Maija Tabaka ir viena no spožākajām mūsdienu gleznotājām, lai gan tas viņas pārliecinošais spožums mirdzējis jau septiņdesmitajos gados, kad lielajās izstādēs pie Maijas Tabakas gleznām drūzmējās skatītāji, kad gara rinda no Valdemārielas, toreizējās Gorkija ielas, virzījās augšup pa muzeja kāpnēm uz mākslinieces personālizstādi. Oficiālās kritikas domas dalījās, bet Maijas Tabakas popularitāte, interese par viņas glezniecību auga.
Viņas varēšanai nav robežu, jo uzgleznot viņa var visu – gaismu, ēnu, sniegu, sauli, ūdeņus un mežus, greznus audumus, cēlus metālus, rasas lāses uzplaukušā ziedā un skaistus, interesantus cilvēkus. Māksliniecei piemīt izcila fantāzija, spēja ne tikai pārvietoties laikā, bet vienā darbā apvienot dažādus laikus un laikmetus. Kaut kas no burves un liekas, to viņa arī sajūt sevī, jau tad, kad tapa pašportrets uz virves un viņa ļāva vaļu savās gleznās fauniem, čigāniem, pagāniskiem priekiem un fantastiskiem sapņiem.