Likumprojekta izstrādi veicināja 2008. un 2009. gadu krīzes, kad Krievija pārtrauca gāzes piegādi dažām Eiropas Savienības valstīm. Tas nosaka, ka Eiropas gāzes kompāniju pienākums būs nodrošināt piegādi mājsaimniecībām, paredzot alternatīvus enerģijas avotus gadījumiem, ja lielākās infrastruktūras nefunkcionēs.
Sadarbībā ar Eiropas Komisiju un enerģijas piegādes uzņēmumiem dalībvalstīm divu gadu laikā kopīgi jāizstrādā krīzes novēršanas plāni. Paredzēts arī, ka ārkārtas situācijās vadošā loma jāuzņemas Eiropas Komisijai, koordinējot dalībvalstu reakciju un nodrošinot, ka nacionālie plāni nemazina dalībvalstu solidaritāti krīzes laikā. Šo prasību izpildei dalībvalstīm tiek dots četru gadu termiņš.
Paralēli likumprojekts paredz jaunu enerģijas piegādes savienojumu būvniecību un esošo projektu (kāds ir arī Baltijas jūras valstu starpsavienojums), drīzu realizēšanu. Tiem kopumā jāsāk darboties trīs gadu laikā.
Gāzes piegādes drošība neapšaubāmi ir viens no Eiropas ekonomiskās un stratēģiskās drošības svarīgākajiem aspektiem. Tieši tādēļ pieņemtais likumprojekts ir būtisks solis ES kopīgās enerģētikas politikas mērķu attīstīšanā. Lielākais pārbaudījums tagad būs uz papīra rakstīto padarīt par realitāti.
Francijas plāni pārdot Mistral kara kuģus Krievijai atkārtoti apliecināja, ka, diemžēl, solidaritāte un vienotība Eiropas Savienībā dažkārt joprojām funkcionē vien retorikas līmenī, bet realitātē dalībvalstis turpina vadīties pēc savām individuālajām, īslaicīgajām ekonomiskajām interesēm. Tikpat spilgts piemērs tam ir arī fakts, ka South Stream projektam, ar kuru Krievija cenšas likt šķēršļus ES projektiem attīstīt alternatīvus gāzes piegādes ceļus, kā Nabucco, un lielāku enerģētisko neatkarību, ir izdevies piesaistīt jau vairāku ES valstu - Vācijas, Itālijas un Francijas - investīcijas.
Uzrunājot EP deputātus gan par enerģijas piegādi, gan kopīgo ES drošības un ārpolitiku, uzsveru, ka ES valstis nedrīkst ļaut sevi maldināt, ka ar veiksmīgiem darījumiem tām izdosies konkurentus pārvērst draugos vai ka tie liks mainīties valstu politiskajam raksturam. Krievija aktīvi turpina attīstīt savus, ES projektiem konkurējošus plānus. Vēl nesen tā noslēdza stratēģiskās sadarbības līgumu ar Turciju par enerģijas avotu izpēti un tranzītu.
Augstu vērtējams ir komisāra Etingera (Oettinger) ieguldījums kopīgās ES enerģētikas politikas attīstībai, tomēr viņa ieteiktie pieci līdz septiņi gadi diskusijām ar dalībvalstīm par ES kopīgo enerģijas politiku ir pārāk ilgs termiņš. Eiropai, Latvijai praktiska un saistoša ES kopīgā enerģētikas politika ir nepieciešama jau tagad. Ir jāīsteno enerģijas avotu dažādība, īpaši Baltijas valstīs. Viens piegādātājs - Krievija, no kuras nāk 42% ES visas gāzes importa, nekavējas izmantot savu monopolstāvokli, lai iejauktos "atkarīgo" valstu politiskajās norisēs.
Starpsavienojumi gāzes piegādei Eiropas valstu starpā ir jāizveido ar vislielāko steidzamību. ES politikai enerģijas un tās piegādes jautājumos ir jābūt stingri balstītai uz solidaritātes principa, kas ir visas Eiropas Savienības pamatā. Tikai vienota, solidāra Eiropas Savienība spēs nodrošināt veiksmīgu un ilglaicīgu attīstību visās nozarēs. Spējai runāt vienotā balsī ar enerģijas piegādātājiem ir jābūt vienam no ES pamatmērķiem. Tieši tādēļ esmu gandarīta, ka likumprojektā iekļauts arī nosacījums par ES kopīgā tirgus principu un solidaritātes ievērošanu, slēdzot sadarbības līgumus starp ES un enerģijas eksportvalstīm.
Vienlaikus, ES ir jārūpējas par jaunu tranzīta ceļu izveidi un tiešu sadarbības attiecību veidošanu ar alternatīvajiem gāzes piegādātājiem, piemēram, Vidusāzijas un Kaukāza valstīm. Nav pieļaujama situācija, kurā, dažādojot gāzes piegādātājus, joprojām tiktu izmantoti vienīgi Krievijas tranzītceļi. Savā darbā Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā un parlamentārajā delegācijā attiecībā ar Centrālāzijas valstīm, esmu daudzkārt pārliecinājusies, ka pastāv plašas iespējas veiksmīgas sadarbības izveidei ar šīm enerģijas eksporētājvalstīm, taču jāņem vērā, ka kontroli pār Centrālāzijas reģiona resursiem cenšas pārņemt gan Krievija, gan Ķīna.
Par ES tālāko plānu jākļūst arī dziļāko gāzes ieguves slāņu un alternatīvo enerģijas avotu tālākai izpētei un jaunāko tehnoloģiju izmantošanai. Gan ASV, gan Krievija un Turcija veic aktīvus alternatīvu enerģijas ieguves iespēju pētījumus, taču ES prakse šai jomā šķiet visai pasīva. Amerikā tikmēr jau ir radītas tehnoloģijas, kas spēj būtiski atvieglot slānekļa gāzes ieguvi, līdz ar to ievērojami mazinot šīs valsts atkarību no ārējiem piegādātājiem. Aktīvāka līdzīgu tehnoloģiju izmantošana varētu būtiski mazināt arī ES atkarību no viena piegādātāja, uzlabojot pašas ES iespējas iegūt enerģijas avotus.
Jaunais ES likumprojekts par gāzes piegādes neatkarību ir svarīgs solis. Tagad katrai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, ir jārūpējas, lai turpmāk ES politiku šai jomā noteiktu reāla, stratēģiska un uz solidaritātes principiem balstīta darbība.
Kopīgā enerģētikas politika - pārbaudījums ES gribasspēkam
Šodien, 21.septembrī, Eiropas Parlamenta deputāti ar pārliecinošu balsu vairākumu nobalsoja par jaunu likumprojektu par gāzes piegādes drošību Eiropas Savienībā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.