Latvijas politiskajā sistēmā pietrūkst taisnīguma

Uzreiz jāsaka, ka par Latviju pieejamie dati ir salīdzinoši nepilnīgi un ne vienmēr ir iespējama tik pat laba analīze par sociālā taisnīguma jautājumiem, kā tas varētu būt citās Eiropas Savienības valstīs. Tā piemēram, pēdējos 2 gados nabadzību mēra pēc EIROSTAT izstrādātas metodoloģijas, trūkst datu par iepriekšējiem gadiem. Tāpat nav noteikts oficiālais nabadzības slieksnis un nabadzības definīcija mūsu valstī. Tomēr ir virkne datu, sevišķi par pēdējo laika periodu, kuriem vajadzētu likt mūsu sabiedrībai un politiķiem nopietni satrūkties. Pirmkārt, aplūkojot Latvijas mājsaimniecību ekonomisko situāciju par 2005.gadu, ir redzams, ka vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli valstī ir 110.3 Ls. Tajā pašā laikā vismaz 20% mājsaimniecību šis skaitlis ir tikai 45 Ls mēnesī. Centrālā Statistikas Pārvalde uzskata, ka relatīvā nabadzības līnija Latvijā ir 73Ls uz vienu iedzīvotāju, kamēr Eiropas Savienībā šis cipars ir krietni augstāks – 736 Eiro. Pat piekrītot CSP pieejai, Latvijā ir 19% iedzīvotāju zem nabadzības sliekšņa. Tomēr, pieņemot, ka nabadzības slieksnis ir uzstādīts salīdzinoši par zemu, var droši apgalvot, ka nabadzīgo Latvijā ir daudz vairāk. Proti, vidējais Latvijas iedzīvotājs ir strādājošs nabags. Līdzšinējā Latvijas politiskajā argumentācijā vienmēr dominēja viedoklis, ka tā ir objektīva situācija, ka Latvijas iedzīvotāju vairums ir nabagi, jo vienkāršiem vārdiem runājot, okupācijas rezultātā esam zaudējuši 50 attīstības gadus. Patreiz, mēs strauji attīstāmies, un reiz pienāks laiks, kad visiem būs labāk, tikai vēl jāpaciešas. Vismaz lielākai daļai jāpaciešas. Uzskatu, ka tā varētu runāt, ja ekonomiskās attīstības tendences liktu ticēt tam, ka valsts politiskai varai rūp sociālais taisnīgums. Tomēr fakti runā pretējo. Kaut vai tas pats jau vairākkārt pieminētais Džini koeficients norāda, ka Baltijas jūras reģionā Latvijai ir ne tikai vislielākā atšķirība ekonomisko labumu sadalījumā par labu saujiņai ļoti bagātu cilvēku, bet vispārējās tendences, valsts labklājībai pieaugot, nav vērstas uz šo labumu taisnīgāku sadalījumu atšķirībā, piemēram, no kaimiņu Igaunijas, kur ir acīmredzama tendence veidot taisnīgāku un egalitārāku sabiedrību nekā Latvijā. 1996. gadā Latviju, salīdzinot ar Igauniju, varēja uzskatīt par sociāli taisnīgāku sabiedrību, jo Džini indekss bija atbilstoši 0.30 un 0.36. Igaunijas nevienmērīgo sociāli ekonomisko labumu sadalījumu sabiedrībā tajā laikā var skaidrot ar strauji uzsākto reformu procesu, kas īslaicīgi pasliktināja situāciju. Jau 2001. gadā ir redzama tendence Latvijas situācijai pasliktināties, kamēr Igaunijā tā sāk uzlaboties. Koeficients ir respektīvi 0.34 un 0.35. 2005. gadā Igaunija (0.34) Latviju (0.35) apdzen. Savukārt, visdramatiskākā situācija norisinās pēc 2005. gada, kad viena gada laikā Džini koeficients Latvijā pieaug no 0.36 uz 0.39, kamēr Igaunijā tas turpina samazināties. Igaunijas valsts institūcijas atšķirībā no Latvijas, šķiet, ir labāk sapratušas nepieciešamību uzbūvēt taisnīgāku sabiedrību, kur arvien vairāk nabadzīgo tuvinās vidusšķirai, savukārt uzņēmēji saprot, ka viņu ilgtspējīga attīstība ir atkarīga no sociālās un politiskās stabilitātes valstī. Salīdzinoši, visveiksmīgāk pasaulē ar vienmērīgu labumu sadali sabiedrībā un līdz ar to ar stabilu demokrātiju un taisnīgu valsti var lepoties Skandināvijas un Japānas sabiedrības. Savukārt, mums savā ceļā uz taisnīgāku sabiedrību būtu jāsaprot, ka tiesības un vara nav identiskas.