Jaunais rietumu izglītību guvušais puisis savukārt, lai arī ne visai skaidri, pauda domu, ka sabiedrībai nav tikusi skaidrota bibliotēkas nozīme, ka būtu nepieciešams pēc iespējas vairāk piedāvāt individuālus stāstus par to, kāpēc kādam bibliotēka ir vajadzīga. Pārmetumus par to, kā tikt uz jauno bibliotēku, es nekomentēšu. Infrastruktūra un piekļūšana (vēlams ar publisko transportu, kājām un velosipēdu) ir pilsētas, nevis LNB direktora vai celtnieka kompetence. Diemžēl par šo lietu atbildīgās amatpersonas pārsvarā sēž cietumā vai braukā pa ārzemēm.
Kāpēc bibliotēkā būtu vajadzīga izstāžu zāle un ko tajā rādīs? Lūdzu, apmeklējiet LNB mājaslapu un uzzināsiet, ka aktīva izstāžu darbība tur notiek nepārtraukti. Kad dzīvoju Londonā, centos neiet uz bibliotēku pēc plkst. 15.00, jo tad tā piebira pilna ar skolniekiem vai mazajiem pirmklasniekiem un viņu mammām. Ne tikai, lai paņemtu līdzi uz mājām kādu grāmatu vai sagatavotu mājasdarbu. Mazo bērnu mammu rokās biežāk bija dažādi DVD, audiopasaku diski, bet vēl labāk bērniem patika dažādie sarīkojumi. Ir jāsaprot, ka bibliotēkā vienlaikus var notikt visdažādākie sarīkojumi - zinātniska konference un tematisks mazākumtautību festivāla sarīkojums par ukraiņu virtuvi. Lūk, tam ir vajadzīgas papildus telpas - konferenču zāles ar modernu aprīkojumu un īpašas zāles ar mīkstiem grīdas pufiem un rotaļu zirdziņiem bērniem, kā arī kafejnīcas. Turklāt vairākas - gan pievilcīga restorāna, gan bistro tipa, kur pie galda var sapulcēties ģimene tieši no ielas, ar bērnu ratiem un sabristiem zābaciņiem, lai no papīra glāzītes remdētu slāpes, pirms steigties uz kādas pasaku grāmatas atvēršanu. Tāpat bibliotēkā jābūt gan klusām un meditatīvām vietām, kur netraucēt lasīt, gan burzīgiem plačiem.
Daudzas telpas muzejos, bibliotēkās un citās mūsdienu kultūras iestādēs ir domātas, lai vienkārši tajās pakavētos - atpūstos patīkamā, mūsdienīgā un ērtā vidē tāpat vien un bez maksas. Šajās telpās jaunieši var pasēdēt uz grīdas un pļāpāt, jo Rīgas zālājā to nedrīkst. Šeit, atšķirībā no ielām, viņi ir drošībā, turklāt tieši šādu būvju foajē man ārvalstīs ir gadījies uzskriet gan izcilu džeza ansambļu, gan dīdžeju priekšnesumiem. Varbūt es tajā dienā nebūšu izcēlusi no bibliotēkas plaukta kādu grāmatu, taču es būšu bijusi bibliotēkā un saturīgi pavadījusi lielu dienas daļu, kamēr tur - tajā tumsonīgajā pilsētā ar upi pa vidu, kur ir daudz mašīnu, bet nav bibliotēkas, mani vienaudži nositīs laiku lielveikalos un lidiņos.
Ja LNB būtu jau uzcelta, es ne mirkli nešauboties, arhitektūras izstādi rīkotu tur. Bibliotēka ir izcila vieta daudzveidīgām izstādēm par arhitektūru, kosmosu, bioloģiju, visu. Tā joprojām ir vieta, kur pieejams bezmaksas internets, kas diemžēl nav katra bērna un pusaudža mājas komplekts, kā to bieži iedomājās "interneta un tehnoloģiju laikmeta" piesaucēji.
Runājot par tehnoloģijām, nu ir man aipods, lietoju google, myspace, youtube un vikipēdiju, varu paskatīties, kas notiek Pompidū centrā Parīzē vai Sinsinati, sameklēt informāciju par to, kā uzmezglot retro pūcīti. Man gan nekādi nav licies, kas tas varētu aizstāt vienu labu dzīvo koncertu vai mākslas izstādi. Un grozi kā gribi - tās grāmatas, kuru man nav, bet kuras es vēlētos izlasīt, internetā nu nekādi nav pieejamas! Un es gribu arī kafiju, ērtu zvilni, skatu pa logu, modernu wc, Birkerta projektu un latviešu būvnieku.