Helēna Heinrihsone ir izvirzīta par personālizstādi Klejotāji Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā (11.10.–09.11.2024.).
Nominācijas pamatojums: “Normālības un mērenības apstākļos, samiernieciskums, kas tiek nostatīts pār patiesību, lai rastu konflikta diplomātiskākos risinājumus, ne mūsu platuma grādos, ne psihoemocionālajā situācijā vienkārši vairs neder. Arī drosmes jēdziens ir tikai sporādisks, īslaicīgi iedvesmojošs, jo to ātri vien atkal apēd mērenība. Helēnas Heinrihsones vairāku gadu garumā tapusī gleznu sērija ir pilnīgs pretstats šim procesam, vienlaicīgi apliecinot tīras glezniecības nesamāksloto, nesamocīto notikšanu tieši šodienas apstākļos, kas pietuvina un izgaismo cilvēka būtības tumšākos noslēpumus, bez kuru apzināšanās un pieņemšanas nevar rasties risinājumi to destruktīvākās rīcības novēršanai. Bez savas daudzsejainās personības un daudzējādo lomu apzināšanās iekšupvērstais skatiens var kļūt tukšs,” pamato mākslas zinātniece Antra Priede.
“Helēnas Heinrihsones glezniecība trāpa tieši laikā – ar tikai viņai raksturīgo brīnišķīgi griezīgo kolorītu, ar tieši šajā izstādē izteikto nemieru un agresiju, ar galvaskausiem un tiem līdzās – neiztrūkstoši – ziediem. Figurālajās kompozīcijās redzamajās būtnēs dažbrīd pat gribas saskatīt portretiskus vaibstus, iekodētas nesimpātiskas laikmeta zīmes. Heinrihsones glezniecība ir spēcīga, īsta un mainīga savā nemainībā – kvalitātē, redzīgumā, jūtu un viedas domāšanas saskaņā,” papildina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa.
Sarmīte Māliņa nominēta par personālizstādi Autopsija pašrocīgi galerijā Alma (29.10.–15.12.2024.).
Nominācijas pamatojums: “Izstādei radīti astoņi šķietami suverēni objekti, kas atrodas perfektā mijiedarbē un nevis reflektē par, bet rada vietu eksistenciālai pieredzei. Te ir medicīniska sterilitāte un atsvešinātība, reliģisks mierinājums, kautri aizkustinošs skaistums un trauslums, sadzīve un kaķītis. Visi vienlīdz svarīgi. Tāpat kā mākslinieces teksts un galerijā skanošā grupas Laibach himniskā Mama Leone. Tas viss varētu būt, bet nav banāli vai sentimentāli. Ļoti būtiski ir darbu komentāri izstādes anotācijā – mākslinieces mazrunīgā atklātība ir ārkārtīgi precīza. Pārfrāzējot pašas Sarmītes Māliņas sacīto – izstāde palīdz sadraudzēties ar dzīvi,” uzsver mākslas zinātniece Arta Vārpa.
“Sarmītes Māliņas izstāde Autopsija pašrocīgi izceļas ar drosmīgu un neparastu pieeju eksistenciālās pieredzes izpētei, piedāvājot skatītājam reflektēt par dzīves traumām, bailēm un ievainojamību caur medicīnisku precizitāti un introspektīvu simboliku. Centrālie objekti – galvas balsti un vēsturiski artefakti – atgādina par mūžības ilūziju un cilvēka trauslumu, veidojot meditatīvu telpu pārdomām par dzīves un nāves neizbēgamību. Balodis ar izplestiem spārniem rezonē ar cerībām un klātbūtnes nozīmīgumu, piedāvājot niansētu dzīves un turpmākās pastāvēšanas interpretāciju. Māksliniece apvieno filozofiskus, vēsturiskus un personiskus elementus, padarot šo izstādi par emocionāli jaudīgu, taču arī ļoti intelektuāli bagātu pieredzi,” piebilst fonda Mākslai vajag telpu vadītāja Katrīna Jaunupe.
Savukārt Ieva Kraule-Kūna nominēta par personālizstādi Rīma galerijā 427 (27.09.–03.11.2024.).
Nominācijas pamatojums: “Rīmas mēdz būt dažādas. Kādam nepieciešams izmēģināt jaunāko, iegādāties labāko, dārgāko, spīdīgāko. Citam šī negausība mijas ar praktisko latvieti – vēl vienu kabacīti, vēl vienu maisu ar kartupeļiem, ko savā izstādi pavadošajā tekstā apraksta Ieva Kraule-Kūna. Interesanti, ka šajā reģionā gan vienu, gan otru rīmu varam izskaidrot caur padomju laika trūkuma un vienveidības prizmu. No vienas puses, valda vēlme no tā izbēgt caur pilnīgu iekļaušanos kapitālisma ritenī, no otras – tieksme turpināt piesardzības, taupības un neformālās ekonomikas garu. Mākslinieces radītajā telpā, ko apdzīvo galvenokārt viņas pašas krāsnī apdedzinātie keramikas tēli, – nebeidzamās alkas un sajūta, ka paši sevi aprijam šajā negausībā, ir klātesošas. Bet tās tiek arī nomierinātas – varbūt ir iespējams kāds vidusceļš, varbūt ir iespējams dzīvot laukos, bet nezaudēt saikni ar pilsētu, iegādāties to, kas nepieciešams, bet neapēst planētu,” stāsta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce.
Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja astoņus vizuālās mākslas notikumus, un to vidū bija:
Lindas Vilkas izstāde slēgta. Notiek koncerts izstāžu zālē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa (15.11.–29.12.2024.);
apvienības Orbīta izstāde Skatuves darbi izstāžu zālē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa (08.11.–29.12.2024.);
Artūra Virtmaņa izstāde Pastorāle Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra galerijā (02.10.2024.–02.02.2025.);
Martas Madaras Grantiņas izstāde Terārijs kultūrtelpā Smilga (28.11.–14.12.2024.);
Martina Vizbuļa izstāde SEE YOU RIXC galerijā (18.12.2024.–22.02.2025.).
Laika posmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim Purvīša balvas 2025 neatkarīgo ekspertu darba grupā strādā: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa, kuratore, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede, Centrālās un Austrumeiropas eksperte Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce, fonda Mākslai vajag telpu vadītāja Katrīna Jaunupe. No 2023. gada 1. jūlija ekspertu komandai pievienojās mākslas stacijas Dubulti vadītāja, kuratore Inga Šteimane. Viņa nomainīja mākslas kolekcionāru, kuratoru, biedrības Latvijas kultūras projekti direktoru Māri Vītolu.
Ekspertu darba grupa nominantus balvai izvirza reizi ceturksnī.
Vietnē https://purvisabalva.lv/ekspertu-nominacijas ir iespējams iepazīties ar to ekspertu nomināciju pamatojumiem, kuri attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst.
Purvīša balva ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Tā dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un izvērtēt izcilāko sniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti un analīzi, sekmēt jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.
Balva tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu Solitude. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi Varbūt. Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi Zemes darbi. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi Netaisnība. Purvīša balvu 2017 pasniedza mākslinieku kolektīvam – Krišam Salmanim, Annai Salmanei un Kristapam Pētersonam – par izstādi Dziesma. Sesto Purvīša balvu 2019. gadā saņēma māksliniece Ieva Epnere par personālizstādi Dzīvo atmiņu jūra. Par septītās Purvīša balvas laureāti 2021. gadā kļuvusi māksliniece Amanda Ziemele par personālizstādi Kvantu matu implanti. Astoto Purvīša balvu 2023 pasniedza māksliniecei Ancei Eikenai par personālizstādi Dievs Tēvs Debesīs.