Protams, var stāstīt un stāstīt, cik šāda attieksme ir kaitīga demokrātijai, bet šādus pilsoņus ir ļoti grūti apgaismot. Patiesībā, šie 18% ir nevis pilsoņi, bet subjekti, jo ir atmetuši ar roku idejai savu dzīvi veidot pašiem.
Tomēr liela problēma pastāv arī tad, ja sabiedrība šaubās, netic vai kādu citu iemeslu dēļ ir kļuvusi politiski pasīva. Tas ir jautājums par tiem 34%, kuri nav izvēlējušies par ko balsot, lai arī vēlētos to darīt. Tas ir ļoti slikts rādītājs jebkurai demokrātiskai sistēmai. Latvijas gadījumā šis rādītājs ir nepiedodami augsts. Nāk prātā viens gadījums no paša dzīves. Kad atkāpos no ārlietu ministra amata, kāda kundze, kura nenoliedzami bija mana politiskā atbalstītāja, teica: «Cik labi, ka esat no tās politikas prom.» Viņa vēlēja man labu un uzskatīja, ka labāk ir nebūt politikā. Lai cik saprotama ir šī reakcija, to nevar uzskatīt par pareizu, jo, kurš tad cits lai veido mūsu valsti, ja ne mēs paši? Protams, šeit var rakstīt, ka pašas partijas ir pie tā vainīgas, ka daudzpartiju sistēmā lielākā partija spēj knapi savākt 10% atbalstu. Tāpat var apgalvot, ka partijas nespēj neko piedāvāt vēlētājiem, lai viņu domas apskaidrotu un veidotu ticību politiskai sistēmai. Tā visa ir patiesība, un es netaisos aizstāvēt te nevienu partiju.
Ja politikā tauta ir vīlusies, tad ciešam mēs visi. Ja mēs dzīvotu pirms 60 gadiem, mēs būtu jau piedzīvojuši vai nu militāro apvērsumu, invāziju vai pilsoņu karu. Protams, pašreizējos apstākļos tas nedraud, jo pašreizējā starptautiskajā vidē un mūsu platuma grādos tas nav iespējams. Tomēr tas liecina, ka Latvijā ir demokrātijas krīze. Tāpat uzskatu, ka vairs nebūs nevienas mesijas, kas tautu vedīs gaismā. Tas laiks, paldies Dievam, ir izdzīvots. Bet, vai tas nozīmē, ka nav vairs cerību un mūsu valsts ir vienkārši jāpamet, vai ka veikals jāslēdz?
Domāju, ka vienīgais glābiņš, kas palicis, ir pati tauta. Ja tauta un katrs tās indivīds sapratīs, ka viņai un viņam pašam, un nevienam citam ir jāveido politika, tikai tad kaut kas mainīsies. Demokrātiskā valstī politika ir jāveido tās pilsoņiem, mums ir jāiesaistās sabiedriskajā dzīvē par spīti visur izplatītajai nepatikai pret to. Tikai tā mēs spēsim Latviju mainīt.