Skelets skapī, kas krīt virsū, atverot durvis. Ar pustrūdējušu recekļainu miesu vēl pārklāts skelets iznirst no vannas dzīlēm, kūpot baltiem dūmiem. Tādi paši radījumi kārpās laukā no zemes klēpja kapos un, draudīgi rūkdami, seko dzīvajiem grīļīgā gaitā; sašķiebtie krusti uz apmākušos nakts debesu fona pilda baisas scenogrāfijas lomu. Šādas nelegālos videoseansos redzētas šausmu ainas nespēja izdzēst no savām atmiņām un iztēles fantāzijām pusaudži astoņdesmitajos gados. Baidīties likās forši – pat sunītis un kaķītis bēniņos krievu multenītē kopā izbaudīja bailes negaisa laikā. Raidam Kalniņam tā bija arī elektroniskā mūzika, īpaši Depeche Mode (DM), kas viņu veidoja kā mākslinieku. Un, protams, tēvs – dzejnieks Viktors Kalniņš jeb Viks, kurš astoņdesmito gadu sākumā rakstījis arī scenārijus televīzijas raidījumiem ar sižetiem par lietām, kas patiesībā nenotiek. To nosaukums bija Malēnijas televīzija.
Raids atceras, ka tajos piedalījušies slavenie aktieri Edgars Liepiņš un Rolands Zagorskis. Kaut kādā ziņā šie pēc dažām parādīšanas reizēm aizliegtie un no arhīviem izdzēstie raidījumi bija priekšteči vēlākajai Pirmajai prognozei, kurā Andris Freidenfelds nopietnā balsī «ziņoja», piemēram, par Rīgā savulaik dzīvojušo Leviju Štrausu, un nevienam neienāca prātā saklausīt tajā visā kādus melus vai labuma meklēšanu – cilvēki vienkārši izmantoja iespēju izklaidēties un izklaidēt citus, mēģinot iemācīt arī pārējos loģiski domāt un atšķirt īstas ziņas no neīstām, kā arī realitātes atspoguļojumu no abstraktās vai absurdās mākslas.
Ja iecērt, ir cauri
Abu Kalniņu – tēva Viktora un dēla Raida – kopīgā izstāde Atpakaļ uz konstrukcijas laiku līdz 13. martam skatāma koncertzāles Lielais dzintars mākslas telpā Civita Nova. Astoņdesmitos gadus piedzīvojušajiem, protams, nosaukums uzreiz saistās ar DM: grupa savā 1983. gada albumā Construction Time Again papildus analogajiem sintezatoriem sāka izmantot Emulator samplerus, kas skanējumu padarīja skarbāku jeb industriālāku.
Raids vērš uzmanību uz to, ka vitrīnas, kurās izkārtoti eksponāti (Raida darbi, tēva un dēla sarakste vēstulēs, Malēnijas televīzijas liecības), speciāli izgatavotas pēc DM dalībnieka Alana Vaildera četrkāju instrumentu kastes parauga – tāda viņam tolaik bija priekšā koncertos. Tolaik Raids bija tā aizrāvies, ka izveidojis pēc redzētajiem foto un video pat DM koncertu maketu ar māla figūriņām, no sērkociņu kastītēm izgatavojis instrumentus, vēl arī spīdinājis gaismas un laidis dūmus, kas tagad ar aukstā ledus palīdzību izplatās arī izstādes telpā, skanot, protams, atbilstošai mūzikai. "Tu jau zini: ja šis ansamblis iecērt, tad ir cauri. Ir taču tik daudz gadu pagājis, un es šīs lietas jau uztveru personiski kā man, nevis tikai elektroniskās mūzikas pasaulei piederošas. Man liekas, ka es arī tur esmu piedalījies, un kā kautrīgs viesis es vairs tajā nejūtos," smejoties saka Raids, kurš arī vizuāli ir pārsteidzoši līdzīgs DM līderim Mārtinam Goram. Seju jau neviens pats vismaz pagaidām neizvēlas, bet varbūt tā var vismaz daļēji izvēlēties un veidot mūs?
Vairāki sižetu un rakstu autori pauduši izbrīnu, kā gan cilvēks, kurš glezno nekrofilas bildītes ar skeletiem, var būt tik dzīvespriecīgs un jautrs, bet Raida darbi taču nav kaut kādas postažas dokumentēšana – tie ir veidoti kā komiksi, tātad kā joks, bet, kā zināms, katrā jokā ir daļa patiesības, jo mēs taču visi kādreiz mirsim un mums nav tik daudz laika, lai to tērētu, par šādu neizbēgamu nākotnes iznākumu skumstot.
Lāčplēsis un Mellais
Izstādē skatāmo sešu lielformāta audeklu tēls – skelets draiskā lēcienā zārkā – sākotnēji veidots multenītei Mārtiņa Mielava organizētajā ballītē Šabaš fon Stricka villā. "Piezvanīja Mārtiņš un teica: tu mākot zīmēt raganas un skeletus. Es atbildēju: māku gan. Kaut ko tur zīmēju vēl un vēl, un šie darbi man pašam tā patika, ka gribēju tos lielākā formātā salikt izstādē pie sienas – lai cilvēks nevis sēž un skatās ekrānā kā parasti, bet pats skrien tai multenei līdzi… Pirms pāris gadiem biju pie tēva ciemos, un viņam bija tapis darbiņš it kā Malēnijas televīzijai – lai palasoties. Man likās ģeniāli, piedāvāju to attīstīt izstādei, es pieliktu estētisko klāt. Visi pazīst Viku kā dzejnieku, bet šo absurdo literatūru viņš publikai maz ir rādījis, un daudziem varbūt būs pārsteigums, ka viņš raksta arī par šādām ārprāta lietām," stāsta Raids.
Izstādē skatāms video, kurā Viks lasa stāstu par topošās hidroelektrostacijas būvbedrē atrastiem diviem skeletiem. Esot pamatotas aizdomas, ka tie ir Lāčplēša un Mellā Bruņinieka skeleti. Abu skeletu novietojums vienam pret otru liekot domāt, ka nāves brīdī starp abiem ir noticis cīniņš. Netālu no tās vietas atrasts lāča skelets – lāci, pats par sevi saprotams, piebeidzis Lāčplēsis. Un arī krietni mazāks skelets, par kuru esot gandrīz skaidrs, ka tas ir Lāčplēsis bērnībā. Vēl tiekot meklēts Lāčplēša skelets tajā laika periodā, kad viņš skolojies pie Burtnieka. Skulpturāls bērnības skeleta veidojums ir izstādes centrālais objekts, līdzās redzamas arī zobena un kokles paliekas.
Izstādes atklāšanā starp Depeche Mode un Kraftwerk skanēja arī dzīva kokle. "No seniem laikiem pastāv uzskats, ka šis instruments ar savām skaņu vibrācijām izsauc garus un vienīgais spējot savienot kapus ar šo zemi un debesīm," saka Raids. Meksikas skeletu kulta līmeni Latvija vēl nav sasniegusi, cukura galvaskausi nesmaida mums pretī no katra skatloga, un šur tur vēl dzird brīdinoši sakām: «Vai, labāk nerunā šitā, ka nepiesauc nelaimi", ja kāds par daudz aizraujas ar nāves tēmu. Bet mazi bērni ar skeletu apdruku uz drēbēm gan vairs nav nekāds pārsteigums. Kuram gan nepatīk skeleti?
Raids Kalniņš un Viks
Izstāde Atpakaļ uz konstrukcijas laiku
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars līdz 13.III