V. Krustiņš: – Jums vajadzētu lasītājiem atklāt, kādēļ diviem latviešu nacionālistiem kopā ar saviem biedriem jātiek Rīgas domē un Briseles parlamentā?
R. Dzintars: – Mūsu oponenti un nelabvēļi, kādu arī ir ne mazums, kļūdās, apgalvojot, ka "Visu Latvijai!" nebūs ko darīt Rīgas domē, jo tā jau "tikai tāda saimnieciska iestāde". Nacionālos jautājumus tur nelemjot. Patiesībā 16. martā, 9. maijā, piešķirot nacionālās pretošanās kustības statusu, vai, piemēram, dažādu pieminekļu sakarā nacionālās lietas domē cilā itin bieži. Otrkārt, politisko procesu jāvērtē kopumā – vai tā būtu Saeima, Eiropas Parlaments vai pašvaldības. Nevar dot iespēju prokrieviskiem spēkiem uzaudzēt muskuļus, ielaužoties pie varas Rīgas domē, jo tad viņi kļūst stiprāki arī visur citur.
"Visu Latvijai!" domē vispirms interesē jaunatnes un izglītības lietas. Saredzam iespēju klāstu, lai pašvaldībai piesaistītu nacionālpolitiskas organizācijas, kuras nodarbotos ar jauniešiem, liekot pamatus sabiedrībai, kurā patriotisms un tēvzemes mīlestība būtu pašsaprotama lieta, kamēr korupcija, noziedzība, narkomānija, alkoholisms šķistu svešķermeņi.
– Jūs paplašināsiet vai sašaurināsiet krievu skolu tīklu?
– Skolās ar krievu mācību valodu skolēnu skaits strauji sarūk. Līdz ar to ir iespējas šo skolu tīklu optimizēt, nenodarot sevišķu kaitējumu, kā tas ir lauku skoliņu slēgšanas gadījumos, kad mazajiem jāpārceļas uz mācību vietu desmitu kilometru attālumā. Rīgā mācību iestādes ir viegli sasniedzamas. Gan bērnudārzos, gan skolās darbam jābūt tikai latviešu valodā. Kā nesenā diskusijā izrādījās, mans oponents Dolgopolova kungs latviešu valodu teicamā līmenī apguvis tamdēļ, ka apmeklējis latviešu bērnudārzu. Tā ir atbilde, ar ko jāsāk latviskās vides veidošana, – ar bērnudārzu, tālāk ar skolu. Un pašvaldībai te ir liela loma.
– Bērnudārzus jābūvē vairāk?
– Jā, cik līdzekļi atļauj, bet otra lieta, ka pašlaik privātie bērnudārzi stāv pustukši, un no domes budžeta būtu novirzāmi līdzekļi to vecāku atbalstīšanā, kuriem nepietika vietas, lai mazuli vestu uz pašvaldības "dārziņu". Šī nauda varētu būt atbalsts gan tiem vecākiem, kas sūta bērnus privātos "dārziņos", gan kas audzina jaunos pilsoņus mājās.
V. Lācis: – Priecājos, ka "Visu Latvijai!", lielā mērā jauniešu un studentu partija, ir izpratusi, ko viņi varētu uzņemties Rīgas domē. Piekrītu – izglītības, sporta, jaunatnes lietas ir viņiem "pa plecam", un līdz šim neviena partija nav izcēlusi šīs lietas kā gandrīz vissvarīgākās. Pats par sevi saprotams, ka atbalstu Raivja ieturēto nacionālo politisko kursu, tāpēc viņš pareizi teica par "muskuļu audzēšanu visā frontē". Latviešiem ir jādod iespēja nacionāli noskaņotiem cilvēkiem iegūt pārstāvību un vēlāk, es lietotu vārdu – "teikšanu" gan domē, gan Saeimā, un šo politiķu balsij spēcīgi jāskan arī Briseles parlamentā.
V. Krustiņš: – Vai jūs, kungi, maz zināsiet, ka Rīgas domē kampaņā par vietu un pārstāvību "PCTVL" sarakstā cīnās arī tāds cilvēks kā Aleksandrs Giļmans?
– Giļmans ir pazīstams un publiski pateicis, ka jāaizvāc robežstabi pie mūsu austrumu robežas. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvija viņiem liekas tāds pats ļaunums kā nacisms. Viņš iepriekš jau bijis Rīgas domnieks. Tādā situācijā man liekas dīvaini to latviešu politisko spēku apsvērumi, ka – ja nu visi striķi trūkšot, tad varētu meklēt "saskaņu" arī prokrievisko partiju pusē un slēgt kādas koalīcijas. Viņi nesaskata ļaunumu un draudus no krievisko partiju puses. Bet, ja "PCTVL" izvirza kandidēt uz domi tādu cilvēku kā Giļmans, tad ar to atklāti parāda naidīgumu pret latviešu tautu un mūsu zemi. Diemžēl par šādiem kandidātiem balsos tūkstoši krievvalodīgo.
– To mēs redzēsim, cik balsu viņi dabūs.
– Daudz. Kad ievēlēja 8. Saeimu, tad Kabanovs saņēma vairāk balsu nekā jebkurš no latviešu deputātiem, izņemot Einaru Repši.
R. Dzintars: – Izvirzot šādus kandidātus, partijas tic un cer, ka par viņiem daudzi nobalsos, un tas ir bīstamākais, ka šādām idejām Latvijā ir atbalsts. Atsevišķi grupējumi šādas "izjūtas" vēl vairāk uzkurina. "PCTVL" un "SC" ir ļoti labi sadalījuši lomas. "PCTVL" "paņēmusi" radikālāko spārnu. Atklātais imperiālisms ir viņu trumpis, lai pievāktu zināmu auditoriju, bet "SC" "karstos jautājumus" uz laiku it kā pabīdījis malā. Tagad tas vairāk cenšas runāt par sociālekonomiskām problēmām, pieglaimojas latviešiem, ka viņi "nemaz tik briesmīgi neesot", bet pietiek apvienības valdē pamanīt Alfrēdu Rubiku, lai izprastu, kādas gan īstenībā ir "SC" vērtības. Nedomāju vis, ka pazudušas viņu pozīcijas par lienošu krievu valodas celšanu līdzvērtībā valsts valodai, ka viņi pārstājuši iebilst pret izglītības reformu skolās. "PCTVL" spēlē ar atklātām kārtīm, bet "SC" lavās pie varas ar viltību. Tas ir bīstamāk.
V. Krustiņš: – Jā, un to visu krievvalodīgo partijas gribētu "pacelt" arī Eiroparlamenta līmenī.
V. Lācis: – Šai ideoloģijai var dot pretsparu. Līdz šim nekur pasaulē attiecībā uz minoritāšu tiesībām nav noslēgta vienošanās, kas ir minoritāte. Pastāv daudzējādi skaidrojumi, politiķu, publicistu, tiesībnieku strīdi par to. Viena daļa uzskata, ka par minoritāti skaitāma tikai tāda tauta, kura dzīvo savā etnoģenētiskajā teritorijā, kur tā izcēlusies un attīstījusies, un kurai nav savas valsts. Arī Latvijā politiķi, kuru gan ir mazākums, uzskata, ka mums jāizlieto tieši šo tiesību arguments un tādēļ te minoritāte ir tikai lībieši. Bet tās nācijas, kurām ir sava valsts, tomēr tās dzīvo citas pamatnācijas teritorijā, – nav uzskatāmas par mazākumtautām un nav apbalvojamas ar īpašām minoritāšu tiesībām. Es pie tā pieturos.
– Jūsu oponenti "teorētiskā plāksnē" šodien vairs neturas pie jēdziena "mazākumtautības". Krieviski viņi lieto terminu "stranuobrazujuščaja" nācija – "na ravņe s latišami". Viņi nav nekāda minoritāte, nekādi iebraucēji, pasarg Dievs, iebrucēji – viņi te dzīvo simtiem gadu, gandrīz ilgāk nekā latvieši. Lūk, jaunākās vēsmas teorijā!
– Ja viņi sauc sevi par "valsti veidojošo nāciju", tad esmu pretī – tā tas nav. 1984. gadā ANO Drošības padomes piecas lielvalstis savā starpā saplēsās par cilvēktiesību skaidrojumu, jo katrs – Krievija, Ķīna vai Francija – gribēja tulkot to pa savam. Tālab ANO nodibināja Starptautisko tiesību komisiju, kurā uz pieciem gadiem ievēl vadošos ekspertus – profesionāļus pasaulē. Viņi nolēma pieņemt deklarāciju, kuru pēc gada stādīja priekšā ANO Ģenerālajai asamblejai, un 1985. gadā šo deklarāciju atbalstīja ar milzīgu balsu vairākumu. Viena deklarācijas nodaļa taisni kā priekš latviešiem rakstīta – par to cilvēku tiesībām, kuri ieradušies valstī, kuras pilsoni viņi nav. Nav svarīgi, kā ieradušies – kā okupanti vai kā viesstrādnieki, ar vai bez vīzām. ANO nerada obligāti saistošus likumus, tikai nosaka starptautisko tiesību principus un normas, kuras ar laiku var iegūt konvencionālu līgumu noslēgšanas raksturu, ka tautas un valstis sapulcējas kopā un apstiprina šos principus par vispārderīgiem. Iepriekš tam ir rekomendējošs raksturs. Un minētajā nodaļā pateikts vai rekomendēts, ka iebraucējiem vienā valstī jāciena pamatnācijas valsts pilsoņi, likumi un tradīcijas. Jā, pat tradīcijas, nemaz nerunājot par cieņas izrādīšanu attiecīgās zemes kultūrai un valsts valodai. Papildus piemetināšu pašu labāko, ka šie iebraucēji nedrīkst sev prasīt jele kādas privilēģijas. Šos skaidrojumus es "prasību uzstādītājiem" labprāt atgādināšu no Briseles tribīnes, un deklarāciju, par kuru stāstīju, 1985. gadā līdz ar citiem parakstījusi arī PSRS!
– To būtu derīgi izklāstīt arī šeit Rīgā.
– Cita ceļa nav kā nākamreiz Saeimā nokļūt nacionālai partijai, kas par to runās.
– Nu, ja Raivis Dzintars būs domē kopā ar savu frakciju, ja Lācis vismaz vienatnē nokļūs Briselē, tad publika to dzirdēs, bet kamēr ne, tikmēr "oficiālās aprindās" valdīs mierīgs klusums.
R. Dzintars: – Labākajā gadījumā klusums, bet, visdrīzāk, atbalsts krievvalodīgo politiķu prasībām. Kad izcēlu no pastkastes Šlesera pirmsvēlēšanu avīzes divos eksemplāros – jo divās valodās –, tad likās, ka saturs abos variantos sakrīt. Bet nekā nebija! Uzgāju būtisku atšķirību Šlesera lielintervijā. Latviskajā versijā par 9. maiju izņemts ārā tas teksts, ko viņš veltī krieviem, proti, "9. maijs esot uzvaras diena – mums ļoti nozīmīgs datums, kad Rīga tikusi atbrīvota no fašisma".
E. Līcītis: – Nu re! Ainārs skaidroja, ka gar pieminekļu uzstādīšanu viņam nebūšot daļas! Ko jūtat, tiekoties ar cilvēkiem pirmsvēlēšanu dienās? Vai ir satraukums par vēlēšanu iznākumu?
– Atbalsts "Visu Latvijai!" īpaši pieaug aktīvās jaunatnes vidū, kas interesējas par politiskām norisēm. Interneta portālā "draugiem.lv", kur tika aptaujāti vairāk nekā 30 tūkstoši interneta lietotāju, "Visu Latvijai!" atbalsts bija krietni virs 7%. Kad savos pirmsākumos vedinājām uz patriotiskiem pasākumiem, tad pievienojās pārsvarā cilvēki ar baltām galvām. Šodien 16. martā vai 18. novembra lāpu gājienā vismaz puse dalībnieku ir jaunieši. Domāju, ka tas lielā mērā ir mūsu nopelns un panākums. Kā rakstīju savā grāmatā – esam pratuši piedāvāt alternatīvu šim cinisma un neticības laikam.
– Cilvēki, kuri nodzīvojuši Rīgā 40, 50, 60 un vairāk gadu, arī negribētu, lai galvaspilsēta nokļūst "oranži melnās" lentītes un šo krāsu piekritēju varā.
– Ulmaņlaikus piedzīvojušie ir paši patriotiskākie un Latvijai uzticamākie, taču jūsu minētās paaudzes ļaudis daudzkārt piedzīvojuši un vīlušies nacionāli skaļajos vārdos, solījumos, kas skanējuši pirms vēlēšanām, bet pēc tam pačibējuši vai pat nodoti. Jaunajiem vilšanos bijis mazāk, viņi nav pagalam ieslīguši neticībā un bezcerībā, ka nekas nemainīsies.
V. Krustiņš: – Politiskie skeptiķi saka – un kas notiks, kad Dzintara jaunieši tiks tajā varā? Zemtekstā – viņi taču arī iesēdīsies padomēs, Raivis kļūšot apaļāks un apaļāks...
– Karavīru mēdz pārbaudīt, kā viņš cīnās bez ieroča. Līdzīga pārbaude politiķim ir – kā viņš cīnās, kad viņam nav varas. "Visu Latvijai!" ilgstoši ir devuši no sevis, neko nedabūdami un nemaz neprasīdami pretī. Cilvēki ziedojuši brīvo laiku, jaunības gadus, un esmu pārliecināts, ka nedz es, nedz tuvākie domubiedri, kaut daļu varas saņēmuši, necentīsies to izmantot savtīgi.
– Jūs neiebaros ar sēkliņām?
– Nē, tā saucamajās pašvaldību uzņēmumu padomēs ir jāstrādā attiecīgo jomu profesionāļiem, nevis politiķiem.
– Raivi, jūs taču runājat ne tikai ar jauniešiem, bet arī ar cilvēkiem, kuri sabiedrībā jau ieņem zināmu stāvokli. Kāda ir viņu reakcija par "Visu Latvijai!" partiju?
– Jā, sarunas bijušas dažādas. Vieni atzinušies, cik sirdī jūtas nacionāli, taču atzīt to publiski nozīmēšot radīt neērtības profesionālajā ziņā, saskarsmē ar citas pārliecības cilvēkiem, tāpēc bieži vien nākoties apmierināties ar pasīvu nacionālistu atbalstītāju lomām.
– Bet vai viņi sniedz partijai palīdzīgu roku, piemēram, atvērdami maciņu?
– Līdzekļus vācam paši, un mums ir palīdzējuši draudzīgi noskaņoti uzņēmēji, taču savāktā summa, ko varam izmantot uz vēlēšanām, ir diezgan simboliska. Tomēr dažkārt pat anonīmā kārtā mūs nodrošina ar informatīvo atbalstu. Tie ir cilvēki, lielākoties domes iestāžu darbinieki, kuri piedāvā aktuālas ziņas un dokumentus. Piemēram, šodien manās rokās nonāca kādas starptautiskas un labi pazīstamas auditorfirmas dokuments, no kura izriet, ka uz birokrātijas samazinājumu rēķina domei iespējams ietaupīt līdz pat 25 procentiem administratīvo izdevumu. Mēs saņemam labas konsultācijas par Rīgas domē notiekošo. Tajā brīdī, kad leģitimēsim savu atrašanos domē, tā vien liekas, ka iegūsim sev sabiedrotos, ieskaitot citu partiju pārstāvjus, kuri atklāti pievienosies mums. "Visu Latvijai!" ideju piekritēji atrodas pat augsta līmeņa krēslos.
– Nu, protams, jo jūs esat vienīgā partija, kura nebīstoties definē sevi kā nacionālu. Sakiet, Lāča kungs, pie kuras frakcijas jūs piederēsiet Eiroparlamentā?
V. Lācis: – Esmu pārliecināts, ka šogad būs lielas izmaiņas pašreizējā Eiroparlamenta frakciju sarakstā. Tur parādīsies pavisam jaunas frakcijas, kādas vēl nav bijušas, tāpēc ir pāragri minēt, kam pievienosies Lācis.
– Iespējams, ka pats radīsiet jaunu frakciju?
– Nedomāju vis. Nepārspīlēšu savas iespējas. Taču angļu presē publicēta informācija, ka britu Eiropas Parlamentā konservatīvo partijas kandidātu vairākums uzskata, ka viņiem jāpamet līdzšinējās frakcijas un jānodibina sava frakcija. Viņi teikuši vēl vairāk, ka labprāt pieņemtu klāt deputātus no Austrumeiropas, galvenokārt poļus. Bet arī latvieši tur būtu noderīgi domu sakritības gadījumā. Angļu konservatīvie ir vispārzināmi kā diezgan lieli eiroskeptiķi, katrā ziņā – pret federālu Eiropu, un tāpēc vēlas ietekmi nostiprināt, veidojot savu frakciju.
E. Līcītis: – Kādus rezultātus prognozējat "Visu Latvijai!" pirms vēlēšanām? Aptaujas rāda, ka atbalsts jūsu sarakstam palielinās.
R. Dzintars: – Šī ir pirmā pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņa, kurā piedalāmies. Mūsu cilvēki reģionālajās nodaļās pretendē uz iekļūšanu pašvaldību vadībā vismaz desmit vietās. Visur ceram uz labu rezultātu, jo visus "VL" kandidātus vieno ideja. Uz mūsu priekšvēlēšanu pasākumiem nāk pietiekami daudz interesentu, šur un tur ir arī patiesi augsti reitingi. Piemēram, 15% atbalsts Ogrē mums ir labs rādītājs. Un, jo lielāks iedzīvotāju atbalsts, jo aktīvāka un agresīvāka ir esošās varas pretdarbība. Uz savas ādas visā pilnībā to šobrīd izbauda, piemēram, mūsu Ogres nodaļas vadītājs un saraksta līderis Egils Helmanis. Mūsu kampaņa atšķiras no dažu konkurentu iemīļotās klišejiskās demonstrēšanās ar gigantiskiem priekšvēlēšanu plakātiem un TV klipiem. Mēs nemaz nevaram finansiāli atļauties tik krāšņas reklāmas. Mūsu reklāma ir mūsu darbi, ko veicam neatkarīgi no vēlēšanu tuvuma, un tiešais kontakts ar cilvēkiem.
Latvijas Avīze