Izstādes lielākā zvaigzne ir fotomākslas klasiķis Boriss Mihailovs, kurš dzīvo gan dzimtajā Ukrainas pilsētā Harkovā, gan Berlīnē. Saatchi Gallery ir skatāms viņa slavenākais cikls, kurā iemūžināta bomžu dzīve. Mihailova darbi sasaucas ar cita izstādes dalībnieka – fotogrāfa Sergeja Vasiļjeva sēriju, kurā viņš pēta kolorītu krievu cietumnieku un citu "deklasētu elementu" tetovējumus. Jāņa Avotiņa gleznas šajā kontekstā iegūst pavisam citu skanējumu.
Paralēli pamatekspozīcijai Saāči galerijā līdz 24. februārim var apmeklēt 60.–80. gadu Maskavas mākslinieku izstādi, kurā ir pārstāvētas visas leģendas – Ēriks Bulatovs, Iļja Kabakovs, Boriss Orlovs, Dmitrijs Prigovs, Vitālijs Komars un Aleksandrs Melamids un daudzi citi.
Superintrovertas gleznas
Saāči galerija, kas mīt Jorkas hercoga ēkā Kingsroudā Čelsijā, ir viens no populārākajiem mākslas galamērķiem Londonā. Šajās plašajās, baltajās telpās bijušais reklāmas industrijas guru Čārlzs Saāči, kurš 80. gados pievērsās laikmetīgās mākslas kolekcionēšanai, eksponē darbus, kas papildina viņa privāto krājumu. Ieeja galerijā uz visām izstādēm – bez maksas.
"Līdz šim es ļoti maz piedalījos izstādēs, kas tiek rīkotas plaši pieejamās publiskās vietās, jo kuratoriem interesē… nu, tādas triviālākas lietas nekā manas superintrovertās gleznas. Parasti mani darbi tiek izstādīti mazās privātās galerijās," Dienai saka Jānis Avotiņš, kuram ir izveidojusies tuva sadarbība ar Londonas galeriju IBID. "Čārlzs Saāči iegādājās diezgan daudz manu darbu - vispirms pusi no Londonas izstādes, kas notika janvārī, un tad viņš izgāja cauri darbiem, kas bija citās galerijās. Izvēle ir lieliska. Super! Man ir prieks par to, ko viņš ir izvēlējies. Tas ir ideāli. Viņš nopirka arī divus 2006. gada darbus, kuri bija tik diskrēti, stāvēja bēdīgi galerijā Minhenē. Tas ir labi, ka tik skaļu un agresīvu spēku kā Čārlzs Saāči piesaista tik introverti darbi - tur veidojas tāda laba harmonija," piebilst gleznotājs.
Savu gleznu iekļaušanu Saatchi Gallery izstādē Jānis uzskata par vienu no sev svarīgākajiem šāgada notikumiem.
Šaubu bija par daudz
"Saāči ļoti daudz pērk un ar laika nobīdi diezgan daudz arī pārdod. Tāpēc mākslas sabiedrībā par viņu ir dalītas domas. Manas gleznas nonāk arī citās kolekcijās. Piemēram, šovasar divi mani darbi papildināja Itālijas laikmetīgās mākslas fonda Fondazione Sandretto Re Rebaudengo kolekciju – man tas bija tikpat svarīgs sasniegums, jo ir sajūta, ka izvēle ir izdarīta personiski. Šā fonda mākslinieciskais vadītājs ir kurators Frančesko Bonami, kurš zināja par maniem darbiem, jo pirms dažiem gadiem iekļāva tos vienā no izstādēm," stāsta Jānis. Vēl viens patīkams notikums bija viņa Londonā notikušās personālizstādes četru zvaigznīšu recenzija žurnālā Time Out.
"Tas, ka tekstiņš bija tāds smieklīgs vai nu vēl kāds, tas nav svarīgi. Galvenais, ka tā mākslas lieta kādu cilvēku, kurš no ielas ienāk, uzrunā iztēles līmenī. Ja tas tā notiek, tam, ko tur pēc tam saraksta, nav lielas nozīmes… Nostrādāja, un man ir tāds prieks. Pagājušogad es biju tuvu tam, lai visu mestu pie malas, nu tā godīgi jāsaka – ļoti traki gāja. Grūti. Strupceļš. Tagad es saprotu, ka šaubu bija par daudz," saka Jānis Avotiņš.
"Tagad galvenais, par ko priecājos, ir jaunas brīvības iegūšana. Brīvību savā darbā līdz sirds dziļumiem apbrīnoju Pikaso daiļradē tajā laikā, kad mācījos Rozentāla skolā un toreiz darbojos tieši ar brīvības meklējumiem ārkārtīgi mazas artikulēšanās pieredzes apstākļos. Savukārt šogad jūtu, ka brīvības kustībai un diapazonam ir radusies telpa. Priecājos un esmu brīvs, darinot zīmējumus, lielus divu trīs metru gleznojumus un vidēja izmēra, katru minēto atšķirīgā stilā un pieejā, jo ticu tādam saturam, kurā notikusi reakcija ar matēriju. Man ir ieplānotas daudzas izstādes, jo varu to visu darīt un ir daudz ko izsacīt," uzsver Jānis.
Domubiedrs Ēriks Apaļais
Jāņa Avotiņa jaunākie darbi no 27. novembra būs skatāmi personālizstādē Hamburgas galerijā Vera Munro. Ar šo galeriju sadarbojas arī mākslinieks Ēriks Apaļais, kuru Jānis Avotiņš uzskata par savu tuvāko domubiedru: "Kopš es vispār sāku kaut ko profesionāli un nopietni darīt, viņš ir pirmais, ar kuru es latviešu valodā varu padziļināti runāt par glezniecību, mākslu un visādām lietām. Mums ar Ēriku ir līdzīga pamatpozīcija, mums nav diskomforta no tā, ka ir kaut kādas vērtības (piemēram, mākslas darbs), kuras, ja jau esam tādā pasaules iekārtā, var mainīt arī pret naudu. Turklāt ne es, ne Ēriks pastiprināti nemeklējam jaunumus, bet vienkārši darām lietas, kuras ir iespējamas, izejot no tā, kur mēs esam cēlušies – tā ir Padomju Savienība, tā ir Latvija, tā ir šejienes daba. Ēriks pēc dažiem Vācijā pavadītajiem gadiem ir atbraucis atpakaļ uz Latviju, viņš teica, ka negrib tur dzīvot. Man arī ir ļoti svarīgi šeit strādāt, jo mana domāšana nav atraujama no visām tām traumām un kultūras situētības, kurā es esmu veidojies."
Visapkārt virspusējie triecieniņi
Jāņa izstādes galvenokārt notiek ārzemēs (aiznākamā tiks atklāta 2013. gada 18. janvārī Berlīnes galerijā Johnen), taču braukt prom no Latvijas viņš nevēlas – kādreiz jā, varbūt, bet ne tagad. «Es šeit varu grezni dzīvot, salīdzinot ar to, kā man būtu jādzīvo, teiksim, Londonā. Turklāt tā Londonas intensitāte man nav vajadzīga visu laiku. Es tur aizbraucu, un man uzreiz ir šoks: jā, mēs šeit Latvijā esam pusaizmiguši, taču tur cilvēki vispār visu laiku tikai skrien. Kvalitāte tur ir lieliska, bet tas nav pietiekams attaisnojums, lai pārceltos. Lēnums man ir ļoti svarīgs, lēna strādāšana. Viss ātrais ir gandrīz vai galvenais, ar ko ikdienā ir jācīnās. Visapkārt ir tie virspusējie triecieniņi," Jānis saka. Viņš atzīst, ka dalība izstādē Saāči galerijā nozīmē "zināmu paātrināšanos": "Līdz šim man viss notika lēni, dažiem varbūt likās, ka pārāk lēni. Es varēju strādāt un mierīgi darīt savu lietu. Tagad, pēc izstādes Saāči galerijā, cilvēku viedoklis par maniem darbiem vairs nebūs tik tīrs."
Mākslinieks piebilst: "Dzīvot Latvijā ir salīdzinoši labi. Skaidrs, ka savu saimniecību un sadzīvi mums vēl ir jāiemācās labi vadīt. Ļoti daudz jāmācās, kā cilvēciski veidot attiecības. Tāpēc tie rietumnieki var tā triekties, jo viņiem ir ļoti liela tradīcija cilvēcisko attiecību veidošanā. Viņi to māk. Mēs, ko līdz sāksim skriet, tā mums… Mēs vienkārši vēl nedrīkstam skriet, tāpēc mums tā klupdami un krizdami iet. Kā mēs uz pilnu banku gribam kaut ko izdarīt, tā mums nesanāk."
No kā mēs esam cēlušies
Kultūrvide, kurā mākslinieks auga, ir atstājusi iespaidu uz gleznām, kas izstādītas Saāči galerijā. "Padomju laiks manā dzīvē bija līdz deviņu gadu vecumam (Jānis Avotiņš dzimis 1981. gadā – J. J.), tie mediji un tas viss mitoloģiskais, ļoti izteikta vakuuma sajūta, mēmuma sajūta. Lielā daļā no darbiem ir atskats uz padomju laika attēliem un fotogrāfijām, kas bija redzamas presē. Pirms dažiem gadiem nomira mans vectētiņš, un pēc tam vasarnīcā es sāku lasīt vecus Rīgas Balss eksemplārus. Bērnībā es tikai bildes skatījos, es vispār līdz 19 gadu vecumam gandrīz nelasīju. Mani interesēja tikai attēli, un tā es sāku kultūras precedentus ievērot un ieraudzīt, neapzināti tam ir saikne ar to, ko es darīju mākslā pēc daudziem gadiem. Protams, es poetizēju – es esmu mākslinieks, es neesmu zinātnieks. Manā izpratnē mākslinieks neko nedefinē. Tie bija jauni suģestijas subjekti, kurus es sāku pētīt caur refleksijām. Tu vari izstāstīt, kāda bija tā bilde, un tu vari uzgleznot to bildi. Es esmu par katra mākslinieka atsevišķo patiesību un pasauli, par katra mākslinieka tiesībām uz suverēnu muļķību vai vājumu – vienkārši cik tu spēj būt patiess caur to, no kādiem sūdiem tu esi taisīts. Svarīgi apzināties un nenoliegt to. Viena no Latvijas mākslinieku pamatproblēmām ir nespēja redzēt to, no kā viņi ir cēlušies. Viņi ļoti distancējas no tā, ņem ārējus atribūtus, un, man liekas, tā ir ļoti grūti, pat neiespējami kaut ko izveidot. Tu nevari darboties ar to, kas tev ir svešs. Mans mērķis ir sadzīvot ar visu to, no kā es esmu veidojies, un turpināt dzīvot tur, kur es jūtu saikni ar lietām."
Džemma Skulme prezentē darbus Augustam Vosam
Ko vēl Jānis uzskata par savām traumām, kuras ietekmē viņa mākslu? "Piemēram, gleznošana. Es taču šausmīgi pārdzīvoju, ka man no desmit gadu vecuma bija jāiziet tam visam cauri – Rozentāļi, Mākslas akadēmija… Tā ir trauma padsmit gadu garumā. Ja tā padomā, kas tas ir par saturu… Es nekādā veidā tagad kritiski nevērtēju to saturu, kas bija akadēmijā un skolā, bet katrā ziņā tam ir maz sakara ar patieso mākslas procesu. Man riebjas salīdzināt mūsu sistēmu ar Rietumu skolām, taču tur tas notiek godīgāk: tu tiec pieņemts tāds, kāds tu esi, vai arī vienlaikus tiek pētīts, kāds tu esi, kāda ir tava mentalitāte, no kurienes tu esi cēlies, kā tu esi veidojies, ar kādiem materiāliem tu strādā, kas ir tavs medijs. Tas viss tiek analizēts. Savukārt tas, ko es esmu izgājis, ir ļoti asociatīva un dekoratīva pieeja māksliniecisku izstrādājumu darināšanai. To es uzskatu par savu traumu, bet es to nenoliedzu, es to neizslēdzu. Es to par sevi sapratu 22 gadu vecumā. Tas ir tas, kur es esmu situēts, man ar to ir jāstrādā, tas ir mans vājums, bet arī spēks. Un es sāku ar primitīvu domu, ka es gleznošu to vientuļo cilvēciņu ainavā, taču es par to domāšu tādā ideālistiskā veidā, es domāšu par kompleksitāti. Par to, ka mana izteiksme varbūt ir primitīva, tāpēc ka es esmu tādā skolā gājis, esmu gājis uz Rudens izstādēm, kurās bija visas tās triviālās, stulbās puķes un visas tās muļķības, kuras man kā bērnam tādas tomēr nelikās. Bet es būšu godīgs caur tādu pozicīju. Es sāku interesēties par attēliem, par noteiktiem kultūrfaktiem. Es, piemēram, gleznoju Džemmu Skulmi un Induli Zariņu, kuri prezentē savus darbus Augustam Vosam. Man bija tāda ārkārtīgi poētiska gleznu sērija, jo avīzē regulāri tika publicētas fotogrāfijas, kurās bija redzams, kā mākslinieki iepazīstina Augustu Vosu ar savām gleznām. Tagad neko tādu es vairs nevarētu uzgleznot,» stāsta Jānis Avotiņš.
Pretstats pilnīgi visam, ieskaitot dabu
Uz jautājumu, vai viņš plāno kādu personālizstādi Rīgā, mākslinieks atbild: "Ik pa brīdim visi tie plāni izgāžas. Jā, mēs mēģinām. Es varu atļauties būt nedaudz izvēlīgs, tāpēc ka es esmu izlutināts ar Eiropas attieksmi un attiecībām, kuras ir precīzas, kurās cilvēki ir ļoti uzmanīgi un atbildīgi, viņi gadiem ir kopuši to savu lietu. Es neesmu piedalījies biennālēs, līdz šim es nebiju pārstāvēts lielās grupas izstādēs. Es vēl neesmu tik ļoti institucionalizēts. Cilvēks, kurš iegādājas manu gleznu, atdod salīdzinoši lielu summu par darbu, kas faktiski ir anonīms. Mani pilnīgi apmierina diskrētas attiecības ar mākslas pasauli, nekas cits mani īstenībā neinteresē. Godīgi sakot, izstādes mani arī nemaz neinteresē. Mani interesē darīt savu darbu un dzīvot no tā, ja jau eksistē tāda jauka lieta kā vērtību apmaiņa. Ja es būtu ļoti bagāts, es arī gribētu mākslu mājās, tāpēc ka māksla ir visprecīzākā vēsture. Man pārāk nepatīk sabiedriskā dzīve, mani neinteresē mākslinieks kā politisks rupors. Man ir pārliecība: ja tu esi maksimāli precīzs savā darbā, tu esi daudz politiskāks par tiem, kuri iet un kaut ko manifestē, sludina lozungus, dedzina automašīnas un dara pāri reliģijām, jo tu esi leģitīmāks un stabilāks, un tas ir pretstats pilnīgi visam, kas pasaulē ir, ieskaitot arī dabu. Varbūt es esmu baigi politisks, es nezinu. Varbūt vēl ne."
Vēlāk Jānis Avotiņš man atsūta e-pastu ar piebildi: "Izstādes Latvijā vēlos un ticu, ka tās drīz notiks."
Informācija par izstādi Saāči galerijā un Jāņa Avotiņa gleznu reprodukcijas – www.saatchi-gallery.co.uk