Reālistiem oponē ideālistu nometne, kas ir pārliecināta, ka neviens mērķis nevar attaisnot cilvēka degradāciju. Viņuprāt, jebkurš mērķis sasniedzams pa vairākiem ceļiem. Bieži vien vieglākais ceļš tiešām prasa atkāpšanos no morāles, tikmēr pastāv arī smagāki, grūtāki ceļi, kas ļauj lielā mērķa sasniedzējam saglabāt tīrību.
Lai saprastu, šī diskusija nav aktuāla, runājot par Latvijas politisko eliti. Latvijas vareno galā nav runa par līdzekļu piemērotību, runa ir par amorāliem mērķiem. Vairāk šajā mūžīgajā diskusijā par līdzekļu morāli manu uzmanību piesaista „grūtākā ceļa” princips. Par to arī šis stāsts.
Vai tiesa, ka grūtības ir obligāts nosacījums cēliem un skaistiem panākumiem? Vai grūtības pašas par sevi liecina, ka atrodamies uz pareizā ceļa? Kā uztvert grūtības – kā lielā mērķa eksāmenu, vai arī likteņa zīmi, ka tiek iets nepareizais ceļš?
Varētu šo jautājumu lūkot līdzībās ar sāpēm. Sāpes var gan brīdināt par ugunī iegrūstu roku, gan par fiziskās formas uzlabošanu sporta zālē; vai vēl vairāk – par jaunas dzīvības ierašanos pasaulē...No šī arī jautājums – kā atšķirt labās grūtības no bezjēdzīgajām vai pat brīdinošajām?
Varbūt, ka kāds man reiz dos atbildi uz šo jautājumu, tikmēr par vienu esmu pārliecināts jau šobrīd – ir reizes, kad grūtākais ceļš ir jāiet. Ir jāprot pamanīt mirklis, kad izvēli kļūdaini nosaka cilvēciskais pašapmāns par vieglākā ceļa pareizību. Vilinošais vieglums katrā ziņā uzlūkojams ar vēl lielāku piesardzību nekā grūtais ceļš. Šo vienkāršo patiesību derētu atcerēties gan tiem, kas veido valsts nākotni, gan tiem, kas taisa ģimenes politiku, gan katram, kuram ir kāds mazāks vai lielāks mērķis dzīvē, kuru varam nosaukt par morālu mērķi.