Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā iekārtotā izstādē You’ve Got 1243 Unread Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, ko organizējis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar ABLV Charitable Foundation, pārsteidz ne tikai ar oriģinālu saturu, bet arī ar pārdomātu un stilistiski viengabalainu ekspozīcijas iekārtojumu. Iespējams, tas daļēji izskaidrojams ar faktu, ka divi no plašās autoru komandas – kuratore Diāna Fransena, kura strādājusi kopā ar mūsu pašu Kasparu Vanagu un Zani Zajančkausku, kā arī dizainers Toms Lucāns, kurš līdzās Rihardam Funtam pārstāv dizaina studiju Rijada, – ir saistīti ar Eindhovenas Dizaina akadēmiju – vienu no mūsdienās ietekmīgākajām dizaina skolām. Par izstādes saturiskajiem aspektiem Van Abes muzeja kuratore un arī Eindhovenas Dizaina akadēmijas pasniedzēja Diāna Fransena jau izteicās intervijā KDi 7. decembra numurā, tādēļ šoreiz, iesaistoties Tomam Lucānam, kurš Eindhovenā pavadījis studenta gadus, fokusējamies uz izstādes aktualizētajiem dizaina aspektiem.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Eindhovenas Dizaina akadēmija Nīderlandē ir viena no pasaulē labākajām dizaina skolām. Viena no izstādes You’ve Got 1243 Unread Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze kuratorēm Diāna Fransena ir pasniedzēja Eindhovenas Dizaina akadēmijas nodaļā, kas specializējas rakstīšanā par dizainu un dizaina izstāžu kūrēšanā. Savukārt viens no izstādes ekspozīcijas un saziņas dizaina autoriem Toms Lucāns ir studējis Eindhovenā.
Vai vispār ir iespējams kādu iemācīt kūrēt izstādes?
Diāna Fransena. Kūrēt izstādi nozīmē abstraktu ideju transformēt konkrētās lietās – mākslas darbos vai dizaina paraugos. Protams, šis process lielā mērā ir balstīts uz kuratora izjūtu. Viņam ir jāsajūt mākslas darbs vai dizains. Taču šis process sastāv no dažādiem posmiem, no kuriem daļu var iemācīties. Piemēram, var iemācīties paredzēt publikas reakciju, apgūt, kā rakstīt izstādi pavadošos tekstus, lai tie būtu saprotami, kādos sarežģītības līmeņos tekstus dalīt, cik gariem tiem jābūt un cik lielā izmērā eksponētiem, var apgūt paņēmienus interakcijā ar publiku – kā uzcelt tiltu starp izstādi un apmeklētājiem. Jā, šīs lietas var apgūt, taču galvenais ir darīt pašam – veidot izstādes, eksperimentēt, testēt dažādus paņēmienus, pārrunāt rezultātu, attīstīties.
Starp mākslu un dizainu vienmēr ir valdījusi spriedze, uzskata, ka mākslai ir augstāks statuss...
D. F. Jā, tā ir, bet atcerēsimies – kad radās fotogrāfija, tā arī no sākuma netika uztverta kā mākslas veids, taču mūsdienās fotogrāfija ir pilnībā iekļauta mākslas pasaulē. Manuprāt, tas ir tikai laika jautājums, kad dizains un māksla saplūdīs, kad netiks vairs runāts par mākslu vai dizainu, bet spriedīsim par radošām izpausmēm, radošu domāšanu vai vienkārši radošumu.
Toms Lucāns. Es piekrītu. Man liekas, ja nejauši paņemtu kādu Eindhovenas Dizaina akadēmijas studenta diplomdarbu un to novietotu muzejā vai kādā citā mākslai tipiskā vidē, par to pilnīgi droši varētu runāt kā par mākslas darbu. Protams, rūpnieciskais dizains ir ļoti skaidra disciplīna, un tā piemēri nav sajaucami ar mākslas darbiem, bet dizaineri, kas darbojas plašāk, līdzinās mūsdienu māksliniekiem.
Kā atšķiras mākslas un dizaina izstādes veidošana?
D. F. Izstādot dizaina objektus, nepieciešams tā konteksta skaidrojums, bet Van Abes muzejā mēs esam daudz nodarbojušies arī ar mākslas darbu demistifikāciju. Uzskatām, ka mūsdienās nepastāv autonomi mākslas darbi un ka attieksme pret tiem, veids, kā uzlūkot kādu darbu, mainās gandrīz katru dienu. Holandiešu dizaina nedēļas rīkotāji pagājušajā gadā izvēlējās dažus mākslas darbus no mūsu kolekcijas un mēģināja tos ievietot dizaina jomai raksturīgā vidē. Man gan šķiet, ka viņi bija izvēlējušies mākslas darbus, kas ārēji pārāk līdzinās dizaina objektiem, kuriem ir izteiktas dekoratīvu priekšmetu kvalitātes. Tika izceltas tikai mākslas darbu ārējās izpausmes, un īsta konfrontācija starp mākslu un dizainu nenotika. Taču vispār mūsdienās māksla un dizains arvien vairāk satuvinās. Piemēram, Stedelijk muzejs sāk savstarpēji integrēt mākslas un dizaina priekšmetus. Agrāk mākslas un dizaina nodaļa bija pilnībā nodalītas un savā starpā nesadarbojās. Līdz šim mākslas un dizaina vēsture bija paralēlas pasaules.
Vai Rīgā iekārtotajā izstādē saskatāma Eindhovenas dizaina skolas ietekme?
D. F. Eindhovenas Dizaina akadēmijas Dizaina kuratoru nodaļā gan ir ļoti vecmodīgs priekšstats par dizaina izstādēm. Viņi joprojām to priekšplānā izvirza atsevišķus produktus. Mēs mākslas muzejos esam iemācīti gleznas skaisti izgaismot un izcelt izstāžu zālēs kā tādus dārgakmeņus, un Eindhovenas Dizaina akadēmija to ir pārņēmusi un savās izstādēs izceļ atsevišķus dizaina produktus, kas ir slavenākie vai citādi ievērojamākie. Van Abes muzejā cenšamies vairs tā nedarīt, un es cenšos šo uzskatu mainīt arī akadēmijā. Pārmaiņas lēnām notiek. Piemēram, akadēmijas Sociālā dizaina nodaļa kļūst arvien spēcīgāka un maina uzsvarus dizainera darbā.
T. L. Jā, skola iegūst arvien lielāku sociālu un pat politisku ievirzi. Ja atceramies XX gadsimta 90. gadus un jaunās tūkstošgades sākumu, Eindhovenas Dizaina akadēmija dizainā kultivēja holandiešu īpatnējo humora izjūtu. Mūsdienu holandiešu dizaina superstāri Marsels Vanderss, Geiss Bakers, kuru vārdi lielā mērā saistīti ar Eindhovenas Dizaina akadēmiju, rada darbus, kas ir pievilcīgi, publikai patīkami. Divas desmitgades pasaulē holandiešu dizainu pazina kā humorpilnu, un tas atšķīra to citu valstu piedāvājumu vidū.
D. F. Piekrītu, ka mūsdienās dizainsvairs nav konkrētu lietu izgatavošana, bet runāšana par sabiedrības vājajām vietām, piedāvājot tām alternatīvus risinājumus. Mūsdienās radošums vairs neizpaužas glītu objektu radīšanā. Agrāk tipisks holandiešu dizains bija skaistas, glīti nostrādātas un amatnieciski kvalitatīvi veidotas lietas, bet tagad šāds dizains vairs nav aktuāls.
T. L. Mūsdienās galvenais ir vēstījums un tā novadīšana līdz sabiedrībai, kas dažkārt tiek darīts agresīvā veidā. Holandiešu dizaina nedēļas izstādēs, īpaši Dizaina akadēmijas absolventu diplomdarbu ekspozīcijā, ir ļoti daudz projektu, kurus grūti nodēvēt par estētiski pievilcīgiem vai tēmas ziņā patīkamiem.
Es šīs pārmaiņas skolas attīstībā uztveru ar dalītām jūtām, jo tās norāda arī uz to, ka Dizaina akadēmija seko pasaulē aktuālajām tendencēm, nevis pati tās rada, kā tas bija agrāk. Pagaidām joprojām Eindhovenas Dizaina akadēmija ir viena no labākajām dizaina skolām pasaulē. Tā atrodas augstās vietās dažādos augstskolu sarakstos un joprojām arī Holandiešu dizaina nedēļas laikā uzmanības centrā ir tās absolventu diplomdarbu izstādes, kuras visi cenšas apskatīt. Nevar noslēpt, ka skola vairs nenosaka tendences, bet tām seko.
D. F. Eindhovenas Dizaina akadēmijai tās pastāvēšanas laikā ir bijuši dažādi posmi. Tā tika izveidota 1947. gadā un ilgu laiku bija vienkārša rūpnieciskā dizaina skola. Nosaukumu Eindhovenas Dizaina akadēmija tā ieguva tikai 1995. gadā, kad skolas direktore bija Lī Edelkorta. Viņa būtiski mainīja skolas attīstību un statusu. Lī Edelkorta pati ir profesionāla tendenču prognozētāja un vērotāja, tāpēc viņa prata ievirzīt arī skolu tādā ceļā, kura svarīgumu citi uzreiz nenojauta. Kad Edelkorta pameta akadēmiju, viss strauji mainījās. Skolas vadītāji pēc viņas strādāja pārāk īsu laiku, lai paspētu paveikt kaut ko būtisku.
T. L. Jā, manā studiju laikā nomainījās divi direktori.
D. F. Skolas vadītājs, kurš bija pirms pašreizējā direktora, pats bija iesaistīts dažādos Eindhovenas pilsētas attīstības projektos – tehnoloģiju jaunuzņēmumos. Viņš mēģināja arī Dizaina akadēmiju iesaistīt šajos projektos – sasaistīt ar biznesu, sadarboties ar lielajām tehnoloģiju kompānijām un jaunuzņēmumiem. Dizaineri jutās noderīgi darba tirgū un arī pēc studijām strādāja šajos uzņēmumos, taču radošums sāka pieklibot.
T. L. Eindhovenas High Tech pilsētiņa ir lieliska vieta. Kad studēju, mans uzraugošais pasniedzējs tur strādāja un es bieži gāju pie viņa pēc padoma. Ir lieliski, ja tev ir ideja un ja tu vari doties pie zinātniekiem, kuri var palīdzēt to īstenot. Saskarsme ar tehnoloģiju pārzinātājiem un zinātniekiem paver jaunus radošuma apvāršņus arī dizaineriem. Ne velti Eindhovenas High Tech pilsētiņu dēvē par viedāko kilometru Eiropā.
Dizaina duets osΔoos, kas arī ir Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolventi, vasaras skolā MAD Siguldā teica, ka, viņuprāt, skolā pasniedzēju vidū ir pārāk daudz svaigu asiņu.
T. L. Man neliekas, ka tas ir slikti. Jaunie pasniedzēji ir profesionāli dizaineri, un tikai skolotāju amatā viņi ir jauniņie. Taču Eindhovenā vienmēr pasniedzējiem bijusi citāda loma, nekā pie mums Latvijā ierasts. Eindhovenā pasniedzējs nevis vērtē tavu darbus, bet gan virza tevi, dod padomus, palīdz sasniegt paša izvirzītos mērķus. Tikai galēji kļūdainos gadījumos tiek ieslēgta sarkanā gaisma.
D. F. Eindhovenas Dizaina akadēmija vienmēr ir bijusi atvērta pārmaiņām, arī attiecībā uz to, kas var būt pasniedzēji skolā. Eindhovenā, līdzīgi kā mākslas akadēmijās, skolotāji tavā vietā nevar radīt jaunas idejas. Tās tev jāizdomā pašam. Pasniedzēji var tikai palīdzēt idejas attīstīt, virzīt. Ja esi iesprūdis, vari jautāt padomu, bet tev jātiek galā pašam. Pasniedzēji tev nesniegs gatavas receptes, kā kaut ko paveikt.
T. L. Eindhovenu katru gadu beidz vairāk nekā 150 studentu. Dizaina jomā ir daudz konkurentu, un tev pašam ir jābūt stipram, lai tajā izdzīvotu. Dizains mūsdienās ir arī ļoti plašs un nenoteikts lauks, tāpēc ir svarīgi, cik skaidri tu savu ideju prezentē. Tas ir grūti, un arī mācību process Eindhovenā ir sarežģīts, bet tas ir nepieciešami, lai tu kļūtu par konkurētspējīgu dizaineru, nevis viduvējību.
Vai tas nav bīstami, ka pašlaik visa Eindhovena ir tik ļoti atkarīga no vienas skolas?
T. L. Jā, Eindhovena ir tipiska studentu pilsēta.
D. F. Tas notika dabiski. Agrāk Eindhovena bija Philips pilsēta. Gandrīz 90% iedzīvotāju strādāja ar Philips saistītos uzņēmumos. Philips stimulēja dažādu inovāciju ieviešanu, ne tikai nodrošināja darba vietas, bet arī daudz ieguldīja darbinieku sociālajā aizsardzībā, veselības aprūpē un izglītībā – gan vietējās skolās, gan arī deva stipendijas jauniešiem, kas vēlējās studēt. Bet kā Philips nonāca Eindhovenā? Mēs atrodamies Nīderlandes dienvidu daļā, kas salīdzinājumā ar valsts ziemeļiem vienmēr ir bijusi nabadzīgāka. Te ir smilšaina un neauglīga augsne. Philips te apmetās, jo Eindhovenas apkārtnē bija vieglāk dabūt lētus strādniekus. Eindhovena tradicionāli ir bijusi strādnieku pilsēta. Tā nav gleznaina un skaista vieta, turklāt Otrajā pasaules karā tā tika nopostīta. Taču eindhoveniešu mentalitātei ir raksturīgi palīdzēt cits citam, jo viens pats tu nekad šeit neesi varējis izdzīvot. Kad Philips aizgāja no pilsētas, desmitiem tūkstošu cilvēku kļuva par bezdarbniekiem, un tad atkal parādījās šis eindhoveniešu palīdzēšanas gēns. Protams, noskaņojums bija pesimistisks. Pilsēta šķita sagrauta, bet mēs sākām skatīties, kas mums ir palicis pāri – Dizaina akadēmija un Van Abes muzejs bija dažas no tām lietām, kas Eindhovenā joprojām bija.
Vai dizains spēj aizstāt Philips?
D. F. Dizains jau to dara.
T. L. Vienas lielas kompānijas vietā ir daudz mazu uzņēmumu. Liela daļa Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolventu pēc skolas beigšanas paliek te dzīvot galvenokārt tāpēc, ka te īrēt studijas telpas ir daudz lētāk nekā Amsterdamā vai Roterdamā. Tās varbūt ir pilnasinīgākas pilsētas, bet strādāšanai Eindhovenā ir ideāli apstākļi.
Eindhovena nekad nav tikusi uzskatīta par dzīvošanai pievilcīgu pilsētu.
D. F. Tas mainās. Jaunie mājokļu projekti ir ļoti modīgi, un pilsētā nekustamā īpašuma cenas aug nenormāli. Arvien vairāk bijušajās rūpnīcu telpās tiek iekārtoti skaisti dzīvokļi.
Tom, bet tu aizbrauci no Eindhovenas, lai dzīvotu un strādātu Amsterdamā.
T. L. Es personiski nespēju dzīvot Eindhovenā. Pēc katra studiju semestra man atelpai uz pāris nedēļām vajadzēja aizbraukt uz citu pilsētu.
D. F. Esmu Eindhovenā dzimusi un tāpēc zinu vietas pilsētā, kur var atvilkt elpu no tās industriālās gaisotnes un sajust citādu pilsētu. Eindhovena var biedēt, tā ir auksta, viss ir pārāk funkcionāls. Tāpēc es tevi saprotu, Tom, jo tu Eindhovenā ieradies no tādas pilsētas kā Rīga.