"Tev te būtu ko darīt," pirms diviem gadiem māksliniece Ieva Epnere saņēmusi uzaicinājumu doties uz slaveno spoku pilsētu Piramīdu no savas draudzenes nīderlandietes Sāras Geratsas, ar kuru iepazinusies Augstākajā mākslas institūtā Gentē. Pēc mācībām Beļģijā viņa aizbraukusi uz Svalbāru, Norvēģijai piederošu teritoriju Arktikā ar speciālu starptautisku statusu, kur uzturas jau četras sezonas. Patlaban Sāra mitinās Longjērbīenē, kas ir arhipelāga lielākā apdzīvotā vieta ar aptuveni 2000 cilvēkiem. "Viņa vienmēr ir bijusi apsēsta ar ziemeļiem," māksliniece raksturo savu kolēģi, uz kuru lielu iespaidu atstājusi norvēģu botāniķe Hanna Resvolla – 1907. gadā viņa piedalījusies okeanogrāfa prinča Alberta vadītajā Svalbāras ekspedīcijā un pēc gada atgriezusies šajā vietā, lai viena pati dzīvotu teltī un fotografētu dabu.
"Esmu iemācījusies šaut," savā interneta vietnē raksta Sāra, kura salas viesus sola pasargāt no polārlāčiem. Pirmajā sezonā strādājusi par gidi, taču tagad dabūjusi sapņu darbu uz burinieka Antigua, kas piedāvā divas nedēļas ilgus izbraucienus gar arhipelāga krastiem. "Kamēr visu nokārtoju, man pieteicās bērniņš," atklāj Ieva, kura ar lidmašīnas biļeti kabatā iegrimusi nopietnās pārdomās: doties vai nedoties šajā riskantajā, bet vilinošajā ceļojumā uz ziemeļiem, turklāt pāris dienu pirms izbraukšanas Sāra paziņojusi, ka – by the way – Piramīdā nav interneta un telefonsakaru. Savus iespaidus par šo galu galā notikušo piedzīvojumu māksliniece apkopojusi izstādē Paradīze jaunam cilvēkam, kas līdz 27. septembrim atvērta Laikmetīgās mākslas centrā kim?.
Īpašā sēņu zupa
Sāra dzīvo jurtā, kurai pa vidu ir krāsniņa un blakus saliktas eiropaletes, kas apsegtas ar ziemeļbriežu ādām. Ieva šeit pavadījusi divas dienas pirms došanās uz bijušo padomju ogļrūpniecības pilsētu: "Pirmajā naktī es apsaldēju ausi, ar kuru biju piespiedusies pie telts sienas, nākamajā jau gulēju ar cepuri – bija mācība." Izstādes telpās ir uzbūvētas divas konstrukcijas, kuru forma aizgūta no pirmo polārpētnieku XX gadsimta sākuma ekspedīcijās izmantotajām teltīm un Sāras mājokļa Longjērbīenē. Pirmajā "teltī" var noskatīties kombinētu kustīgu epizožu un fiksēta attēla materiālu, kas papildina četru piramīdiešu vēstījumu.
"Kad es atbraucu uz šejieni, bija auksti un drūmi," savos iespaidos dalās pavāre Ļena no Doņeckas, kura laika gaitā iemīlējusi šo skarbo zemi. Piramīdas apkārtnē aug tikai akmeņlauzīte, īpaši stādīta zāle un sēnes. "Es ēdu sēņu zupu," piebilst māksliniece, kura ziemeļos drīz vien iecienījusi treknu ēdienu un katru rītu baudījusi uz vietas ceptas smalkmaizītes. Savukārt tadžiku viesstrādnieks stāsta par polārlāci, kurš pilsētā ieradies trīs dienas pirms Ievas, – šī satraucošā ziņa viņu sasniegusi jau ceļā uz Piramīdu, kur mākslinieci sagaidījis gids Saša jeb Aleksandrs Romanovskis no Sanktpēterburgas, ģērbies šinelī ar bisi rokās. "Kad tu ej ārā, paskaties, vai zem mājas nav paslēpies polārlācis. Īpaši vērīgam jābūt sniegotā laikā, kad viņš ar ķepu aizsedz savu melno degungalu un pārvēršas par kupenu," brīdinājuši vietējie.
Piramīdas ilūzija
Izstādes otrajā "teltī" tiek demonstrēts video, kurā samontētas vairākas ar statiskas kameras aci tvertas secīgas ainavas, kas ļauj izsekot cerības krāsas kleitā ar izteiksmīgām puķēm tērpušās sievietes gājienam līdz Piramīdai; tas sākas ar skatu pār viņas plecu uz uzgleznotu Piramīdas attēlu un soļu atbalsi pamestā ēkā. "Šo 70. gadu kleitu mēs atradām bijušajā kultūras namā. Es teicu Sārai: uzvelc! Tā derēja kā uzlieta," norāda Ieva, kura savu draudzeni aizsūtījusi ceļojumā pretim horizontam, kas izstādē atkārtojas no jauna un jauna – šī gājiena beigas ir tā sākums. "Tu netiec līdz pašai Piramīdai, tu atduries pret gleznojumu. Tā ir ilūzija, ka tu kādreiz to sasniegsi," paskaidro māksliniece, kura šajā spoku pilsētā pavadījusi desmit dienu un kā īpašu brīdi atceras filmēšanas laikā saņemto īsziņu no sava vīra Kristapa Epnera, kad šļūdonis atstarojis telefona signālu un līdz ar to atjaunojis sakarus ar ārpasauli.
Kāpēc cilvēki triecas uz šo zemes malu? "Lai satiktos paši ar sevi," atbild Ieva, kura klusībā kaļ jaunus ceļojuma plānus. Viens no nākamajiem galamērķiem varētu būt Kuriļu salas. "Man bija pieci seši gadi, kad tētis ar mammu aizbrauca komandējumā uz šo arhipelāgu, un es ilgāku laiku dzīvoju Latvijā kopā ar vecvecākiem," atzīst māksliniece, kuras mammai Paradīze jaunam cilvēkam kļuvusi par emocionālu atgriešanos pagātnes notikumos, kas risinājušies uz līdzīga dabas fona. Turklāt Ieva nenoraida iespēju vēlreiz atgriezties Svalbārā – šoreiz Bārencburgā, kur kūsā dzīvība. "Mans tētis gāja jūrā, var jau būt, ka vilkme kaut kur doties man ir no viņa," piebilst māksliniece.