Izstāde Laiks izglābs vēsturi bija skatāma galerijā Māksla XO no 2010. gada 18. novembra līdz 14. decembrim. Izstādei bija dots apakšvirsraksts Aigara Bikšes dokumentālās tēlniecības kolekcija un Māra Bērziņa stāsti. Astoņas skulptūras Aigars Bikše bija radījis laikā no 2006. līdz 2010. gadam. Tās bija iemiesotas ilgmūžīgos materiālos – cirstas kokā un atlietas bronzā. Izstādē varēja lasīt arī stāstus, ko, vadoties pēc katras skulptūras nosaukuma, bija rakstījis Māris Bērziņš – humoristiskā tēla Gūtenmorgena, vairāku lugu un prozas darbu autors. Savukārt 2011. gadā izdevniecība Dienas grāmata laida klajā grāmatu Laika pavēlnieki ar Bērziņa stāstiem latviešu un krievu valodā un Bikšes skulptūru reprodukcijām.
Divi cikla darbi tika iekļauti ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam: Namejs vingrinās šķēpa sviešanā trīs dienas pirms kaujas ar vācu ordeni un 10. klases skolēni 1. maija demonstrācijā piecus gadus pirms Atmodas.
Pārsteidzoši nosaukumi
Atšķirībā no daudziem latviešu māksliniekiem, kuri, sekojot modernisma tradīcijai, nelabprāt izsakās par saviem darbiem un uzskata, ka nav iespējams adekvāti verbalizēt to saturu, Aigars Bikše apzināti raisīja daudzveidīgas tēlu interpretācijas iespējas, dodot tiem izvērstus, it kā skaidrojošus nosaukumus. Piemēram – Jēzus Kristus 1/8 sekundes ilgā transformācijā, pārlūkojot 20. gadsimta vēsturi 1818 gadu pirms Komunistiskās partijas manifesta izdošanas Londonā un tamlīdzīgi. It kā ar tiem un mīklaino žanra apzīmējumu ("dokumentālā tēlniecība" grāmatas versijā papildināta ar apzīmējumu "nepabeigtā") nepietiktu, viņš projektā iesaistīja rakstnieku Māri Bērziņu. Rezultātā radās viens no lielākajiem tekstu korpusiem, kāds latviešu mākslā veltīts konkrētiem mākslas darbiem to parādīšanās brīdī. Tomēr bija vērojama vēlme skatītāja iztēli virzīt noteiktās sliedēs – grāmatā ir gan abu autoru priekšvārdi, gan īsa Bikšes literārā biogrāfija un Bērziņa dzīves dati. Tālākas interpretācijas neizpalika…
Sadarbība esot raisījusies spontāni: "Biju aizgājis parādīt gatavo darbu bildes Ilzei (Žeivatei, galerijas Māksla XO vadītājai – V. V.). Barona ielas kafejnīcā Vecrīga uzskrēju Mārim, un sākām runāties," atceras Aigars Bikše. "Stāstīju par izstādi, rādīju skulptūru bildes un minēju darbu nosaukumus. Tas bija nepabeigto vēsturisko tēlniecības darbu cikls. Māris teica, ka viņš varētu uzrakstīt stāstu pēc kādas no skulptūrām. Man tas likās aizraujoši, un es atbildēju, ka stāstu varētu izstādīt lasīšanai galerijā kopā ar darbu. Māris sāka rakstīt, un tā tas aizgāja kā kūlas ugunsgrēks. Māris uzrakstīja stāstus par visiem darbiem, vēlāk tika izdota arī grāmata."
Mākslinieks uzsver: "Tēlniecības trīsdimensionālā daba ļauj skulptūras un skatītāja sastapšanos veidot kā nebeidzamu, bezgalīgi daudzu kompozīciju rašanās brīdi. Tēlniecības materialitāte un formas aspekti ļauj skatītājam nokļūt attiecībās ar skulptūru, kas atrodas uztveres dimensijā aiz attēla un stāsta. Domāju, ka skulptūras un stāstus var uztvert gan kopā kā vienu mākslas darbu, gan atsevišķi. Abas komunikācijas formas – vizuālā un verbālā – papildina viena otru."
Gan tēlnieks, gan rakstnieks ir vienisprātis, ka uzsvari mainās atšķirībā no formāta – izstādē dominēja tēlniecība un stāsti bija orientieri skatītāja iztēlei, turpretī grāmata tika novērtēta kā literārs teksts, kur reprodukcijām ir ilustrāciju funkcijas. Pie atšķirīgiem vērtējumiem nonāca kritiķi. Pēteris Bankovskis recenzijā žurnālā Studija (Meklējot asaras komiķu bārdās, februāris/marts, 2011) daudz uzmanības veltīja izstādes nosaukuma un anotācijas izvērtēšanai un uzdeva retorisku jautājumu "Kā vispār kāds te var zināt, kas pastāv un kas ne?". Tāpat viņš pieļāva, ka Bikšes "skulptūrām kā tādām varbūt arī nebija iecerēta nekāda sevišķā pašvērtība" un ka "Bērziņa sacerētie komiskie skeči, kam varbūt nav lielas literāras vērtības, kā jau tāda žanra tekstiem raksturīgi, jēgu iegūst uz skatuves. Šajā reizē par skatuvi kalpo izstāžu zāle". Bargais kritiķis piemetināja, ka "izstādē galerijā Māksla XO skumjas par neatgriežamo, bet dvēselē patiešām reāli pastāvošo pagātni gluži reālistiski ieskanējās tekstā un ilustrācijā 10. klases skolēni 1. maija demonstrācijā piecus gadus pirms Atmodas. Pārējie izstādes eksponāti stāstīja par lietām, par kurām ekspozīcijas autoriem, strikti ņemot, nav nekādas daļas, bet 10. klases skolēni…, jūtams, ir pašu izdzīvotā dzīve".
Absurda estētika
Citu mākslas speciālistu viedoklis atšķīrās: profesors Eduards Kļaviņš uzskatīja, ka izstāde ir "konceptuālā reālisma tēlniecības formās un pavadošos tekstos vizuāli un literāri saistoša vēstures kā mītu pseidodokumentācija" un tādēļ tā tika nominēta laikraksta Diena Gada balvai kultūrā 2011. Šķiet, visnopietnāk autoru ieceru analīzei bija pievērsies literatūras kritiķis Guntis Berelis, rakstot recenziju par grāmatu Laika pavēlnieki. Viņam palīdz vizuālajās mākslās ne tik bieži lietotās, bet literatūrā klasiskās absurda estētikas pārzināšana. Interesanti, ka ne mazums vietas tajā atvēlēts arī tēlniecības darbu apskatam un abu mediju mijiedarbes jautājumiem: "Bikšes skulptūras, protams, ir provokatīvas – tai nozīmē, ka, tās uzlūkojot, nenovēršami rodas jautājums: kurš te ir muļķis – autors vai skatītājs? Doma vai, pareizāk sakot, jau piesauktā analītiskā interpretācija veicīgi tiek ievedināta loģiskā strupceļā, mulst un mirkli mīstās uz vietas, un tad sāk meklētizeju, jo tāda ir domāšanas specifika – gribi vai negribi, apstāties strupceļā nav iespējams; doma pretojas jau pašai strupceļa idejai, tāpēc kārpās laukā, visticamāk, nonākot nākamajā strupceļā. Tieši tāpēc strupceļu darināšana, kas reizumis tiek dēvēta par absurdu, jau pati par sevi ir māksla." (Diena, 09.04.2011.)
Par rakstnieka ieguldījumu projektā, kas ir tiešais recenzijas objekts, viņš saka: "Interesantākais ir tas, ka Bērziņa stāsti patiesi ir gan Bikšes skulptūru komentāri, gan sacerēti "pēc motīviem", taču tiem tik veiksmīgi izdodas atrauties no inspirācijas avota, ka tie kļūst patstāvīgi. Pat tik lielā mērā, ka jautājums par vistu un olu zaudē jēgu. (..) Tik veiksmīgu teksta/attēla simbiozi reti gadās redzēt." Izstādes un grāmatas izvirzītais mākslinieciskais mērķis raisīt viedokļu apmaiņu bija realizējies.
Autori nenoliedz, ka skulptūras 10. klases skolēni 1. maija demonstrācijā piecus gadus pirms Atmodas pamatā tiešām ir personiski pazīstami motīvi. Tomēr gan tās forma, gan sižets ir fikcija. Vizuāli par to signalizē figūru atveidojums: lai gan atlietas bronzā, tās ir acīm redzami nepabeigtas jau māla veidošanas stadijā: meitenes rokas, bizes un balona aukliņas vietā ir skulptūras "skelets" – dzelzs armatūras stieņi, kurus nav pagūts apaudzēt ar māla formām. Tādā pašā veidā risināta puiša figūras viena kāja un karogs, ko puisis nes, atbalstītu pret plecu. Karogs gan vairāk līdzinās tādam kā viduslaiku bruņinieku standartam vai arī karoga imitācijai no finiera. Notrūcis balons mētājas turpat pie pāra kājām, turklāt tas, par spīti ievērojamajam materiāla svaram, asprātīgi atrisināts kā vienā asimetriskā punktā balstīta forma. Abām figūrām raksturīga ne tikai it kā raupja, mazliet primitivizēta reālistiskas atveides forma, bet arī zināms psiholoģisms – galvas ir nodurtas, meitenes stāvs saliekts uz priekšu, gaita – bez līdzīga satura sociālistiskā reālisma darbiem raksturīgā brašuma. Redzams, ka situācijas uzspiestie infantilie atribūti abiem jau gandrīz pieaugušajiem varoņiem sagādā morālas ciešanas.
Mīts, zīmols un stāsts
Aigars Bikše uzskata, ka atsevišķu skulptūru daļu nepabeigtība simbolizē "atmiņas, kas izirst un transformējas" (Laika pavēlnieki, 8. lpp.). Tādā veidā pieteiktā pretenzija uz dokumentālu vēstījumu kļūst neticama, pārvēršas par mītu. Mīta problemātiku, apzināti pārveidojot politiskās un sociālās vēstures diskursus, mākslinieks pielāgo mūsdienu tirgus ekonomikas valodai, lietojot zīmola jēdzienu. Zīmolu pētnieks Volijs Olinss atzīmējis: "Mūsdienās zīmolvedības ietekme, stratēģija un taktika ir pārkāpusi (korporatīvo un komerciālo izpausmju) robežu. Tagad tai ir liela un arvien pieaugoša nozīme politikā, nācijas dzīvē, sportā, kultūrā un brīvprātīgajās izpausmēs." (Olinss V., Par zīmolu, Neputns, 2005, 11. lpp.)
Vispārinātais tēls jeb šajā gadījumā zīmols nepārprotami ir padomju laika vēlīnā perioda, tā sauktās stagnācijas, noriets pirms perestroikas, kad, par spīti PSKP ģenerālsekretāru maiņām (Brežņevs, Andropovs, Čerņenko), cilvēkos pieauga bezcerības un apātijas noskaņojums. 1. maijs, Starptautiskā darbļaužu solidaritātes diena, bija vieni no diviem lielākajiem Padomju Savienības svētkiem, kad cilvēki it kā brīvprātīgi, bet patiesībā dažāda veida spiediena ietekmēti devās masu gājienos. Māris Bērziņš šo fonu ir iedzīvinājis stāstā Ivars un Ināra, bagātīgi atgādinot par 1984. gada sadzīves un leksikas īpatnībām.
Piemēram, padomju laika jauniešu literatūras centrālajam jautājumam "Par ko kļūt?" viņš pretstata galvenā varoņa motivācijas trūkumu un šķietamo nihilismu, līdzīgi kā to darīja Juris Podnieks slavenajā filmā Vai viegli būt jaunam?. Skolas zēni demonstrācijas laikā labprāt slepus iemalko šnabi, ko sauc Andropovka, un, kamēr gājiens virzās uz Komjaunatnes krastmalu, Ivars ieskatās klasesbiedrenē Inārā, kura atbilstoši sociālistiskajam dzimumu lomas kanonam ir krietni apzinīgāka. Reibuma iespaidā "Ināra acīm redzami un nepārprotami kļuva arvien skaistāka un skaistāka. Kā tas iespējams?". Ivars nejauši pārsit meitenes nesto balonu, bet pats pēkšņi saprot, ko grib sasniegt. Ar to šis atgadījums faktiski beidzas.
Tomēr gan Aigars Bikše skulptūru nosaukumos, gan Māris Bērziņš stāstos lieto paņēmienu, kas literatūrā un filmās mēdz apveltīt necilus notikumus ar īpašu nozīmi: sižeta varoņi nenojauš, kas viņus sagaida nākotnē, tomēr lasītājam tas ir zināms. Ivars un Ināra satur īsu varoņu turpmākās biogrāfijas izklāstu, minot, ka pēc skolas abi nākamreiz satikušies 1989. gadā Daugavmalā, kad tur notika vēsturiskais Tautas frontes organizētais mītiņš. Tomēr abi stāsta varoņi jau precējušies… Beigas ietiecas mūsdienās: "Nākamo reizi viņi sastapās 2001. gadā, kad Ināra pēc šķiršanās bija nolēmusi izremontēt dzīvokli un zvanīja draudzenes ieteiktajam meistaram. Klausuli otrā galā pacēla Ivars. (..) Tā nu viņš Ināras dzīvokli remontē vēl šobaltdien."