Molotova – Ribentropa pakta gadadienas atcerei

Gribu šeit arī labot kādu kļūdu - Latvijas radio un TV3 ziņās izskanēja aplama informācija, ka pasākuma rīkotāja esot partija Nacionālā spēka savienība (NSS). Iespējams, šī kļūda radusies, jo minētā partija šādu nepatiesu informāciju bija ievietojusi savā interneta mājaslapā. Patiesībā šīs sapulces pieteicējs un vadītājs bija Aleksandrs Kiršteins. NSS rīkotā pasākumā runātāju loks būtiski atšķirtos. Mana uzruna: Cienījamie Latvijas patrioti! Šodien ir Latvijai divkārt smaga gadadiena. Pirmkārt, valstiskuma zaudējums idejisko dvīņu un sabiedroto Hitlera un Staļina izperinātās un pirms 68 gadiem šai dienā parakstītās Eiropas sadalīšanas sazvērestības dēļ. Otrkārt, tieši šodien pirms 63 gadiem, 1944. gada 23. augustā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu par Pleskavas apgabala izveidošanu Krievijas PFSR sastāvā, atņemot jau okupētajai Latvijas teritorijai Abrenes pilsētu ar sešiem Abrenes apriņķa pagastiem. Latvieši ir pacietīga tauta. Mēs 50 gadus gaidījām uz 1990. gada 4. maiju un 1991. gada 21. augustu. Mēs saprotam, ka valsts neatkarības atjaunošana ir ilgs un grūts darbs. Mēs apzinājāmies to, ka Latvijas Republikas Augstākā Padome, pieņemot Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", faktiski atjaunoja valsts varu tikai 98% Latvijas teritorijas, jo 6 Latvijas pagasti joprojām bija okupēti. Toreizējie valstsvīri atbildīgi un pragmatiski bruģēja ceļu nākošajiem valsts nostiprināšanas soļiem – 1992. gada 22. janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”, kurā skaidri noteikts, ka minētais PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts pārkāpj 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumu, 1932. gada 5. februārī parakstīto Latvijas – PSRS līgumu, kā arī minēts, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 3. pantu, kas nosaka, ka „valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”, šīs robežas var grozīt tikai Satversmes 77. panta noteiktajā kārtībā, proti, tautas nobalsošanā. Pagājuši 15 gadi, un šodienas politikāņi vieglu roku, pārkāpjot iepriekšējos lēmumus un Satversmi, atdāvina Latvijas zemi bijušajiem okupantiem. No Kalvīša valdības atbildes raksta Satversmes tiesai redzam, kā valdība rupji pārkāpj šo Augstākās Padomes lēmumu, jo gluži citādi interpretē Satversmes 3. pantu. Šajā pantā esot runāts tikai par četriem novadiem, ne to robežām, līdz ar to tas neesot attiecināms uz valsts ārējo robežu maiņu, tādēļ robežlīguma slēgšana, atstājot Abreni Krievijai, neprasot referendumu un neesot pretrunā ar Satversmi. Neko teikt – drosmīga interpretācija, kas no Satversmes panta 12 vārdiem pusi nav ievērojusi! Ne vārdkopu „valsts teritorija”, ne to, ka runa ir par „starptautiskos līgumos noteiktām robežām”, ieskaitot arī 1920. gada Miera līgumu. Ja, šādi interpretējot, Kalvītis gatavs atdot Krievijai 1293.6 kvadrātkilometrus Latvijas teritorijas, kas veido 8.2% Latgales, jājautā, kur ir robeža? Cik tālu viena bezatbildīga valdība var izdāļāt Latvijas zemi, vai kamēr vien ir palicis kaut pa vienam pagastam Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē? Tikai Satversmes tiesa dos atbildi, vai, slēdzot robežlīgumu, ir pārkāpta Satversme. Satversmes pārkāpums ir smags noziegums, neatkarīgi no tā, kādu amatu valsts varas struktūrā pārkāpējs ieņem. Valdības, bijušās Valsts prezidentes un Saeimas valdošās koalīcijas rīcība, pieņemot deleģējuma likumu valdībai parakstīt robežlīgumu, to parakstot un Saeimā ratificējot – nesagaidot Satversmes tiesas spriedumu gada beigās, manuprāt, Krimināllikuma 10. panta izpratnē liek domāt par noziedzīgu pašpaļāvību, kad persona ir paredzējusi savas darbības seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst, vai arī noziedzīgu nevērību, kad tā pat nav paredzējusi šādu seku iestāšanās iespējamību. Domāju, ka pašreizējās valdības vadītājs riskē ne tikai ar savu politisko karjeru, bet daudz nopietnāk. Vienīgais, kas vieš cerības ir tas, ka saprāta balss mudināts Valsts prezidents varētu neveikt ratifikācijas rakstu apmaiņu pirms Satversmes tiesas sprieduma. Tas varētu paglābt Latviju no tiesiska strupceļa un Kalvīti no kriminālatbildības. Tāpat gribu arī paust cerību, ka pēdējā tiesu sistēmas korupcijas skandāla iedvesmots valdības vadītājs apzināsies, ka jebkāda politiska spiediena izdarīšana uz Satversmes tiesu ir nepieļaujama. Saeima 2005. gadā pieņēma Deklarāciju par PSRS totalitārā komunistiskā režīma politikas nosodījumu okupētajā Latvijā. Tajā cita starpā Ministru Kabinetam bija uzdots veikt PSRS totalitārā komunistiskā režīma Latvijai nodarīto zaudējumu aprēķinu un pieprasīt Krievijas Federācijai atlīdzināt Latvijas Republikai okupācijas un PSRS totalitārā komunistiskā režīma radītos zaudējumus. Aprēķins nav veikts, zaudējumu atlīdzība, tai skaitā par okupēto Abrenes apriņķi, nav pieprasīta. Ar kādām tiesībām Kalvīša valdība dāvina Krievijai Latvijas zemi, pārkāpjot arī šo Saeimas deklarāciju, un nepieprasot kompensāciju? Kā gan Ministru Kabinets drīkstēja parakstīt robežlīgumu, ja deklarācijā iepriekš dotie uzdevumi nav izpildīti? Šīs valdības ministri šķiet ir aizmirsuši fundamentālo principu – vara nerada tiesības. Nekāda šobrīd esoša vara valstī ne premjeram, ne ārlietu ministram nedod tiesības pārkāpt Satversmi. Par Abrenes un 6 pagastu turpmāko likteni lemt tiesīga ir tikai Latvijas tauta.