Patiesībā jautājums ir daudz aktuālāks – būt vai nebūt mūsdienīgai Latvijas valstij. Ja Latvijas politikā esošie cilvēki, kuri patiešām, un nevis tikai savās runās, iestājas par eiropeisku, demokrātisku, modernu, nekorumpētu un sociāli atbildīgu valsts pārvaldi, nespēs vienoties par to, kā pārvaldīt šo valsti, mums draud sociālā un nacionālā katastrofa. Var droši apgalvot, ka, ja finanšu sistēma vēl tiek mākslīgi elpināta un tādējādi uzturēta pie dzīvības, tad veselības aprūpes, zinātnes un izglītības jomas ir praktiski iznīcinātas šī vārda mūsdienīgā izpratnē.
Latvijas politikai ir jāmaina kurss un šis kurss nav uz nacionālistisku, neoliberālu, oligarhisku, korumpētu un iekšēji novājinātu valsti. Šim kursam ir jābūt uz patiesu tiesiskumu, ekonomsku attīstību un sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku. Kādu laiku agrāk es brīdināju, ka patreizējās krīzes apstākļos mēs riskējam zaudēt tās nelielās sociālās politikas atliekas, kura tika paglābtas no deviņdesmito gadu reformām. Tagad šis paredzējums ir piepildījies.
„Sabiedrība citai politikai” pārstāvji piedalās politiskajās sarunās ar Pilsonisko savienību (P), Jauno laiku (JL), kā arī citu partiju pārstāvjiem, lai noskaidrotu, vai mums kopīgi ir pa spēkam šo situāciju izmainīt par labu sabiedrībai un valstij. Šīs sarunas ir grūtas, un, lai gan ir pirmie panākumi, rezultāts vēl nebūt nav tik tuvu kā gribētos.