Inženierim Ovem Arupam (1895– 1988) patikuši smalki, pie drēbnieka šūti uzvalki un eleganti mēteļi. Taču angļu džentlmeņa tēlu mūždien nojaukusi berete. Ove Arups to izvēlējies tāpēc, ka līdzīga bijusi arhitektam Lekorbizjē. Ove Arups tiek uzskatīts par XX gadsimta talantīgāko un ietekmīgāko inženieri. Viņš no Anglijas karalienes saņēmis augstmaņa titulu, no britu inženieru un arhitektu organizācijām – to svarīgākos apbalvojumus. Tomēr sers Ove Arups jutās nesaprasts un kā ārpusnieks gan inženieru, gan arhitektu sabiedrībā. Tieši viņam ir veltīta pirmā izstāde par kāda inženiera darbību Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Tā notiek inženierzinātnēm veltītās sezonas laikā, kad muzejs cenšas izcelt arī inženieru lomu arhitektūras tapšanā.
Izstādes Engineering the World: Ove Arup and the Philosophy of Total Design iekārtojums ir konstrukcija, pa kuru jākāpj augšā un lejā, lai iepazītu Ovi Arupu un viņa darbus. Ekspozīcijai ir trīs daļas, kas stāsta par pašu inženieri, par Oves Arupa dibināto firmu Arup viņa dzīves laikā un par Arup mūsdienās.
Modīgais materiāls betons
Ove Arups inženierzinātnes studēja Kopenhāgenas Tehniskajā universitātē XX gadsimta sākumā – laikā, kad par pasaules modīgāko materiālu uzskatīja betonu. Protams, arī jaunais inženieris ar to aizrāvās, un dzelzsbetona konstrukcijas var uzskatīt par viņa jājamzirdziņu mūža garumā. Ove Arups augstu vērtēja pirmos arhitektus modernistus, īpaši Lekorbizjē un Bauhaus skolas dibinātāju Valteru Gropiusu. Lielbritānijā inženieris īpaši daudz sadarbojās ar gruzīnu izcelsmes arhitektu Bertoldu Lubetkinu. Izstādē Viktorijas un Alberta muzejā ir izcelts viens no viņu kopdarbiem – pingvīnu mājvieta Londonas Zooloģiskajā dārzā. 30. gados celtā būve līdzinās virpulī sagrieztām betona sloksnēm un, lai gan tā vairs netiek izmantota pingvīnu izmitināšanai, joprojām ir skatāma zooloģiskajā dārzā. Taču Ove Arups ir veltījis arī daudz neglaimojošu vārdu modernisma arhitektiem, uzskatot, ka viņi pārāk bieži betonu izmanto tikai dekoratīviem mērķiem un tikai tāpēc, ka tas tiek uzskatīts par modīgu.
Inženieris pārmeta arhitektiem, ka viņu projektos betona labākās konstruktīvās īpašības netiek liktas lietā, lai dzīvē realizētu modernistu saukļus par mūsdienīgiem mājokļiem visiem iedzīvotājiem. Piemēram, ka bieži vien modernistu iemīļotie plakanie jumti ar terasēm gan tika ierīkoti, bet arhitekti neuztraucās par to kvalitāti un paredzēja tos arī tad, kad daudz praktiskāki būtu ierastie divslīpju jumta pārsegumi. Ove Arups gan arī izskaidroja arhitektu rīcību. Viņš uzskatīja, ka XX gadsimts ir pagrieziena punkts, kad arhitekti vairs nespēj pārzināt visas moderno materiālu, tehnoloģiju, konstruktīvo risinājumu un citas jaunās tehniskās iespējas, ka arvien būtiskāka ir arhitektu un inženieru sadarbība.
Pret britu konservatīvismu
Ove Arups izglītību ieguva Dānijā laikā, kad tur bija ekonomiskā krīze. Dāņi uzskatīja: lai krīzi pārvarētu, pēc iespējas lielāki ieguldījumi jāatvēl izglītībai un jaunākajām tehnoloģijām. Kad 20. un 30. gadu mijā Ove Arups pārcēlās uz Lielbritāniju kā dāņu inženieru uzņēmuma pārstāvis, viņam šķita, ka briti no pārējās pasaules ir atpalikuši par 50 gadiem. Viņu konservatīvisms Ovem Arupam šķita traucējošs arī tad, kad inženieris Britu salās jau bija ieguvis slavu kā meistars, kurš ar betonu var izstrādāt dažādus konstrukciju trikus. Visspilgtāk tas izpaudās Otrā pasaules kara laikā, kad Ove Arups mēģināja Lielbritānijas valdību pārliecināt, ka no betona būvētas publiskās bumbu patvertnes būs daudz drošākas nekā tērauda konstrukciju celtnes. Viņš rēķināja un rasēja. Savus secinājumus inženieris gan klāstīja neskaitāmās valdības organizētās sapulcēs, gan publicēja inženierzinātņu žurnālos. Taču viss nesekmīgi. Ovem Arupam britu valdību pārliecināt neizdevās, un tā lūdza inženieri ar tērauda konstrukciju patvertņu kritiku neuzstāties publiski, lai iedzīvotāju vidū nesētu šaubas par valdības atbalstīto būvju drošību. No betona tika uzceltas tikai dažas privātas patvertnes. Taču Ove Arups piedalījās citu britiem būtisku militāro būvju un nocietinājumu izstrādē.
Neveiksme, kas nesa pasaules slavu
Izstādē Viktorijas un Alberta muzejā gan netiek daudz runāts par tiem gadījumiem, kad inženiera idejas un risinājumi tika apšaubīti. Slavenā Sidnejas operas nama konstrukciju izstrāde Oves Arupa uzņēmumam atnesa pasaules slavu un atzinību, tāpēc tai ekspozīcijā atvēlēta centrālā loma. Taču arī šajā gadījumā skatītājiem netiek atklātas darba tumšās ēnas puses. Kad dāņu talantīgais, bet tolaik vēl būvlaukumos nepieredzējušais arhitekts Jorns Utcons uzvarēja konkursā par Sidnejas operas nama arhitektonisko veidolu, Ove Arups viņam uzrakstīja vēstuli. Tā inženieris darīja ne vienu reizi vien – it kā apsveica konkursa uzvarētāju un pie reizes piedāvāja sava uzņēmuma pakalpojumus, lai projektu īstenotu dzīvē. Sidnejas operas nams varēja kļūt par ideālās arhitekta un inženiera sadarbības paraugu. Taču nekļuva. Parasti ir zināms operas nama celtniecības konflikta stāsts no arhitekta puses.
Nesaprastais ģēnijs Jorns Utcons un neizdarīgie austrāliešu politiķi, bet visam pa vidu vēl Arupa inženieru komanda, kas projekta slavu vēlējušies sev. Taču no Oves Arupa skatpunkta viss šķita citādi. Arhitektam neapšaubāmi bija izcila ideja, taču ne mazākās jausmas, kā to īstenot. Viņš pārējiem iesaistītajiem rādījis tikai aptuvenas skices. Komunikācija ar Jornu Utconu bijusi sarežģīta. Arhitekts uzstājis, ka inženieri bez viņa ziņas ar pasūtītāju sazināties nedrīkst, bet pats uz vēstulēm parasti nav atbildējis. Operas nama būvbedre tika izrakta, kad ēkas tehniskais projekts vēl nebija izstrādāts. Celtniecība ilga gadu desmitus, līdz Jorns Utcons atteicās no dalības projektā, un opera tika pabeigta bez arhitekta.
Viktorijas un Alberta muzeja izstādē eksponēts viens no protodatoriem, saukts par Ferranti Pegasus. Ove Arups to izīrēja no Sauthemptonas Universitātes. Ferranti Pegasus inženieri izmantoja, lai izskaitļotu operas namam nepieciešamās konstrukcijas, kuru aprēķini citādi aizņemtu desmit gadu. Oves Arupa nebaidīšanās no jaunākajām tehnoloģijām ir iemesls, kāpēc tiek teikts, ka viņa komanda inženierzinātnes izrāvusi no Viktorijas laika lielajiem rasējumu ruļļiem un nolikusi pie datora un vēja tuneļiem. Sidnejas operas nams ir viena no slavenākajām XX gadsimta ēkām, kuras tapšanā būtiska loma bija arī Oves Arupa inženieru komandai. Taču pašam Ovem Arupam tā nesa vilšanos. Reiz pats gribējis kļūt par arhitektu, bet uzskatījis, ka viņam trūkst radošā talanta, – Ove Arups nolēma veltīt dzīvi, lai ar savām inženiera zināšanām arhitektiem palīdzētu īstenot viņu ieceres. Tā radās izstādes virsrakstā izmantotais vārdu salikums "totālais dizains", ko varētu īstenot ciešā arhitektu, inženieru un celtnieku sadarbībā. Taču dzīve, un īpaši Sidnejas operas nama tapšana, pierādīja, ka katras iesaistītās puses ego ir pārāk liels, lai notiktu auglīga un līdzvērtīga sadarbošanās.
Jau pēc opernama uzcelšanas inženieris uzskatīja, ka toreiz būtu bijis pareizāk, ja arī viņa komanda projektu būtu pametusi, "lai gaiss kļūtu tīrāks". Oves Arupa vilšanos nemazināja arī vēlākā, daudz patīkamākā sadarbība ar arhitektiem Parīzes Pompidū centra celtniecībā – inženieris strādāja kopā ar toreiz nepieredzējušajiem un gandrīz 40 gadu jaunākajiem Renco Pjano un Ričardu Rodžersu. Tieši Oves Arupa inženieri padarīja realizējamu arhitektu ideju, ka visas tehniskās inženierkomunikācijas, kā arī lifts atrodas ārpus Pompidū centra nama tā fasādē.
Augšupeja nav apstājusies
Oves Arupa uzņēmums ir izaudzis par kompāniju, kuras filiālēs visā pasaulē strādā tūkstošiem darbinieku. Uzņēmuma peļņas rādītāju augšupeja tā pastāvēšanas vēsturē nekad nav apstājusies. Būtu grūti nosaukt kādu pēc XX gadsimta vidus celtu nozīmīgu ēku, kuras būvniecībā nebūtu iesaistīti Arup inženieri. Viņi piedalījušies arī nesen Tartu atklātās Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas būvniecībā.
Izstādes sadaļa, kas vēsta par kompāniju pēc paša Oves Arupa aiziešanas pensijā, šķiet iespaidīgākā. Tā informē par jaunākajiem projektiem, kurus Arup inženieri attīsta tagad. Piemēram, par biofasādēm, kuras veidotu aļģes, kas ražos enerģiju, un par uzņēmuma akustikas laboratorijām, kurās var pārbaudīt ne tikai Arup inženieru projektēto koncertzāļu akustiku no dažādām sēdvietām, bet arī skaņas fonu, kad garām trauktos modernākie ātrvilcieni.
Uzņēmums ir finansiāli atbalstījis izstādes tapšanu. Viktorijas un Alberta muzejam tiek pārmests, ka šāda finansējuma pieņemšana izstādi ir pārvērtusi par Arup reklāmu un ka tā nesniedzot ieskatu citu XX gadsimta inženieru darbībā. Kritiķi uzskata, ka Oves Arupa ideju pēctecība ir daudz plašāka par paša uzņēmuma robežām.
Brexit sekas
Izstādi var analizēt vēl vienā aktuālā kontekstā, kuru tās veidotāji noteikti nebija paredzējuši. Tas ir britu balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Lielākā daļa britu dizaina un arhitektūras jomas pārstāvju uzskata, ka Brexit ir liela kļūda, kas negatīvi ietekmēs šo jomu attīstību Britu salās. Pavisam tiešas Brexit sekas ir skārušas pašu Viktorijas un Alberta muzeju. Tā dēļ no amata septembra sākumā atkāpās muzeja vadītājs vācietis Martins Rots, vācu televīzijā skaidrojot, ka Londonā nevēloties justies kā negaidīts viesis.
Ove Arups piedzima Anglijā dāņu veterinārārsta un norvēģietes ģimenē. Viņš izglītību ieguva Vācijā un vēlāk Dānijā. Lai arī lielāko daļu dzīves pavadījis Britu salās, inženieris vienmēr sevi uzskatīja par dāni un mājās ar ģimeni runājis dāņu valodā. Arī viņš ir viens no iebraucējiem, kurš Britu salas padarījis par talantīgāko inženieru darba vietu.
Izstāde
Engineering the World: Ove Arup and the Philosophy of Total Design
Viktorijas un Alberta muzejā Londonā līdz 6. novembrim