SCP ir sagatavojusi priekšlikumus valdībai izglītības sistēmas strukturālu pārmaiņu īstenošanai, lai taupītu valsts budžeta līdzekļus un saglabātu un attīstītu kvalitatīvu izglītības sistēmu Latvijā. Lūk, mūsu priekšlikumi:
1. Ieviest finansēšanas modeli „nauda seko bērnam” pakāpeniski visos izglītības līmeņos – pirmsskolā, pamatskolā, vidusskolā, augstskolā, profesionālās izglītības iestādēs un privātajās izglītības iestādēs. Līdz ar finansējuma apjoma maiņu jānosaka arī jauna izejas vienība – naudas summa, kuru valsts var atļauties tērēt par viena bērna izglītošanu. Aprēķināt šo summu var ļoti vienkārši: ja pieņem, ka no 1. jūlija uz 6 mēnešiem visiem Latvijas dienas skolu audzēkņiem paredzēts piešķirt finansējumu 117,6 miljonu latu apmērā, tad, izdalot šo skaitli ar visu skolēnu skaitu, iegūstam 83 latus mēnesī. Balstoties uz principu „naudai sekot bērnam līdzi uz skolu” var aprēķināt, cik un kādas skolotāju likmes var atļauties, lai realizētu programmu par attiecīgo naudas summu. Izglītības iestādēm ir jādod iespēja elastīgi organizēt mācību procesu (apvienotās klases, viens skolotājs vairākos mācību priekšmetos u.tml.), tad arī skolas ar 50 bērniem spēs izdzīvot. Pašreiz pieņemtā prakse paredz, ka nauda tiek nodota novadam, nevis konkrētai izglītības iestādei, līdz ar to par līdzekļu sadali skolām lems novads. Šī sistēma ir jāmaina, ļaujot izglītības iestādēm pašām lemt, kā izlietot tai paredzēto finansējumu.
2. Reorganizēt Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), likvidējot visas IZM pakļautības iestādes, aģentūras u.tml., samazinot IZM darbinieku skaitu līdz 60 personām, kā arī IZM saglabājot tikai to funkciju veikšanu, kuras nevar deleģēt publiski privātajai partnerībai.
3. Atteikties no tādas centralizēto eksāmenu sistēmas, kāda tā ir šobrīd. Pat labi attīstītas pasaules valstis neatļaujas uzturēt tik dārgu eksāmenu sistēmu. Latvijā ir jāpārtrauc izšķērdēt līdzekļus. Ir pienācis laiks eksāmenu sistēmā ieviest elektroniskos medijus vai eksāmena uzdevumu nolasīšanai izmantot sabiedrisko televīziju.
4. Atcelt konkrēto stundu skaitu, kas nosaka, cik stundās konkrētā tēma jāapgūst. Ļaut pedagogiem un izglītības iestādēm pašām izvēlēties, kad, cik ilgā laikā un kā skolēniem apgūt konkrētās tēmas. Svarīgs ir rezultāts – zina vai nezina, nevis tas, cik stundas tiek izmantotas vienas tēmas apguvei. Tas atvieglotu arī mazo skolu pastāvēšanu – veidojot apvienotās klases, varētu apgūt tēmu lokus un citādi variēt mācību procesu.
5. Stiprināt profesionālo izglītību. Atgriezties pie sistēmas, kad profesionālo izglītību varēja iegūt jau pēc septītās klases. Veidot sadarbību ar darba devējiem, veicinot to ieinteresētību un motivāciju jaunu un profesionālu darbinieku „audzināšanā”. Mainīt nodokļu sistēmu, atvieglojot nodokļus darba devējiem, kas iesaistās profesionālās izglītības sistēmā, t.i., nodrošina kvalitatīvas prakses vietas profesionālo skolu skolēniem. Noslēgt līgumus ar valsts un pašvaldību iestādēm par sadarbību pakalpojumu sniegšanā (banketu, oficiālo pieņemšanu apkalpošana, remontdarbu veikšana, mēbeļu izgatavošana un restaurācija u.tml.). Atbalstīt mācību veikalu, mācību frizētavu un mācību kafejnīcu izveidi. Atbalstīt biznesa inkubatoru izveidi.
6. Saīsināt mācību dienu, bet pagarināt mācību gadu. Ir vēlams pagarināt mācību gadu vismaz par 3 nedēļām, t.i., līdz Līgo svētkiem. Vasarā pedagogu oficiālais atvaļinājums ir divi mēneši, bet trešais mēnesis lielākoties tiek apmaksāts bez pedagoģiskā darba veikšanas. Šī pasākuma rezultātā skolēniem samazināsies ikdienas slodze, skolēniem būs vairāk laika arī mājas darbu veikšanai un ārpusskolas nodarbībām.
7. Saīsināt mācību laiku – vidusskolas izglītības iegūšanai 11 gadi. Absolventiem būs iespēja ātrāk integrēties darba tirgū un sākt aktīvu darba dzīvi. Samazināsies mācību programmu izmaksas, tiks taupīti finanšu līdzekļi.
8. Nelikvidēt piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligāto apmācību, jo ietaupījums, to likvidējot, neatsver zaudējumus – izglītības programmu un mācību līdzekļu maiņa, pedagogu pārkvalifikācija, sociālā nevienlīdzība.