ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam klusi blāv kāds pelēcīgā kolorītā miglots, bet toties tēlu veidolā neparasts meistardarbs ar visai paradoksālu nosaukumu – Eņģelis parādās Jaunavai Marijai kā britu karaliskās gvardes sargkareivis. Tas krājumā iegādāts 2012. gadā kopā ar divām citām mākslinieces Ievas Iltneres gleznām.
Iesākumā bija Ieva
Konkrētais 2002. gada gleznojums tapis Rīgas galerijā notikušajai personālizstādei Stāsti. Tas ir daļa no vairāku darbu sērijas par Jaunavas Marijas pasludināšanu. Tehniskā ziņā darbs raksturojams itin klasiski – eļļa uz pieklājīga lieluma audekla, teju pieauguša cilvēka auguma dimensijās –, savukārt minēto neparastumu vēl jo mīklaināku padara izvēlētā tēma iz kristietības mītu pūra. Še, domājams, atklājas skaidra norāde uz autores dažkārt arī reliģiskajiem iedvesmas avotiem, lai gan pati autore konsekventi uztur savu garīgo neatkarību. Intereses un inspirācijas Ievai Iltnerei drīzāk ir kulturoloģiski motivētas, jo neticami bagātīga šajā jomā ir tieši mākslas vēstures pieredze un bezgala valdzinošs ir tūkstošiem kristīgās pasaules mākslinieku cauri gadsimtiem veiktais sniegums. Pat šī viena epizode – Pestītāja anonsēšana Marijai – parādīta neskaitāmos traktējumos, vīzijās, pārsteidzošās formās un veidos. Tālab mākslinieces izvēle ir gana saprotama. Un nu viņa sniegusi vēl vienu versiju, jo reliģijas metafizika raisa iztēles un fantāzijas spārnus, lai arī šis kādreiz dominējošais avots sen vairs nav tik raksturīgs mūsdienu mākslas apritē. Drīzāk – rets izņē mums, kas līdz ar to, šķiet, prasa arī plašāku skaidrojumu.
Marijas stāsts
Marija, kuru pazīstam arī kā Jaunavu Mariju, Dievmāti, Madonnu, Baznīcas Māti... dižāko no visiem kristiešu svētajiem, bija, varētu teikt, ar aristokrātisku izcelsmi – iz ķēniņa un pravieša Dāvida dzimtas atzara, ja lūko pa viņas tēva, Nācaretes Joahima, līniju. Savukārt Marijas māte, Bētlemes Anna, cēlusies no virspriestera Ārona dzimtas, kas bija piederīga Levinu ciltij. Lai arī laulātais pāris dzīvoja krietni un godīgi, tas tomēr tika piemeklēts ar neauglību, kas jūdiem skaitījās Dieva sods par grēkiem. Tālab sabiedrība uz šādu bezbērnu pāri lūkojās ar visai greizu prātu. Joahims un Anna piekopa dievbijību un nemitējās ar lūgšanām, cerot reiz beidzot gūt savu bērnu. Tā pienāca vecums, līdz Visvarenais viņu žēlabas beidzot saklausīja un nolēma sniegt izmisušajiem īpašu satisfakciju, un sūtīja viņiem erceņģeli Gabrielu ar labu vēsti, ka piedzimšot meita, kuras dzīve tikšot ziedota pasaules Pestītāja radīšanai. Un tā arī notika.
Saskaņā ar solījumu ziedoties Dievam trīsgadīgo Jaunavu Mariju vecāki atveda uz Jeruzalemes Templi, kur to sagaidīja priesteris Zaharija, pats Jāņa Kristītāja tēvs, kas bija arī Marijas māsīcas Elizabetes vīrs. Mazā Marija pati ņipri uzkāpa pa Tempļa kāpnēm un tika ievesta visslēgtākajā, visiem citiem nepieejamā Tempļa telpā, jo Zahariju piemeklēja uzmundrinoša dievišķa atklāsme par Marijas īpašo nozīmi. Tur tad Marija pastāvīgi vienatnē nodevās lūgšanām. Marija skolojās un dzīvoja Templī izcili tikumīgu dzīvi, pilnīgi savrup no visas grēcīgās pasaules. Kā to reiz aprakstīja Svētais Hieronīms: "Eņģeļi apmeklēja Viņu katru dienu. Un, ja kāds jautātu, par ko viņi sprieda, tad to zināja vienīgi Dievs, Svētīgā Jaunava un viņas uzticamais sargs – erceņģelis Gabriels –, kā arī pārējie eņģeļi, kas ar Viņu ikdienu sarunājās."
Četrpadsmit gadu vecumā Jaunavu Mariju saderināja ar lāga večuku, trūcīgu Nācaretes namdari Jāzepu. Tas nekavēja Mariju vēl jo ciešāk apņemties ziedot dzīvi tikai Dievam un strikti saglabāt savu nevainību. Jāzeps arī nebija nekāds plebejs. Gluži otrādi – cēlies no ķēniņa Dāvida dzimtas cauri tā dēlam, trešajam Izraēlas karalistes valdniekam Zālamanam.
Tieši Nācaretē notika kāds kristietības tapšanā fundamentāls notikums – ar Joahimam un Annai reiz apsolīto dievišķā uzdevuma dižo priecas vēsti uzradās erceņģelis Gabriels un pārsteidza Jaunavu Mariju ar negaidītu ziņu, ka tā ir Dieva izredzēta, lai dzemdētu pasaules glābēju un Pestītāju. Tas būšot lielais Mesija, ko dēvēšot par Dieva Dēlu, vārdā Jēzus. Marija gan brīnījās, kas tad šajā pasākumā būšot vīrs?! Gabriels mierināja – lai neraizējoties, tas būšot Svētais Gars. Un iztikšot bez nevainības traucējuma. Šķiet, kaut kur šeit rodama atslēga arī Ievas Iltneres gleznas traktējumam, kur jaušama dziļa sievišķīga izpratne un līdzpārdzīvojums spriedzes pilnu komponentu salikumā: jaunība, nevainība, pēkšņs bērna apsolījums, izbīlis, atbildība un pienākums, pat zināma panika... intīmas izjūtas, ko vīriešu formulētajā baznīcas mākslā grūti rast. Tur priekšroka ticības simbolikai un formas triumfam.
Kādus trīs mēnešus svētais auglis tika iznēsāts, Marijai mītot savas māsīcas Elizabetes mājā. Tad jau pamazām notiekošais caur Marijas apaļumiem tapa redzams pat Jāzepam. Jāteic, šāda mīļotās sievietes apgrūtināšanās lēnprātīgajam Jāzepam kļuva vismaz neizprotama, tālab viņam radās itin loģiska doma par šķiršanos. Un atkal nācās iejaukties dievišķā projekta galvenajam menedžerim erceņģelim Gabrielam, kurš visu rūpīgi izskaidroja arī Jāzepam – lai neuztraucoties, pie visa vainīgs tikai Svētais Gars, nekādas miesiskas izlaidības še nav bijis, un Marija joprojām esot nevainīga, ka viss jāpieņem kā dievišķais plāns, lai pasaulē nāktu Pestītājs. Tālab Jāzepam jāciena Dieva iecere un jāpieņem Marija kā sava sieva. Ko tad jaukais godavīrs arī darīja.
Pirmās pasākuma daļas noslēguma arēna, kā plaši zināms, izvērtās sakarā ar Romas imperatora Augusta Oktaviāna (63. g. p. m. ē.–14. g. m. ē.) rīkojumu veikt Jūdejā tautas skaitīšanu, kālab Jāzeps un grūtā Jaunava Marija devās uz Bētlemi. Pilsēta bijusi pārpildīta ar saskaitīties sanākušo tautu, un jaunpienākušajam pārim nekas cits neatlika kā vien apmesties lopu novietnei paredzētā alā. Tur tad dzima Pestītājs. Un pēkšņi sākās jauna ēra, mūsu gadu skaitīšana. Un visiem par mierinājumu norises praktiskais dizains izrādījās ne mazāk mistisks un perfekts – Marija saglabāja savu nevainību arī dzemdību procesā un palika tāda līdz mūža galam.
Tālāk jau turpinās vēl aizraujošāks Jēzus stāsts, ko atlicināsim citai reizei, vēl tikai daži teikumi par Marijas dzīvi pēc Jēzus šīs zemes gaitu plaši zināmā dramatiskā fināla: Pestītāju Marija pārdzīvojusi vēl 12 gadu. Ir hipotēze, ka Dievmāte bijusi spiesta glābties no Hēroda kristiešu vajāšanām un aizdevusies uz Efesu, kas atrodas pie Egejas jūras, tagadējās Turcijas rietumos. Tur viņa uzturējusies kopā ar apustuli Jāni. Tad atgriezusies Jeruzalemē, kur mājojusi pie apustuļa Jāņa. Tur nomira, lai gan tiek uzskatīts, ka tikai dievišķi aizmigusi, un tika apbedīta Ģetzemanes dārzā ģimenes kapenēs. Tur bijuši apglabāti arī Marijas vecāki un vīrs Jāzeps. Taču trīs dienas pēc Marijas nāves jeb iemigšanas uzradās apustulis Toms, ar iesauku Neticīgais, un, dziļu šaubu apsēsts, pieprasīja atvērt apbedījumu. Ne velti šaubījies – mūžīgās dusas vieta izrādījusies tukša. No tā izrietēja pieņēmums, ka Jaunava Marija veikusi itin miesisku debessbraukšanas aktu. Un nu ieņem godpilnu vietu debesīs, pildot cienījamus cilvēces aizstāvības darbus.
Otrs personāžs – Gabriels
Dieva kreisā roka, erceņģelis, mūsdienās teiktu – speciālo uzdevumu sūtnis jeb executive manager –, radis vietu trijās lielajās reliģijās – pirmkārt, jūdaismā, tad kristietībā un arī islāmā, kur viņu dēvē par Džabrailu. Rūpējoties par visas cilvēces labklājību, Gabrielam vēl ir īpašs atsevišķs pienākums būt par sargeņģeli tieši ebrejiem. Un veikt vēl neskaitāmus leģendārus varoņdarbus. Taču Gabriela cēlākais uzdevums – vēstīt dievišķos noslēpumus tiem, kam pienākas tos uzzināt, piemēram, Vecajā Derībā minētajam pravietim Danielam pareģot nākotni. Vai paziņot priesterim Zaharijam par tā dēla Jāņa Kristītāja ieplānoto dzimšanu, kam tas gan neesot noticējis un par sodu šādai apšaubīšanai ticis uz laiku padarīts mēms. Nu, un, protams, dižā prieka vēsts Jaunavai Marijai. Cita starpā, viņš arī savlaicīgi brīdinājis Mariju par tuvojošos zemes dzīves noslēgumu. Savukārt islāmā tieši viņš ir tas, kas 610. gadā Hiras alā atklāja pravietim Muhamedam dievišķo likumu rulli – Korānu. Pildījis arī uguns, ūdeņu un augļu gatavības pārvaldnieka pienākumus. Gabrielam ir lemts pat pārdzīvot pasaules galu un pastaro tiesu. Visu vainago Romas pāvesta Pāvila VI 1972. gadā rakstītais apustuliskais rīkojums Vīnes arhibīskapam uzskatīt erceņģeli Gabrielu par pasta un filatēlijas patronu.
Gabriela tuvākais un līdzvērtīgākais līdzgaitnieks ir erceņģelis Miķelis, Dieva labās rokas pārstāvis. Un vēl divi "kolēģi" – Dieva troņa sargi – erceņģeļi Juris un Rafaels. Kustības prieku Gabrielam vairo, kā jau visiem eņģeļiem, lieli spārni, un ar pāris vēzieniem viņš jaudā aplidot visu pasauli. Miķelim gan pietiekot ar vienu vēzienu.
Un atkal Ieva
Ieva. Iltnere Ieva. Ne tā bībeliskā, bet gan latviešu gleznotāja, izaugusi iz brīnumbērna statusa skolas gados, kas būtu tikai loģiski izcilu mākslinieku atvasei un koptas kultūrvides iemītniecei, varbūt arī Gabriela redzeslokā esošai. Tālākā savas mākslas attīstībā izcēlusies ar izsmalcinātu elitāru estētiku un dziļi subjektīvu tēlainību, un metaforisku tēmu atklāsmēm. Jau ievadā sakarā ar šeit apcerēto darbu minējām gleznotājas pilnīgi autonomo, no baznīcas dogmām brīvo Jaunavas Marijas un erceņģeļa Gabriela traktējumu. Iedomāto Marijas prototipu Ieva Iltnere reiz ieraudzījusi, braucot uz laukiem.
Kaut kur pie Tūjas pa ceļu pārvietojusies kāda kukažiņa – 45 grādu leņķī locīta vecenīte. Tēls pārsteidzis ar cilvēka veidolu neticamo dažādību, formas iespējamību, un tas iesēdies zemapziņas failos. Un vēlāk izkristalizējies kā Jaunavas Marijas mistiska pārvērtība hipotētiskā vecumā. Kā tas allaž un nemitīgi noticis ar senēģiptiešu vai antīkajiem – grieķu un romiešu – dieviem un senās mitoloģijas varoņiem, arī šajā gleznā notiek divu pilnīgi kontrastainu pārvērtību komunikācija. Varbūt pat paslēpes? Kaut kāds intelektuāls flirts? Jo arī Gabriels traktēts kā britu gvards, kura siluetā izceļas milzīga lāčādas cepure. Arī šis ir kaut kur iespaidu medībās nolūkots fascinējošs tēls, kas iemājojis mākslinieces iztēlē kā putns būrītī. Šim Gabrielam nav spārnu (vai arī tie iespīlēti mundierī), un tas stalti izslējies iepretim latviskajai kukažiņai. Pretruna teju karnevāliska, radikāli atšķirīga no visa bībeliskā un klasiskā. Ieva Iltnere še uzstājusies ar īsteni anarhistisku manifestāciju, it kā pilnībā anulējot reliģisko monopolu uz tēmas un tēlu atklāsmi. Viss pomps še reducēts līdz hieroglifiskām zīmēm. Nekādas formu modulācijas, tik blāva ēna no tēlojoša reālisma. Klasikas tradīcijās iebarots skatītājs teiktu – līdz infantiliem kriceļiem. Pati Ieva izsakās skarbāk – spontāni konceptuāls tizlums. Tāda it kā huligānu māksla. Bet profesionāļa klātbūtni še atgādina viss fona uzirdinājums ar tūkstošpunktīgu rastru, maziem rimbulīšiem. Nekas nav tapis mehāniski, caur kādiem šabloniem vai ar cirkuļiem. Katrs sīkais aplītis ir akadēmiski ar roku zīmēts un iegleznots. Vesela nedēļa šādā "pumpinilismā" jāpavada, kā ironizē māksliniece, atceroties postimpresionistu laikmeta prototipu – puantilismu. Bet katra attēla pamatā jau ir tieši punkts. Tas ir, kā, piemēram, veidojas bilde televizorā – no sīkiem diožu graudiņiem. Taču redzamais ir tikai čaula, virspusība. Visos gleznas "pikseļos" sāk virmot kaut kas satraucošs – vibrē gars. Un tieši tur varbūt ir iekodēts mistiskais vēstījums, ka viss redzamais sastāv no pilnīgi neredzamiem atomiem. Lietu būtība un patiesība nemaz nav saskatāma un nav pat izstāstāma. Ja nu tikai bērna balsī. Bet ar to, kā vēstī vieda atziņa, – runājot pats Dievs.