Auseklis Baušķenieks ir unikāls gleznotājs, kurš ar sev raksturīgo pasteļtoņu kolorītu un vibrējoši punktoto glezniecības metodi meistarīgi attēloja gan ikdienišķas, gan arī ne tik ikdienišķas mizanscēnas, reflektējot par laikmetu un sabiedrību. Paralēli detalizētiem portretējumiem autora darbos iedzīvojas tādi neparasti tēli kā citplanētieši, roboti un milži. Tas atklāj mākslinieka nebeidzamo fantāziju un aizraušanos ar zinātnes un tehnoloģiju attīstību, zinātnisko fantastiku un nākotnes pasaules vīzijām. Caur humoru un ironiju Baušķenieks attēloja cilvēku un tā dzīves notikumus, padomju sabiedrību un režīma absurdo dabu, kas tobrīd esošai varai bija gana neērti – pāris gadus Baušķenieka vārdu presē bija liegts pieminēt. Lai cik satīriskas varētu šķist viņa kompozīcijas, mākslinieks centās nevis nosodīt vai kritizēt, bet drīzāk ļāva katram pašam identificēties ar tēliem.
Ausekļa Baušķenieka daiļrades aktualitāte mūsdienās ir saistāma ar gleznotāja interesi par cilvēku – ikdienu, attiecībām ar ģimeni, noskaņojumu sabiedrībā un mūža ritumu. Mākslinieks norādījis, ka padomju populārais sauklis "galvenais ir cilvēks" sasaucas ar viņa glezniecību, un šo daudz gribošo un nekad nepiesātināmo būtni – cilvēku – viņš mēģināja atspoguļot no dažādiem skatpunktiem. Izceļot cilvēciskās vājības, Baušķenieks apliecina, ka tā ir daļa no dzīves pieredzes, kurai katrs no mums iet cauri. Tieši Baušķenieka darbos var saskatīt, ka, lai gan laiki un varas mainās, standarti par to, kādam jābūt indivīdam, kādai jābūt ģimenei un kā tiek veidoti politiskie diskursi, lielākoties ir aplami un bieži vien nesasniedzami.
Izstāde Laikmetu vizionārs. Auseklis Baušķenieks veltīta mākslinieka daiļradei, kurā viņš pievērsies cilvēka, sabiedrības, zinātnes un tehnoloģiju jautājumiem. Izstādē ir četras sadaļas, kas pāraug cita citā – cilvēks kā indivīds, cilvēks un ģimene, cilvēks un sabiedrība, zinātne un nākotne. Ekspozīciju papildina trīs Baušķenieka radītie kinētiskie objekti, kas raksturo autora aizrautīgo interesi par radio amatierismu.
Auseklis Baušķenieks (1910–2007) mācījies Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (1930–1933), apguvis zīmēšanas un pasteļglezniecības iemaņas pie Vilhelma Purvīša, vēlāk iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur beidzis Figurālās glezniecības meistardarbnīcu (1933–1942). Otrā pasaules kara laikā Baušķenieks nokļuva darba nometnē Vācijā un Rīgā atgriezās 1946. gadā. Viņš strādāja par mākslinieku-noformētāju (1947–1948), vadīja tēlotājas mākslas pulciņu Rīgas pionieru pilī (1949–1962). 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē Auseklis Baušķenieks atsāka gleznot un piedalīties izstādēs. Neskatoties uz to, ka gleznotāja pirmā personālizstāde notika tikai 1975. gadā, viņš kļuva par vienu no populārākajiem latviešu māksliniekiem. Auseklim Baušķeniekam bijušas 22 personālizstādes un vērienīga retrospekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2010).