Taču projekta tehniskais
risinājums acīmredzot nav bijis pietiekami labs, jo jau pirmajā izmēģinājuma
reizē sistēma nav darbojusies, līdz ar to arī vieta, kurā tika
ieguldīti 8 miljoni rubļu, tika pamesta. Var teikt, ka sala kopš
tās uzcelšanas vairāk nekā 25 gadus netika ekspluatēta. Salai paveicās,
jo to 2005.gada pavasarī nopirka Zaiga un Māris Gaiļi. Tagad mirusī
vieta pārtapusi par izsmalcinātu arhitektonisku vērtību, Gaiļu
ģimenes Lieldienas salu
Vietējie iedzīvotāji
stāsta, ka Kaltenē esot iemēģināta roka arī arbūzu audzēšanā.
Reiz kolhoza vadību piemeklējusi vīzija par to, ka zvejnieku vīrus
no jūras mājās cauru gadu varētu sagaidīt ar pašu audzētiem arbūziem.
Un tapis arbūzu audzēšanas komplekss. Ieguldīta liela nauda, neviens
arbūzs nav izaudzis (klimats izrādījies nepiemērots), bet vīriņš,
kas bijis atbildīgs par būvniecību, pazudis tālēs zilajās. Runā,
ka bēgļu gaitās devies krietni turīgāks. Par šī stāsta atbilstību
īstenībai gan negalvoju.
Kaltenes kolosu analogs mūsdienās ir Ludzas slimnīca, kuras renovācijā ieguldīti 7 miljoni latu un ir liktenis neskaidrs. Iespējams slimnīca tiks slēgta. Visticamāk to nenopirks Māris Gailis, tāpēc milzīgā kredīta atmaksa gulsies uz pašvaldības un valsts pleciem. Projekta politiskais krusttēvs Gundars Bērziņš no medicīnas riktēšanas attālinājies un pošas uz Rīgas domi. Ludzas slimnīcas problēmas paliek. Ministram Eglītim, pinoties sarkanajās līnijās un cīnoties ar asins garšu mutē, ir iespēja pieņemt nepopulārus, bet loģiskus lēmumus. Slimnīcu skaita samazinājums un medicīnas finansējuma piramīdas atgriešana pareizajā stāvoklī, kuras pamats balstīts profilaksē un iedzīvotājiem pieejamā ambulatorajā aprūpē. Lai ministram izturība cīņā ar lielo slimnīcu lobijiem. Jo, kā joko veselības aprūpes reformu eksperti – slēdzot slimnīcas nemirst neviens pacients, bet politiķi gan.