Citāts no minētā raksta: „Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personiskās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.”
Pie šādas atziņas jau 1920.gadā bija nonācis Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, un, izskatās, ka mēs esam piemirsuši šo patiesību.
Manuprāt, par politiķiem būtu jākļūst tādiem cilvēkiem, kuri savā „vajadzību piramīdā” ir sasnieguši to pakāpienu, kad cilvēks ir gatavs sevi apliecināt un gūt gandarījumu no kalpošanas savai tautai. Tie, kas izmanto politiku, lai gūtu panākumus savos veikalnieku darījumos, rīkojas nekrietni.
Pirmkārt, šādā veidā tiek radīta negodīga konkurence citiem uzņēmējiem. Otrkārt, šie politiķi savu laiku un enerģiju atvēl ne tiem mērķiem, kurus sagaida vēlētājs un, treškārt, tiek veidoti likumi, kuri nevis sekmē valsts un tautas attīstību, bet kādas savtīgas intereses.
Ja ir vēlme nodarboties ar biznesu, tas ir ļoti apsveicami, taču tad neatņemiet iespēju kādam citam rūpēties par valsts un tautas interesēm.
Lai mūsu valstij izdotos izķepuroties no dižķibeles un tā spētu sekmīgi attīstīties, manuprāt, būtu jāsāk tieši ar šīs jomas sakārtošanu. Likumos jāaizdrīvē šīs spraugas, un arī sabiedrībai vajadzētu ieņemt stingrāku nostāju pret tiem, kas cenšas savu amatu izmantot sava biznesa vajadzībām.
Šo to varam pamācīties arī no citām valstīm. Gan Zviedrijā, gan Amerikā no kārotā politiskā amata ir spiesti atkāpties tie cilvēki, kas nespēj būt godīgi pret valsti.
Ja mūsu valsts politikā vairākumā būs politiķi, kas vēlies godprātīgi kalpot savai valstij, tad viss ar mums būs kārtībā, un iedzīvotājiem nebūtu jāzīlē kafijas biezumos, par kuras valsts satelītu varam kļūt tuvākajā nākotnē.