Taču arī krīzes apstākļos meža nozare Latvijas tautsaimniecībā ir teju vienīgā, kas, piedzīvojusi ekonomikas kritumu, ātri spējusi mobilizēties un nostāties uz kājām. Tāpēc vēl jo svarīgāks ir valdības atbalsts šīs nozares turpmākā stabilizācijā un attīstībā. Pasludinot meža nozari un jo īpaši kokrūpniecību par prioritāru, ir ļolti svarīgi, lai kārtējo reizi tas nepaliktu labu, bet nerealizētu lēmumu formā, bet patiešām kļūt par atbalsta mehānismu nozarei.
„Sabiedrība citai politikai” aicina Valda Dombrovska vadīto valdību un sevišķi ekonomikas ministru Arti Kamparu nekavējoties veikt pasākumus, kas nepieciešami meža nozares attīstības sekmēšanai. Tas ir nepieciešamāko pasākumu plānu, kas jārealizē, lai veicinātu krīzes apturēšanu Latvijas meža nozarē un sekmētu šās nozares attīstību. Valdībai ir jāatceras, ka nozarē strādā simtiem uzņēmumu un tajā ir nodarbināti desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, kas uztur savas ģimenes. Birokrātijas samazināšanai, novecojušo prasību atvieglošanai, Latvijas kokrūpnieku konkurētspējas veicināšanai un investīciju meža infrastruktūrā sekmēšanai atdeve būs konkurētspējīga meža nozare, darba tirgus atlabšana un papildus simti miljoni nodokļos valsts budžetā.
SCP priekšlikumi meža nozares stabilizēšanai:
1. Meža nozares attīstību traucē virkne birokrātisko šķēršļu, kas ievērojami samazina koksnes iegūšanu Latvijas privātajos mežos, tādējādi samazinot koksnes resursu pieejamību tirgū. Ir skaidrs, ka pasaules koksnes tirgus tik drīz neatkopsies, lai koksnes cenas sasniegtu 2007. gada līmeni un tas motivē privāto mežu īpašniekus koksni „pieturēt”. 2010. gadā koksnes ciršanas apjomi privātajos mežos varētu sarukt vēl par 20 procentiem. Ir nepieciešams nodrošināt apaļkoksnes pieejamību kokrūpniecībā gan šogad, gan turpmākajos gados. Tāpēc ir būtiski neiekasēt avansā uzņēmuma ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokļa avansu tūlīt pēc rēķina izrakstīšanas no meža nozares uzņēmumiem. Jāizmanto Eiropas Savienības direktīva, kas ļauj neiekasēt akcīzes nodokli par degvielu darbiem mežsaimniecībā.
2. 2006. gadā Saeima pieņēma likumu, ka darījumiem ar koksni privātajos mežos nepiemēro iedzīvotāju ienākuma nodokli. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests, atsaucoties uz citiem likumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli šādiem darījumiem piemēro. Valdībai normatīvie akti ir jāsakārto tā, lai darījumiem ar koksni privātajos mežos iedzīvotāju ienākuma nodokli nepiemērotu.
3. Ir pienācis pēdējais brīdis atvieglot normatīvo aktu slogu privātajiem mežu īpašniekiem, atvieglojot daudzus novecojušus un birokrātiskus noteikumus, kas nozares attīstību nevis sekmē, bet bremzē.
4. Ir jāatvieglo daudzas birokrātiskās procedūras, samazinot neskaitāmu nepieciešamo dokumentu un izziņu skaitu, kas tiek izsniegtas dažādās institūcijās, un regulē saimniecisko darbību meža nozarē.
5. Veicināt Latvijas kokrūpniecības uzņēmumu konkurētspēju. To sekmēs iepriekš uzskaitīties pasākumi, kā arī eksporta atbalsta pasākumi (eksporta garantijas, atbalsts starptautisku izstāžu apmeklēšanā) un atbalsts investīcijām mežu infrastruktūrā.
6. Atvieglot bieži vien pārspīlētās normatīvās prasības koka celtnēm, mēbelēm un koksnes izstrādājumiem, kā arī citiem produktiem, kas ražoti no atjaunojamiem resursiem. Tas ievērojami palielinātu koksnes pielietojumu un attiecīgi koksnes pievienotās vērtības pieaugumu Latvijā.
7. Nepieciešams veicināt sabiedrībā un uzņēmējdarbības vidē izpratni par koksnes plašajām pielietošanas iespējām, kas bieži vien ir ekonomiski izdevīgāk, efektīvāk un ekoloģiski nekaitīgāk, nekā izmantojot citus materiālus – metālu, plastikātu, betonu.
8. Izstrādāt tādu normatīvo bāzi, kas valsts un pašvaldību pasūtījumos ļautu dot priekšroku Latvijas ražojumiem – gan celtniecības materiāliem, gan mēbelēm. Koksnei jānosaka prioritāte būvniecībā, ēku siltināšanā.
9. Sekmēt kokrūpniecības produkcijas (šķelda) un blakusproduktu (zari, galotnes) efektīvāku izmantošanu tā saucamajā mazajā enerģētikā – siltumenerģijas ražošanā lauku reģionos.