Personiskā kļūme
Neskatoties uz to, ka Indriķim ir vistiešākā saistība gan ar izcilo arhitektu Modri Ģelzi, kurš ir viņa vectēvs, gan mākslinieku Kristapu Ģelzi, kurš ir Indriķa krusttēvs, attiecīgās karjeras izvēle, lai gan nenovēršama, kā norāda pats jaunais mākslinieks, tomēr notikusi tikai 12. klasē. "Līdz tam es neko nebiju zīmējis," stāsta Indriķis. Reiz gan mamma esot ieminējusies par iespēju iet uz Lietišķajiem (tagadējo Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu - red.), bet Indriķa reakcija esot bijusi tik krasa, ka turpmāk līdzīgi ierosinājumi neesot izskanējuši. Apjausma par to, ka "zīmēt ir forši", atnākusi pēkšņi, un, lai iestātos Mākslas akadēmijā, apmeklēti tur notiekošie vakara kursi, kā arī nodarbības pie gleznotājiem Reiņa Liepas un Kaspara Perska.
Mākslinieka piektās personālizstādes koncepcijas pamatā ir divas idejas, kuras viņā raisījusi ikdienas dzīve. Pirmā no tām saistīta ar kādu personisku kļūmi, no kuras cietuši citi. Izstādes zāles gala sienā izveidotais trīsstūrveida izvirzījums ir "kļūda" - impulss, kurš iedarbojas uz pārējiem objektiem telpā, sašķiebjot gan tur novietotos trīs violeto toņu skapīšus, gan videoprojekciju uz sienas un pat kolonnu. "Katrs reaģē un sadzīvo ar šo kļūdu citādi," izstādes koncepciju skaidro Indriķis. Savukārt pie vienas no sienām piekārtais attēls, kurā, saplūstot zilajai un sarkanajai krāsai, rodas violets, kalpojot par indikatoru kļūdas rezultāta nenovēršamībai.
Otru ideju par izstādes objektiem inspirējusi situācija uz ielas, kurā mākslinieks, veroties uz kādu svešinieku, aizdomājies par indivīda neviengabalaino identitāti un tās versijām, kuras atklājas caur citiem. "Trīs personas skatās uz vienu indivīdu. Trīs indivīda kopijas vienbalsīgi apgalvo, ka esot uzbūvējuši tikai vienu violeto skapīti," izstādes aprakstā raksta pats Indriķis, uzsverot, ka tas, ka mūs redz citi, iespējams, šķietami nemanāmi, tomēr atšķiras atkarībā no vērotāja.
"Kad domāju par šo izstādi, sapratu, ka jātaisa objekti," saka Indriķis. Pirms diviem trim gadiem formas ziņā māksliniekam ļoti aktuāli bijuši video. "Bet tie arī vairāk bija kā dokumentācija," piebilst Indriķis. Darbu forma esot ļoti atkarīga no idejas. Process gan mēdzot darboties arī otrādi - kad pirmais atnāk objekts vai darbs un tad tiekot domāts par to, ko tas varētu nozīmēt. "Otrais variants man pat labāk patīk, jo sanāk vairāk domāt materiālā," secinājis Indriķis. "Tā varētu būt mākslas būtība." Konceptuālā mākslinieka gars, iespējams, esot skolas ietekme: "Es mēģinu aizvien mazāk paskaidrot darbus, lai māksla būtu vairāk runājoša pati par sevi."
Vēl tikai maģistrants
Stāstot par izstādes rašanos, Indriķis atklāj, ka ne mazāk par objektiem nozīmīga ir arī telpa, kurā tie izvietoti. "Es zināju, ka man vajag telpu bez kolonnām, jo es gribu vienu izveidot pats,» stāsta mākslinieks, uzsverot, ka Intro zāles priekšrocība ir citu elementu (logu, radiatoru) trūkums, jo tie varētu sākt iedarboties kā ekspozīcijas daļa.
Lai gan deformētos priekšmetus varētu uzskatīt par Indriķa Ģelža māksliniecisko rokrakstu, jo tādi parādījušies arī iepriekšējās izstādēs - Tikšanās, Aklās skaņas - un pat viņa veidotajā grupas Instrumenti videoklipā dziesmai Heartcore, viņš pats teic, ka vēl ir tikai maģistrants un ar katru jaunu izstādi domājot par iespēju iztrakoties. "Vienu mirkli mani ļoti interesēja sirreālisms, un es gribēju panākt tādu efektu savos darbos," stāsta Indriķis par neparastajām versijām, kuras viņš savos darbos piedēvējis ikdienišķām lietām. "Es jūtu, ka notiek kaut kādas pārmaiņas," mākslinieks saka, piebilstot, ka periods "ar cilvēku ielikšanu mēbelēs" gan esot noslēdzies. "Pāreja notiek ļoti lēnām," secinājis Indriķis, bet izstādes esot labs radošā procesa dzinulis.
9. februārī plkst. 12 Rīgas mākslas telpā būs iespēja tikties ar Indriķi Ģelzi Vēlajās brokastīs.