Ko kurš dara ārzemēs - ir otra populārākā tēma mākslinieku sarunās, tūlīt pēc «ko pērk un par cik». Tautiešu atbalsts vien nevar pilnībā nodrošināt radošu darbu. Nav jau tā, ka mākslinieki būtu tik lieli materiālisti, ka nemaz neizskanētu jautājumi par mākslas būtību un sūtību, bet, tā kā darbs parasti norit vienatnē, tie lielākoties tiek uzdoti un atbildēti sarunās ar sevi.
Arī publika, šķiet, kārāk uztver nevis ziņas par jaunām izstādēm, ko varētu pati apskatīt, bet vēstis par «mūsējo» panākumiem ārzemēs, kam liecinieks bijis tikai retais. Kāpēc tas visiem liekas tik izšķiroši - nudien vērts palauzīt galvu. Jo, jau 20 gadus pamīšus gan apgalvojot, gan apšaubot, ka latviešu māksla ir «pasaules līmenī» un ka tā «nes Latvijas vārdu pasaulē», šķiet, šī tēma jau dzīvo savu iekšpolitiski patriotisku dzīvi, kurai vairs nav vajadzīga ne pati māksla, ne jauni argumenti. Jo vizuālā māksla tomēr neļaujas masu saziņas līdzekļu pastarpinājumam un nav baudāma kolektīvi kā, piemēram, sporta spēles vai kino. Tā «darbojas» tikai mākslas darba satikšanās aktā ar katru skatītāju viens pret vienu. Purvīša balva, kas tika dibināta, lai celtu latviešu mākslas prestižu arī starptautiskā mērogā, vislabāk tomēr kalpo par iemeslu reizi divos gados sarīkot labu izstādi pašu skatītājiem - ko, protams, var iepazīt arī tajā laikā Rīgā iebraukušie ārzemju eksperti - pirmām kārtām jau žūrijas locekļi, kuri citādi diez vai savu uzmanību veltītu latviešu mākslai.
«Starptautiskie panākumi» nu jau tiek ne tikai māksliniekiem novēlēti, bet arī prasīti. Kā arguments bieži noder mūsu slaveno operdziedātāju vai koru paraugs, jo, lūk, ja viņi var, kāpēc gan citi ne. Laikmetīgās mākslas atšķirību no izpildītājmākslām ir daudz, lai gan pietiktu tikai ar divām - gleznotājs vai instalators ir, salīdzinoši izsakoties, pats sev arī komponists. Turklāt globālajā konkurencē iesaistās darbi bez paša autora klātbūtnes, ieskaitot tos, kas radīti pirms gadu desmitiem un simtiem. Turklāt šī konkurence notiek pēc citiem principiem. Tiesa, latviešu mākslinieku nav starp tiem, kuriem tiek rīkotas milzīgas personālizstādes lielākajos pasaules mākslas muzejos (ja kārtējo reizi nepieminam Viju Celmiņu, kura ir latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece). Tos piepilda nedaudzas zvaigznes, kas ietekmējušas globālo mākslas procesu kopumā. Vēl nesen lietpratēju vidū valdīja uzskats, ka ģēniju laiks ir pagājis, ka, attīstoties cilvēku mobilitātei un internetam, pasaules mākslas «scēna» sairs neskaitāmās šūnās, ko kopā saturēs tikai komunikāciju tīmeklis. Tomēr, šķiet, noticis pretējais - informācijas pārprodukcija radījusi jaunus ne vairs meklēšanas, bet atlases modeļus, kas priekšplānā «izmet» vienus un tos pašus vārdus, attēlus, personības, bieži arī skandālus un kuriozus. Starp tiem meklēt latviešus taču nav nekādas jēgas.
Drīzāk varētu pajokot, ka zvaigznes ir virs «pasaules līmeņa» - mediju kņadas, reklāmas kampaņu un komerciālu projektu sfērās. Kamēr daudzi latviešu mākslinieki - turpat, kur apmēram 10 procenti viņu amata brāļu (apmēram 90% mākslinieku pasaulē esot jauni, nabagi un nevienam nezināmi).
Patiesi - katra trešā vai pat otrā izstāde, ko skatām Latvijā, ir kaut kādā veidā aizsākta vai turpinās ārzemēs. Galerijas piedalās mākslas tirgos, institūcijas sadarbojas «nekomerciālajā jomā» (kas gan arī ir būtiska tirgus dalībniece). Māksliniekiem tas vairs nav «nākamais līmenis» pēc panākumiem pašu mājās, bet bieži pat otrādi. Meklējot piemērus, skatos draugu un paziņu lokā: Londonā jau 10 gadu strādājošais Henrijs Preiss, kuru pirms gada Saatchi galerija ieskaitījusi britu mākslinieku «simtniekā», turpina ilggadējo sadarbību ar Džeimsa Frīmena galeriju. Londonā 26. janvārī atvērs Jāņa Avotiņa kārtējo izstādi galerijā IBID Projects. Pērn «uzrāviens» karjerā izdevies Ērikam Apaļajam: pēc izcili pabeigtām studijām Hamburgā notika personālizstāde Veras Munro galerijā. Ilzei Orinskai šoziem divas soloizstādes Vācijas muzejos: Gerharda Marksa muzeja paviljonā Brēmenē un modernās mākslas centrā Zīkē. Tie ir tikai daži gleznotāji - daudzi par savām aktivitātēm varbūt arī nepaziņo presei dzimtenē. Plašāk izskanējusi scenogrāfijas studentu uzvara Prāgas kvadriennālē (jau kārtējā!) un Monikas Pormales darbs tās žūrijā, Ginta Gabrāna piedalīšanās Maskavas biennālē, Kriša Salmaņa un Daigas Krūzes nominācijas starptautiskām balvām. Izstādei Zagrebas Mūsdienu mākslas muzejā gatavojoties Miks Mitrēvics. Savukārt Austrumeiropas padomju perioda mākslai veltītas izstādes nevar iztikt bez Zentas Loginas, Andra Grīnberga, Valda Celma darbiem - Viļņā, Lodzā, Ņujorkā.
Mākslinieku karjeru vairs neierobežo ģeogrāfija. Svarīgāk par to, kur izstādīts darbs, ir - ar ko kopā, kas ir rīkotājs. Ne tikai - vai darbus kāds pērk, bet arī - kas pērk, kādās kolekcijās tie nokļūst. Lai latvieši varētu lepoties ar savu mākslinieku panākumiem pasaulē, pietrūkst nedaudz - pamata justies šajos panākumos līdzdalīgiem, kaut vai radot nepieciešamos apstākļus darbam lētāku telpu un stipendiju veidā.
Purvīša balvai pērn nominēti:
Anna Heinrihsone - par izstādi Vecums galerijā Māksla XO
Gints Gabrāns - par izstādi Asinsgaisma galerijā Alma
Tatjana Krivenkova - par izstādi Gaismas atdalīšana no tumsas galerijā Māksla XO
Vineta Kaulača - par personālizstādi Vingrinājums mnemonikā galerijā Māksla XO
Ivars Drulle - par personālizstādi Balstīts uz patiesiem notikumiem galerijā Alma
Andrejs Grants - par personālizstādi Fotogrāfijas 1980–2010 LNMM
Harijs Brants - par zīmējumu izstādi Portreti galerija Māksla XO
Gļebs Panteļejevs - par izstādi Ornitoloģija LNMM
Andris Eglītis - par izstādi Zemes darbi Mūkusalas mākslas salonā
Grupa Anna Varna (Aigars Bikše, Liene Mackus, Māris Bērziņš) - par objektu pilsētvidē Piemineklis gudrajai pensionārei vai Pamatelements festivālā Survival Kit 3 un instalāciju Kabulas lauva (izstāde Starptelpa Cēsu Mākslas festivālā)
Reinis Suhanovs - par instalāciju Telpa telpā (izstāde Krustpunkts. Intimitāte un izrāde starptautiskā jaunā teātra festivālā Homo novus)
Ernests Kļaviņš - par izstādi Karš starp titāniem un rūķīšiem galerijā Alma
Ginters Krumholcs - par izstādi Mayday! galerijā Māksla XO.
Purvīša balvas* eksperti:
Ginta Gerharde-Upeniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Vizuālās mākslas departamenta vadītāja
Irēna Bužinska, LNMM izstāžu kuratore
Inese Baranovska, mākslas zinātniece un kuratore
Vilnis Vējš, mākslas kritiķis un kurators
Jānis Borgs, mākslas kritiķis
Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra direktore
Laima Slava, mākslas zinātniece, izdevniecības Neputns galvenā redaktore
*Purvīša
balva (2011./2012. gads) tiks pasniegta nākamgad, šī gada beigās
gaidāma finālistu atlase. Balva dibināta 2008. gadā, un to paredzēts
pasniegt reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma
Katrīna Neiburga par videodarbu Solitude, otro Purvīša balvu 2011. gadā
saņēma Kristaps Ģelzis par personālizstādi Varbūt
PIETRŪKST KULTŪRPOLITIKAS
Astrīda Riņķe, galerijas Alma vadītāja
Skatoties starptautiskā kontekstā, nevar teikt, ka Latvijas māksla nebūtu ievērota. Sasniegumu ir daudz, un daži īpaši notikumi – Ginta Gabrāna Maskavas biennāles pamatekspozīcija Pārrakstot pasaules ar kuratoru Pēteru Veibelu, latviešu gleznotāja Ērika Apaļā personālizstāde Confessions Hamburgas galerijā Vera Munro, Jāņa Avotiņa personālizstāde Minhenes galerijā Rüdiger Schöttle. Turklāt starptautiskā līmenī Ērika Apaļā un Jāņa Avotiņa darbi bija pārstāvēti Art Basel, Armory show un Frieze Art Fair. Venēcijas biennālē spoži startēja Kristaps Ģelzis, savukārt Krišs Salmanis kļuva par mākslas balvas Henkel Art Award finālistu. Ivars Drulle uzaicināts piedalīties prestižajā Boforas mākslas triennālē Beļģijā. Viena no virsotnēm, ko mūsu mākslinieki šogad sasnieguši, ir regulārs darbs ar aktīvajā pasaules mākslas apritē esošām galerijām – Jānis Avotiņš sadarbojas ar Londonas IBID, Minhenes Rüdiger Schöttle, Berlīnes Johnen Galerie, Ēriks Apaļais strādā ar Hamburgas Vera Munro galeriju, Miks Mitrēvics kļuvis par atzītas Briseles galerijas VidalCuglietta mākslinieku.
Lai darbs turpinātos un mēs sevi atbilstoši pozicionētu starptautiskā līmenī, Latvijā jāatrisina vārīgs problēmjautājums. Vēl bez lieliem talantiem nepieciešama arī mērķtiecīga programma, spoži teorētiķi, dažādu institūciju sadarbība un nopietns valsts atbalsts. Pašlaik valsts līmenī nav mērķtiecīgas kultūrpolitikas un nenotiek apzināts darbs, lai atšķirtu un atbalstītu patiešām potenciāli nopietnas lietas. Iziešanu no vietējās komforta zonas saviem spēkiem mēģina realizēt dažas privātas galerijas, kuras pārstāv savus māksliniekus. Valsts interesēs ir jebkādā veidā atbalstīt patiesi spēcīgo kustību ap mūsdienu mākslu un tās nešaubīgi augsto līmeni, kas, par spīti smagajam finansiālajam stāvoklim, tomēr šeit ir. Sava loma ir arī vietējās nozīmes notikumiem, piemēram, Purvīša balvai, kas ir vienīgā lielā šāda veida norise Latvijas mūsdienu mākslā.
Krišs Salmanis, mākslinieks
Man ir bijusi pieredze un gods doties ārpus savas valsts robežām, sākot ar mazumiņu un turpinot attīstīties. Pirmoreiz tādu iespēju izmantoju jau studiju laikā, kad ar draugiem izstādījām savus zīmējumus un glezniņas Amjēnas Universitātē. Dažas nopirka – pirmo reizi piedzīvot ko tādu ir patiešām satraucoši. Redzot savus darbus dažādos apstākļos, pamazām noskaidrojas, kas tajos ir universāls, kas – šauri lokāls. Jo vairāk viedokļu, jo bagātīgāks materiāls pārdomām. Tas nenozīmē, ka pareizā izpratne ir tikai «tur, ārā», bet pasaulē valda pārliecība, ka vienmēr ir jābūt savam viedoklim, ka tas bez kautrēšanās jāspēj formulēt.
Ja domā par balvām un konkursiem kā mākslinieka izaugsmes un atpazīstamības veicinātāju – tā ir spoža atrakcija, kas piesaista preses uzmanību un ieinteresē arī ikdienā kūtrāku publiku. Tas, vai vietējā mēroga balvas, piemēram, Purvīša balvas, ieraksts mākslinieka biogrāfijā ko nozīmēs, būs redzams vēlāk, kad noskaidrosies balvas raksturs. Pagaidām tās aprakstā figurē gan «mūsdienu dzīve», gan «absolūtas vērtības», bet tā varētu būt arī mērķtiecīgāka. Pazīstamākais piemērs – Tērnera balva Lielbritānijā. Pirms kāda laika ar tās palīdzību tika veicinātas kaislības ap laikmetīgo mākslu, izvirzot un apbalvojot provokatīvus autorus. Tagad, kad interese jau ir noturīga, starmešu gaismā tiek izcelti smalkāki mākslinieki ar klusinātiem darbiem. Kvalitāte tiek meklēta joprojām, bet virziens mainās. Tā kā mūsu balvas žūrijā tiek iesaistīti arī citu zemju eksperti, Purvītim ir iespēja atkal piedalīties Latvijas mākslas eksportā. Varbūt vēl interesantāk būtu, ja uz balvu varētu pretendēt arī ārzemju mākslinieki, kuriem bijušas vērā ņemamas skates Latvijā. Taču, lai vispār Latvijas māksla izietu starptautiskā arēnā, no valsts puses būtu jātiek galā, piemēram, ar telpu problēmu tai pašā Venēcijas biennālē.
Lolita Jablonskiene, Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas galvenā kuratore
Ja runājam par Latvijas mākslinieku starptautisko atpazīstamību, jāņem vērā, ka tai ir vismaz divi līmeņi – kā latviešu māksla tiek pasniegta plašākā un kā – šaurākā kontekstā (Ziemeļ- un Austrumeiropa). Vēsturiski politiskie apstākļi ietekmēja mūsu sākotnējo aktīvo dalību Ziemeļeiropas un Austrumeiropas mākslas pasaulē – 90. gados visu triju Baltijas valstu mākslinieki saņēma Sorosa fonda atbalstu un tika iesaistīti dažādos sadarbības projektos ar Ziemeļvalstīm. Uzskatu, ka Latvijas māksla šajā tuvīnajā kontekstā joprojām ir visai labi zināma.
Lai gan Latvijas māksliniekiem ir nopietns potenciāls iegūt arī starptautisku atpazīstamību, pagaidām viņi tomēr nav plaši zināmi. Piedalīšanās Venēcijas biennālē ir lielisks, taču ne vienīgais ceļš popularitātes veicināšanā. Te ir vērts ņemt vērā dažus labās prakses piemērus. Pirmkārt, ilgtspējīgai starptautiskai atpazīstamībai noteikti nepieciešams arī ilgtspējīgs finansējums. Ziemeļvalstīs mākslinieku piedalīšanos starptautiskos projektos finansē ar mākslas padomju un īpašu aģentūru starpniecību. Otrkārt, nozīmīga loma ir ilgtspējīgai vietējai institucionālajai infrastruktūrai. Ambiciozas vietējās un starptautiskās šādu institūciju programmas veicina jaunu mākslas darbu tapšanu un palīdz attīstīt mākslinieku karjeru. Sākumpunkts, no kura ielauzties starptautiskās mākslas kontekstā, nav vis interesantu mākslinieku kritiskā masa, bet gan to pavadošā interesantu jaunu mākslas darbu kritiskā masa.
Ieva Astahovska, Laikmetīgās mākslas centra (LMC) kuratore
Labākais, ka organisku gaitu ir ieguvusi Latvijas mākslinieku un pētnieku aprite starptautiskajā mākslas procesā caur studijām, rezidencēm, izstādēm, arī nominācijām un apbalvojumiem. Tie vairs nav izņēmumi, bet plašs jaunu un talantīgu personību loks, par kuru starptautiskajiem panākumiem nav atbildīga kāda institūcija, bet jau daudz sazarotāks tīklojums – mākslinieki un kuratori/pētnieki, arī mākslas institūcijas. Pavisam lakoniski uzskaitot: studijas respektablās augstskolās vai rezidencēs – Ieva Epnere, Miks Mitrēvics, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Anda Boluža, Baiba Tetere, Alise Tīfentāle. Izstādes, tostarp līdzdalība Maskavas biennālē, prestižajās Art Frieze un Art Basel, Austrijā, ASV, Lielbritānijā, Krievijā, Nīderlandē, Vācijā u. c. – Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs, Inga Meldere, Miks Mitrēvics. Nominācijas starptautiskām balvām – Daiga Krūze, Krišs Salmanis. Šo uzskaitījumu varētu turpināt...
LMC darbībā pēdējos gados viena no prioritātēm ir nesenās pagātnes, īpaši padomju perioda, «revīzija». 2011. gadā šī procesa rezultāti bijuši skatāmi gan sadarbības, gan neatkarīgi tapušos projektos – izstādēs Modernizācija un Mūsu metaforās nākotnes Viļņas Nacionālās mākslas galerijā (apskatāmas vēl visu janvāri), Lodzas Mākslas muzejā Polijā (līdzās nozīmīgākajiem avangarda māksliniekiem no Rietumiem un Austrumeiropas – Valda Celma darbi), izstādē Ostalģija Jaunajā muzejā Ņujorkā (Andra Grīnberga 70. gadu performances).