Trokšņainā reakcija Dienas veiktajam "eksperimentam" ar sabiedriskās integrrācijas pusministru ir lielākoties virpuļojusi ap jautājumu par to, vai process ir bijis nopietnas avīzes cienīgs. Ļaudis ir prātuļojuši par to, ka Aleksandras Jolkinas reportāža ir bijusi "dzeltena". Es tomēr atļaušos nepiekrist.
Nav nekā dzeltena, zila vai zaļa procesā, kurš labāk par labu atklāj Latvijas politkorumpētās vides īsto būtību -- runāt var visu ko pēc kārtas, rīkoties var da jebkā. Ja Oskars Kastēns nebūtu nolēmis, ka tāpēc, ka sieva ar bērniem ir laukos, ir pienācis pareizais brīdis ar skaistu blondu jaunkundzi kaut kur iet "pasēdēt", tad Dienā nekādas reportāžas nebūtu bijis. Kritiku neiztur arī pārdomas par to, ka pret Eināra Repšes lakstošanu ar jaunkundzēm nav rakstīts tāpatās. Einārs Repše nekad nav bazūnējis "kristīgās" vērtībās pamatotas "ģimenes vērtības", kā to pietiekami konkrēti ir darījusi pusministra pārstāvētā partija. Runa šajā gadījumā ir tikai un vienīgi par liekulību. Nav mainījušās un nemainīsies manas domas par to, kā patiešām dzeltenā prese lien ļaužu guļamistabā. Pieļauju, ka patiešām dzeltenajā presē tagad ļaudis vaimanā un šņakstina zobus par to, ka eksperiments ienāca prātā Aleksandrai Jolkinai un nevis viņiem. Varam puslīdz droši ticēt, ja to būtu veikusi kāda jaunkundze no minētā paveida preses, stāsts būtu izklāstīts pa daudzām lapām un ļoti daudz kolorītāk. Taču šajā gadījumā Aleksandra ir atklājusi kārtējo politikāni, kurš runā vienu, bet dara pavisam kaut ko citu. Un tas nudien nav nekas "dzeltens".
Tas, ka "kristīgo vērtību" paudējiem šad tad paslīd kāja, tas nav nekas neparasts. Vietām pasaulē Romas katoļu baznīcas draudzes ir bankrota priekšā tāpēc, ka ilgus gadus atsevišķi katoļu priesteri uzmācās bērniem un baznīca izlikās to neredzam. Nu ir pienācis brīdis maksāt sāpju naudu. Manā dzimtenē Amerikā populāri ir tā dēvētie "televīzijas sludinātāji", daudzi no viņiem kādreiz kļuva pasakaini slaveni un bagāti. Džims Beikers izrādījās zaglis, Džimiju Svagartu pieķēra attiecībās ar prostitūtu, vien pirms pusotra gada "megabaznīcas" vadītāju Tedu Hagardu pieķēra "no darba brīvajā laikā" kontaktējamies ar vīriešu kārtas prostitūtu. Katoļu baznīcas gadījumā runa ir par ārprātīgu grēku, savukārt "televīzijas sludinātāju" gadījumā -- par āprātīgu liekulību. Un tieši tas pats ir sakāms par Oskaru Kastēnu un viņa partiju. Ja partija viņu neizslēgs, tad tai vairs nebūs nekādu tiesību runāt par "ģimenes vērtībām". Jo tādā gadījumā būs skaidrs, ka "ģimenes vērtības" ir vērā ņemamas tikai tad, kad sieva un bērni nav laukos.