Konspiratīvais konceptuālists

Pēc četru gadu pārtraukuma Rīgā Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir skatāma Armanda Zelča jaunākā personālizstāde Kad šo lasīsiet, nekas īpašs nebūs noticis. Nosaukumā ietvertais "nekas īpašs" labi raksturo Armanda Zelča darbu eleganti nevērīgo stilu, ko lielā mērā var attiecināt arī uz citiem viņa paaudzes Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas absolventiem, kuri ienāca mākslas dzīvē iepriekšējā desmitgadē. Vēl viņus varētu salīdzināt ar konspiratīvajiem konceptuālistiem, kuri nelabprāt piedēvē saviem darbiem konkrētas nozīmes un visus radošās komunikācijas mehānismus ietver pašos mākslas objektos. Tā ir aizplīvurota, lakoniska mākslas valoda, kas šķietami vienkāršā objektā rada kādu neatrisināmu pretrunu fiziska šķēršļa veidolā, piemēram, kuba formā izlocīts velosipēds un slīdkalniņš bez izejas.

Armanda Zelča līdzšinējās minimālistiskās instalācijas ir savdabīgi divdabji, kas analizē priekšmetu formu, atņemot tiem sākotnējās funkcijas. Izstāde Kad šo lasīsiet, nekas īpašs nebūs noticis plašsaziņas līdzekļos pieteikta kā izolācijas tēmu atklājošu objektu ekspozīcija – salīdzinot ar iepriekšējiem darbiem, var novērot telpisku izvērsumu un atsacīšanos no redīmeidiem, mākslinieks pievēršas horeogrāfiskai flīžu un lampu saspēlei. Iespējams, tai pašai, kuru izstādes pavadošā teksta autors Kaspars Groševs lakoniski nodēvējis par rotaļām. Ekspozīcija būs aplūkojama līdz 27. janvārim.

Tu nelabprāt komentē un skaidro savus darbus, sniedzot skatītājiem tikai dažas ļoti lakoniskas tematiskās norādes. Arī šoreiz izstāde izdevusies diezgan konspiratīva un konservatīvākiem apmeklētājiem droši vien grūtāk uztverama. Vai tev nav bail tikt pārprastam vai nesaprastam?

Tādā kontekstā drīzāk ir bail tikt viennozīmīgi saprastam.

Izstāde Kad šo lasīsiet, nekas īpašs nebūs noticis rada asociācijas ar kafkiskiem sižetiem, un, ja atminamies tavus iepriekšējos darbus, tikai pastiprinās iespaids, ka šāda pasaules izjūta tev ir tuva vai vismaz ir mākslinieciskas iedvesmas avots.

Jā, tā varētu būt. Tēmu ziņā esmu noregulēts uz ļoti tuvas frekvences, vienīgi signāla skaidrību traucē blakus esošā joku radiostacija, kas iejaucas, tiklīdz lietas sāk kļūt nopietnas. Neko tur nevaru padarīt.

Savulaik esi mācījies metāla dizainu, un šīs jomas pamatīgums jūtams arī tavos darbos – iejaukties materialitātē, pakļaut to. Vai pats piedalies savu darbu tehniskajā veidošanā? To radīšana prasa diezgan specifiskas zināšanas.

Paldies, uztveršu to kā komplimentu! Jā, savulaik esmu absolvējis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, laikam tajā brīdī to sāka tā dēvēt. Pilnīgi drošs gan neesmu, jo iestājos Lietišķās mākslas koledžā, taču sanāca pabeigt tādu kā augstāko vidusskolu. Mākslas akadēmija īstenībā ir pirmā izglītības iestāde, kura nav mainījusi nosaukumu pēc tam, kad sāku tajā studēt.

Latvijā tolaik turpinājās eksperimentālie laiki – it kā jau apkaltuši, tomēr vidū vēl nedaudz plastiski. Ņemot vērā to, ka vidusskolas izglītība man jau bija, šai lietai kopsummā esmu veltījis astoņus gadus. (Smejas.) Nevarētu teikt, ka tieši iegūtās zināšanas būtu bijušas specifiskas – tāds bija pats izglītības profils. Drīzāk gribētos akcentēt, ka man laimējās satikt labus pasniedzējus un – ne mazāk būtiski – kursabiedrus, kuri ļāva izveidoties klimatam, kas radīja iespēju apgūt vairāk. Saprotams, ne tik daudz, lai tagad pilnībā iztiktu bez palīdzības, bet pietiekami, lai pārsvarā darbotos patstāvīgi un izprastu, kādu speciālistu meklēt krīzes brīžos.

Taviem darbiem piemīt dizainiska perfekcija un konceptuāla formas valoda, taču katrs objekts slēpj kādu spēcīgu pretrunu, nepareizību, kas uzlādē darbu ar zināmu spriedzi. Šķiet, tā vietā, lai caur mākslu tiektos pēc harmoniskā, tu dari tieši otrādi – padari objektus disfunkcionālus un diskomfortablus. Tas atgādina stereotipiskos priekšstatus par radošiem cilvēkiem, kuriem šāds stāvoklis ir nepieciešams radīšanai. Vai esi piefiksējis, kas stimulē interesi par šīm nepareizībām? Vai varbūt tie ir tikai tādi formas vingrinājumi, uzdevumi?

Jautājums vairāk piestāvētu sarunai par pirmajiem darbiem, kad patiešām gandrīz katrā objektā bija ietverta funkciju iznīcinoša pretruna, rēbuss, kura atrisinājums met šaubu ēnu pār pastāvošo lietu kārtību. Te gan jāpiezīmē, ka arī par agrīnajiem darbiem manas domas pamazām mainās un tagad tajos vairāk pamanu izzinošu rotaļāšanos ar formu, demonstrējot savu pārākumu pār to. Vai arī skatos uz tiem kā uz (labā nozīmē) formālu tēlniecisku struktūru.

Atbildot uz šo jautājumu, laikam nonācām pie atbildes uz citu jautājumu – kāpēc mani tik ļoti apbēdina jautājums: "Par ko ir jūsu darbs?" Uz to man gribētos atbildēt ar pretjautājumu: "Kad?", jo tas skan kā uzaicinājums sajaukt marinādi, lai iekonservētu visu pasākumu. Taču man kā autoram patīk baudīt privilēģiju, ka varu kaut ko uztaisīt un tad visu laiku domāt, pārdomāt, kas tas vispār bija, nevis analizēt augšanas grūtību sekas.

Kopš tavas pēdējās personālizstādes pagājis kāds ilgāks laiks. Ar ko tu nodarbojies ikdienā?

Jā, īpaši nekur nesteidzos, jo, tēlaini izsakoties, nav baigās jēgas skriet uz pieturu, ja nekur tajā dienā netaisies braukt. Manu ikdienu izlemj divi pirmsskolas vecuma bērni ar visām no tā izrietošajām sekām – eju rotaļās, dziedu un zinu poniju vārdus. Nu, tādā garā... Starplaikos docēju Latvijas Mākslas akadēmijā, šad tad Igaunijas Mākslas akadēmijā pasniedzu vieslektora statusā un, visbeidzot, esmu arī grafiskā dizaina – ar izteiktu noslieci uz grāmatniecību – mākslinieks, maketētājs. Ļoti labprāt un pārsvarā šajā jomā sadarbojos ar izdevniecību Neputns. Mana nedēļa ir samērā piesātināta, arī ar mākslinieciska rakstura parādībām.

Jā, tavs dizains Arta Ostupa dzejas krājumam Žesti man šķiet viens no konceptuāli interesantākajiem un gaumīgākajiem pēdējo gadu grāmatu mākslā. Ja runājam par pēdējiem gadiem, vai jūti kādas zīmīgas pārmaiņas Latvijas mākslā kopš tā laika, kad pats tajā ienāci un sāki darboties?

Pieņemsim, ka tas varētu būt ap 2007. gadu. No topoša šodienas mākslinieka viedokļa raugoties, tagad vajadzētu konstatēt nesalīdzināmi vairāk iespēju pienācīgi eksponēt darbus. Brīdī, kad biju tuvu akadēmijas diplomam, dzima tikai atsevišķi melnraksti idejām, kas šobrīd ir realitāte. Laikmetīgās mākslas centra Kim? iecere radās aptuveni vienā laikā ar galeriju Supernova [to izveidoja kuratore Zane Onckule], kas diemžēl vairs nepastāv, tomēr tās nosaukums izrādījies zīmīgs, jo kaut kādā mērā akcentēja jaunā mākslinieka atdalīšanos no brants, veciem vorsalīniem un būvgružu čupiņām. Tam sekoja vairāku iestrādņu konsolidēšanās, kas ļāva Kim? darbībai attīstīties tādā mērogā, kādā to pazīstam šodien.

Tagad eksistē vairākas līdzīga rakstura un arī neformālākas vietas, piemēram, galerija 427, Low un citas. Rīgā viss ir kļuvis civilizētāks un jaunam māksliniekam ar zināmu talantu un attiecīgu ieinteresētību pieejamāks. 2007. gadā nebija kaut vai jomas iesācējiem adresēta open call, jo vienkārši nepastāvēja institūcijas, kurām ko tādu izsludināt.

Savulaik esi līdzdarbojies Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibināšanā. Kādas tagad ir tavas attiecības ar šo mākslas centru? Vai ir realizējies tas modelis, kas savulaik iecerēts?

Līdzdarbojos ļoti netieši. Biju viens no pirmajiem autoriem, kam Kim? telpās notika izstādes. Šajā ziņā gan es, gan institūcija attīstījāmies kopā, un es tāds nebiju viens. Sakrita vēlmes un vajadzības – arī tīri praktiskā ziņā. Sākotnēji pilnīgi viss bija jādara pašiem, tādas privilēģijas kā tehniskā asistenta palīdzība bija halucinācija. Ja vajadzēja sienu – paši to uzbūvējām, ja parādījās iespēja tikt pie labākas gaismas – paši pielikām. Šie uzlabojumi tur arī palika, katram nākamajam māksliniekam nedaudz atvieglojot dzīvi un ļaujot kopainai izskatīties nopietnāk. Par attīstības modeļiem, ciktāl tas skāra mani, domāju toreizējam vecumam atbilstoši – gandrīz necik. Tā ka droši varu teikt, ka Kim? ir attīstījies nesalīdzināmi labāk, nekā biju plānojis.

Mākslinieks un pasniedzējs Ojārs Pētersons savulaik taviem darbiem piešķīris Sīzifa metaforu. Tā laikam ir tēma, kas raksturīga diezgan daudziem Latvijas māksliniekiem – man šķiet, ka mums ir ļoti daudz laikmetīgās mākslas darbu, kas apcer bezjēdzīgu sarežģītību dabu. Kādas ir tavas attiecības ar šo tēmu?

Domāju, ka tēma aptver daudz plašāku apvārsni, varbūt pat veido tādu kā eksistences mugurkaulu. No tā izriet, ka lielākā vai mazākā mērogā tā ir atrodama visur, taču sevišķi iecienīta šī tēma ir vietās, kur pastāv mazāk ieganstu ignorēt realitāti.

Vai vispār jūties mākslinieciski radniecīgs ar kādu no šobrīd strādājošajiem Latvijas vai citas valsts māksliniekiem?

Jā, bet īpaši radniecīgs es jūtos ar šobrīd nestrādājošiem Latvijas un citu valstu māksliniekiem. Man ir sajūta, ka es viņus saprotu.

Gada noslēgumā medijus pārpludina aptaujas par notikumiem Latvijas kultūrā, tiek uzskaitīti sasniegumi un vilšanās. Kas šogad tev ir šķitis lielākais sasniegums Latvijas mākslā un kas radījis vilšanos?

Prātā nāk tikai muļķības par to, kas varētu būt sasniegums mākslā. Nebūšu īstais, kam uzdot šo jautājumu.

Jā, patiesi, jo nekas īpašs taču nav noticis, kā vēsta tavas izstādes nosaukums.