No 12. līdz 14. jūnijam Rīgā norisinājās starptautiska muzeju nozares konference We Are Museums 2017. Šāda veida forumi notiek jau piekto gadu, tajos piedalās ievērojami speciālisti no tādiem pasaules muzejiem kā Luvra (Francija), Austrālijas Kustīgā attēla centrs (Austrālija), Teita un Velkama kolekcija (Lielbritānija), Frankfurtes Ebreju muzejs (Vācija), Endija Vorhola muzejs (ASV) un citiem. Trīs dienas ilga diskusijas par kultūras un inovāciju krustpunktiem, tajās piedalījās liels skaits jauno profesionāļu. Šogad īpaša uzmanība tika pievērsta iekļaušanai, empātijai un muzeju sociālajai lomai. Tēmu loks bija, sākot no tehnoloģijām un beidzot ar jaunu auditoriju piesaistīšanu, muzejiem attīstot sadarbību un kļūstot par visai pasaulei pieejamiem resursiem. Konferences trešajā dienā Kaņepes Kultūras centrā notika pasākums Tech Loves Culture, kurā īpaši bija akcentēts sadarbības potenciāls starp inovatīviem uzņēmējiem un kultūras nozari. Konferences atbalstītājs un pasākuma Tech Loves Culture galvenais atbalstītājs bija ABLV Charitable Foundation. Lai konferencē skartās tēmas nepaliktu tikai muzejniekiem vien saprotamas un tajās varētu ielūkoties arī KDi lasītāji, mākslas kritiķe Zane Zajančkauska iztaujāja vienu no konferences oficiālajām runātājām Roziju Stenberiju no Lielbritānijas par viņas pārstāvēto muzeju Wellcome Collection.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Citādi remdenajā jūnija vidū Latvijas mediju telpu saviļņoja skandāls par Veselības ministrijas aizliegumu pie Medicīnas muzeja izkārt Artura Žmijevska izstādes plakātu. Par pārāk provokatīvu tika atzīts attēls ar diviem kailiem vīriešiem, no kuriem viens ir invalīds, bet abi kopā var raisīt arī fantāzijas par homoseksuālām attiecībām. Savukārt kvartālu tālāk, Latvijas Mākslas akadēmijā, ap 300 muzeju profesionāļu pulcējās starptautiskajā konferencē We Are Museums, lai cits citu uzmundrinātu un apmainītos ar jaunumiem par to, kā kļūt vēl nozīmīgākiem individuālam skatītājam un sabiedrībai kopumā. Konferences runātāju vidū bija arī Rozija Stenberija, publisko programmu vadītāja Londonas muzejā Wellcome Collection, kas apvieno interesi par mākslu, medicīnas vēsturi un sabiedrību. Izstādēs, kas veltītas tādām tēmām kā seksa pētniecība, sirds vai elektrība, muzejs mēdz rādīt ne tikai XX gadsimta 30. gados iegūtu uzpūstu, kaltētu un ar šellaku klātu vaļa sirdi vai XIX gadsimtā aktuālo elektroterapijas būri, bet arī amerikāņu mākslinieces Lorijas Andersones videodarbus un britu mākslinieka un režisora Tima Ečelsa performances.
Savienoties ar muzeju
"Diženi prāti vienmēr ir izsalkuši," Wellcome Collection misiju skaidro Rozija Stenberija. "Jebkuru izvēlēto tēmu rādot no dažādiem skatpunktiem, mēs atklājam, cik tā ir sarežģīta un daudzveidīga. Medicīnai nav visu nepieciešamo atbilžu, arī vēsturei tādu nav, visu atbilžu nav arī antropoloģijai vai cilvēku personīgajam redzējumam. Pētniecisks prāta stāvoklis ir tas, kas motivē mūs pašus un motivē mūsu skatītājus. Tāpēc, veidojot izstādes un notikumus, mēs negribam apmierināt zinātkāri, drīzāk gribam radīt zinātkārei labvēlīgu augsni."
Wellcome Collection pamatā ir sera Henrija Solomona Velkama atstātais mantojums. Henrijs Velkams XIX gadsimtā – laikā, kad attīstījās mūsdienu farmācijas industrija, – apvienoja savu interesi par medicīnu un uzņēmēja talantu un radīja veiksmīgu un pelnošu uzņēmumu, kas viņam ļāva pievērsties filantropijai un arī kaislīgai kolekcionēšanai. Velkamu aizrāva doma par cilvēkam veltīta muzeja radīšanu. Pēc Henrija Velkama nāves viņa vārdā nosauktais fonds turpina atbalstīt pētījumus medicīnā, savukārt viņa kolekcija nodota Londonas Zinātnes muzeja rīcībā un ir pamatā Wellcome Collection, kas savas durvis "neremdināmi zinātkārajiem" vēra 2007. gadā.
Muzejs kā savu misiju uztver ne tikai iepazīstināšanu ar medicīnas vēsturi, tas vairāk tiecas izaicināt un paplašināt publikas priekšstatus par sarunāšanos, skaidro Rozija Stenberija. "Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir savstarpēji tik savienota kā nekad agrāk. Tomēr domāju, ka mēs esam savienoti ar cilvēkiem, ar kuriem gribam būt saistīti. Mēs esam labāk savienojušies ar cilvēkiem, kuriem sekojam instagramā, tviterī, ar draugiem un ģimeni. Un tas ir lieliski, man tiešām šķiet, ka dzīvojam fantastiskā laikā. Taču tas nozīmē arī to, ka arvien vairāk dzīvojam hermētiski noslēgtā burbulī. Pat publiskā telpā, piemēram, gaidot autobusa pieturā, mēs neesam iesaistīti apkārt notiekošajā, bet skatāmies telefonā, savienojoties ar tiem, kurus jau pazīstam. Manuprāt, muzeji ir tā vieta, kurā spēles noteikumi paredz, ka mums nav jābūt aizņemtiem un nodarbinātiem ar kaut ko citu. Muzejs ļauj būt izpētes un iesaistes režīmā. Izstādes pieredze, protams, var būt arī vienatnes pieredze, arī tas ir ļoti vērtīgi, bet izstāde var rosināt arī saskarties ar citu pieredzi un viedokli. Ir ļoti maz publisku vietu, īpaši Londonā, kuras rosina uz jēgpilnām sarunām ar cilvēkiem pat ģimenes un draugu lokā. Es nezinu, kā tas ir šeit, Latvijā, bet, dzīvojot Apvienotajā Karalistē, man ir sajūta, ka ikdiena ir pilna ar tērzēšanu, kas neko īpašu nenozīmē, tā ir kā saviesīga smērviela. Muzeji, manuprāt, ir nopietnas, taču arī patīkamas un priecīgas vietas, kurās ir iespējams radīt struktūras, kas palīdz apmeklētājiem nonākt saturīgās sarunās citam ar citu. Un tā var būt ļoti iespaidīga pieredze."
Apmeklētāji ir cilvēki
Kad jums pēdējo reizi ir bijusi saturīga saruna ar svešinieku? Tā savā uzrunā konferences We Are Museums dalībniekiem Rīgā vaicāja Rozija Stenberija. Pati savējo viņa atceras – braucot tukšā vilciena vagonā, sākusi sarunu ar vienīgo pasažieri, kurš, kā vēlāk izrādījies, strādā par tirgū nelikumīgi nonākušu mākslas darbu izmeklētāju. "Iedomājies? Es pirms tam pat nenojautu, ka tāds darbs eksistē!" saka Rozija Stenberija. "Šādu nejaušu, negaidītu atklājumu kļūst arvien mazāk, mēs redzam un dzirdam to, kas jau apliecina mūsu pārliecību! Brexit, manuprāt, ir spilgts un traģisks piemērs. Tas dziļi satricināja mani un ikvienu, ko pazīstu. Jo īpaši pēc Brexit muzejiem jākļūst par vietām, kurās var satikties ar nepazīstamo un svešo."
Rozija Stenberija, ieguvusi izglītību zinātnes vēsturē un studējusi performanci, par muzeja apmeklētājiem runā kā par cilvēkiem, nevis abstraktu mērķauditoriju un apjomu, lai gan labprāt iepazīstina ar statistiku – Wellcome Collection apmeklē galvenokārt londonieši, aptaujas liecina, ka aptuveni 40 procentu pēc izstādēm turpina interesēties par kādu no izstādē minētajām tēmām. Rozija Stenberija, tāpat kā liela daļa viņas kolēģu, muzejā sāka strādāt vēl pirms tā ēkas atvēršanas 2007. gadā. Muzeja veidotājus vadīja pārliecība, ka vēl svarīgāk par fiziskām telpām ir satura un attiecību radīšana – starp muzeja satura veidotājiem, institūciju un publiku: "Ir svarīgi, lai tiktu dots laiks attiecībām izveidoties un attīstīties. Sākotnēji mēs nesaucām sevi par muzeju. Un tikai nesen, izvērtējot sasniegto, ar pārliecību sakām, ka esam muzejs un bibliotēka."
Pirmajos piecos darbības gados muzeja apmeklētāju skaits pārsniedza plānoto pat pieckārt un sasniedza 500 000 apmeklētāju gadā. Novērtējot interesi, muzejs paplašināja telpas un funkcijas. "Pa šo laiku esam iepazinuši un labāk sajūtam savu publiku, tāpēc atļaujamies arī eksperimentālākus sadarbības modeļus. Mēs nojautām, ka arī mūsu apmeklētājiem ir zināšanas, ekspertīze, talanti, bet mums vajadzēja laiku, lai mēs paši iegūtu kompetenci savās tēmās un lai iepazītu skatītāju, tikai tad varējām atļauties riskēt un nojaukt ierastās hierarhijas. Tagad mēs aicinām iesaistīties apmeklētājus muzeja satura radīšanā, katram ir iespēja pieteikt savu notikumu muzeja programmā un attīstīt to kopā ar muzeja darbiniekiem. Rezultāts ir fantastisks! Mēs piedāvājam daudzveidīgāku saturu, nekā būtu varējuši iedomāties."
Spontānu notikumu prieks
Bez publiskās programmas notikumiem, kas ir laikus plānoti un plaši izziņoti, Rozija Stenberija stāsta arī par nelieliem popup notikumiem izstādē, kas bez jebkādām mārketinga aktivitātēm vienkārši notiek, pat ja tobrīd tikai trīs, pieci vai septiņi cilvēki spēj spontāni tajos iesaistīties. Pozitīvā ziņā neatbilst savu apmeklētāju gaidītajam, pārsteigt un izkustināt no ierastās skatīšanās rutīnas – Rozija Stenberija atzīst, ka šo iemeslu dēļ spontāni neliela mēroga notikumi sagādājot īpašu prieku un gandarījumu.
Kā neatkarīga institūcija ar privātu finansējumu Wellcome Collection tieši inovatīvu pieeju meklēšanu un eksperimentēšanu redz kā savu privilēģiju un uzdevumu un uzskata, ka ar savu pieredzi spēj ietekmēt arī citas atmiņas institūcijas, arī Apvienotajā Karalistē populāros zinātnes festivālus. Rozija Stenberija gan uzreiz iezīmē atšķirību: "Tā kā mēs kā muzejs galvenokārt orientējamies uz pieaugušiem (14+) apmeklētājiem, apzināti negribējām kļūt par vienu no populārajiem zinātnes muzejiem ar daudziem skārienjutīgiem ekrāniem, pogām un cita veida digitālo pieredzi. Mēs radām digitālus produktus – digitālu saturu mājaslapā, arī spēles –, bet redzam to kā atsevišķu virzienu, kas ne vienmēr ir saistīts ar skatītāju atvešanu uz mūsu muzeju. Savās izstādēs mēs esam par iesaisti, bet drīzāk analogajā versijā, dodot priekšroku vienkāršai, interpretējošai pieejai."
Anketas par seksu
Daudz būtiskāku pieredzi un impulsus pārdomām, kas ir pasaule un cilvēks šodien, spēj radīt mākslas darbi, ir pārliecināta Rozija Stenberija. Piemēram, britu dramaturgs un režisors Nīls Bārtlets tika aicināts radīt jaunu darbu izstādei, kas veltīta seksualitātes pētījumiem. Reaģējot uz pētījumos dominējošo anketēšanas metodi, Nīls Bārtlets piedāvājis radīt jaunu anketu un telpu, kurā apmeklētājam ir iespēja veltīt laiku, domājot par savu seksuālo pieredzi, un anketas noslēgumā apmeklētājs tiek aicināts uzdot sev interesējošu jautājumu. Skatītāju jautājumi pakāpeniski nomainīja Nīla Bārtleta sagatavotos, līdz projekta noslēgumā anketu veidoja tikai izstādes apmeklētājus interesējošie jautājumi. Iegūtie dati apkopotā veidā bija pieejami izstādes telpā un turpmāk – Wellcome Collection arhīvā kā liecība par noteiktas ļaužu kopas seksuālajām praksēm 2015. gadā.
"Mākslinieku spēja paraudzīties uz jautājumiem no cita skatpunkta, kā arī apņēmīgā sekošana savam radošajam redzējumam ir iemesls, kāpēc mākslas darbi kļūst par nozīmīgu skatītāju pieredzi," atzīst Rozija Stenberija.
Vaicāta, ko viņa pati kā apmeklētāja meklē izstādēs, Rozija Stenberija atbild, ka tas ir emocionāls pārdzīvojums, un kā piemēru min neseno Medicīnas vēstures muzeja apmeklējumu Rīgā: "Mainīgā izstāde, kas veltīta invaliditātei, – man tā likās brīnišķīga, skaista, izaicinoša un aizkustinoša! Tas, ko es meklēju, ir emocionāli stimulējoša pieredze. Arī priekšmetu stāsti spēj būt aizkustinoši, ja varam iztēloties cilvēku, kas aiz tā stāv. Ķirurga instrumentus kāds reiz ir turējis rokās. Pat medicīnas sertifikāts – kāds, iespējams, ir riskējis ar ģimenes iekrājumiem, ziedojis dienas un naktis, lai pie tāda tiktu. Vai suns, kas devies kosmosā tajā nelielajā kosmosa kuģī, – kā tas suns tobrīd jutās? Kas par neticamu laiku, kurā mēs dzīvojam! Iespēja iekāpt cita kurpēs, iztēloties, kā jūtas vai ir juties kāds cits, ir tas, kas mani pašu turpina vilināt muzejos. Domāšana šajā personīgajā līmenī var būt noderīga, arī strādājot pie izstādēm, publiskajām programmām, ēkām un muzeja koncepcijām."