Jebkurā gadījumā – šķiet svarīgi par to uzsākt sarunu. Pat tad, ja bail, ka domas ceļš draud izvērsties par apropriāciju.
Bergers norāda, ka Eiropas gleznās kailums sākotnēji parādījās caur Ādama un Ievas stāstu. Vecajā derībā čūska Ievu vilina ēst aizliegto augli, sakot: "Jūs noteikti nemirsit, jo Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, tad jūsu acis taps atvērtas un jūs būsit kā Dievi, zinādami labu un ļaunu." Ieva iekožas ābolā, dod to Ādamam, un tad "viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi zināja, ka viņi bija kaili. Un viņi sašuva vīģu lapas kopā un darīja sev priekšautus." Kailums kļuva grēcīgs brīdī, kad tapa ieraudzīts.
Miķeļa Mūrnieka darbi turpina provocēt ar simbolu blīvumu – klusējošie tēli neskatās vērotājam acīs, bet padara kailu savu autoru, pavēršot pret viņu sociālās kritikas skatienu starmešus. Skatītājus noķer tikai tā atspīdums un mestās ēnas – telpā, kur ķermeņa kailums mulsina no jauna. Kaut kur starp nevainīgo laiku paradīzē, baudu un krišanu grēkā.
Henriks Eliass Zēgners
Mākslinieka Miķeļa Mūrnieka personālizstāde Visual Pleasure Theory kultūrvietas Tu jau zini kur Mazajā zālē Tallinas ielā 10-K3 būs apskatāma līdz 5. jūnijam.