Ap Suitu novada Gudenieku Sv. Jāņa baznīcu svilpo vēji. "Nav aiz kā aizķerties," saka Dace Nasteviča, meklējot kabatā atslēgas, – ne pirmo reizi jēriņa dēļ, kurš šajās dienās kļuvis slavens. Neesam pirmie mediju pārstāvji, kas par viņu interesējas. Uz KDi vāka parasti publicējam cilvēku sejas. Pirms Ziemassvētkiem gribējām kādu ar dievišķīgāku un rāmāku vaigu pāri cilvēku un mākslas nebeidzamajiem uztraukumiem.
Sieviete, kas mūs sagaida, iepazīstina ar sevi kā šīs baznīcas "viss un nekas". Kad esam ievesti baznīcā, ieraugām pašu jēru, kuru zemes nieki neskar, – mazs, kluss, ar vieglu smaidu, viņš guļ uz postamenta, sargājot Atklāsmes grāmatas noslēpumus, vēl neieņēmis savu īsto vietu altāra daļā.
Trešajā Adventē Gudenieku Sv. Jāņa baznīcā atgriezās restaurētais altāra koka jēriņš. Skulptūru atjaunojusi restaurācijas vecmeistare Aida Podziņa, kurai 30 gadu pieredzē tā esot bijusi pirmā restaurētā dzīvnieka figūra. Vaicāts, kādā noskaņā pagājušo svētdien, 15. decembrī, notika jēra figūriņas atgriešanās baznīcā, priesteris Andris Vasiļevskis saka: "Daudzi pat nebija pamanījuši tā prombūtni, bija liels pārsteigums." Viņam pašam bijis citādi. Nevēloties piesavināties sev īpašus laurus, priesteris neslēpj, ka ideja par restaurāciju nākusi tieši no viņa, nevis, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. "Tā vienkārši sanāca. Figūriņa visu laiku atradās altārī manā acu augstumā virs tabernākula, centrālajā vietā, kur glabājas Svētais sakraments. Jēriņš gulēja uz Atklāsmes grāmatas ar septiņiem zīmogiem. Bija jābūt ļoti robustam vai vienaldzīgam, lai neredzētu, cik nebaudāmā paskatā viņš ir. Nāca laiks, un jēriņš – hop! – nāca lejā no tabernākula, mašīnā iekšā un uz Rīgu prom," atceras Andris Vasiļevskis.
Jēriņa kažoks bijis vairākkārt pārkrāsots un pārklāts ar tepi, iespējams, lai aizsegtu ķirmju caurumus. "Tepe gan aizklāja caurumus, bet vienlaikus arī smalko kažoka faktūru," laikrakstam Kurzemnieks (12.12.2013.) stāstījusi restauratore Aida Podziņa.
Spriežot pēc figūriņas gruntējuma, tā varētu būt tapusi XVIII gadsimtā – lēš restauratore. Jēriņa izgatavotājs, visticamāk, bijis amatieris, kam kokgriešanas tehnika pasveša. Varbūt kāds vietējais, kurš nolēmis savam dievnamam uzdāvināt šo kokgriezumu.
Iespējams, drīz "hops, mašīnā iekšā un uz Rīgu prom" aizlaidīsies arī divi Gudenieku baznīcas eņģeļi, kas tiek pieskaitīti Subates kokgriezēju skolai un ir izpildīti sirsnīgā naivisma stilā, – sola priesteris. "Pirmais etaps jau paveikts. No eņģeļiem ir izgāzēti ķirmji." Diemžēl abiem esot noēsti kāju pirksti.
Samiernieciski, bez milzīga rūgtuma priesteris Andris Vasiļevskis iezīmē realitāti – tas neesot nekas neparasts, ka skaistas mākslas vērtības ir pārklātas ar n-tajiem krāsu uzslāņojumiem. "Tā ir tradicionāla problēma, ka uz lieliem svētkiem mums gribas visu uzfrišināt – neaizdomājamies, ka tās ir lielas mākslas vērtības." Pietiktu nosūkt ar putekļsūcēju, notīrīt mušu traipus, bet cilvēki ķeras pie radikālākiem līdzekļiem, arī "naivisma estētikā". "Vēl nesen sienas kalendārā bija lasāms padoms, ka gleznas labi tīrīt ar sīpolu. Bet pēc tam tās nobrūnē," pieredzē dalās A. Vasiļevskis.
Tomēr "nevajag baidīties no šīs problēmu gūzmas" – tāds ir priestera novēlējums tiem, kuru atbildībā ir lielas mākslas vērtības. "Vajag tikai sākt. Ticiet vai ne – īstajā laikā līdzekļi atradīsies. Un man jau arī nevajag visu uzreiz. Var pamazām, pa maziem posmiem. Paiet vieni trīs mēneši, un, lūk, kas atkal izdarīts," priecājas priesteris Andris Vasiļevskis. Viņaprāt, uz tādām lietām ir jābūt ķertam, trakam, pasistam. "Tad ir prieks pašam, un prieks citiem."
"Vai jūs zināt, par kādu naudu jēriņš ir restaurēts?" – atvadoties pavaicā Dace Nasteviča, kura baznīcā spēlē arī ērģeles. Izrādās, priesteris restaurācijā ieguldījis saņemto kultūras gada mantojuma balvas Marmora ķieģelis naudu. Nominācijā Labākais saimnieks. "Tieši šīs Kurzemes katoļu draudzes viņa personā ir ieguvušas lietpratīgu un dziļi ieinteresētu seno sakrālās arhitektūras un mākslas vērtību apsaimniekotāju," vērtējusi žūrija.