Austrumeiropas ievērojamāko mākslinieku izstādes Rīgā nav bieža parādība. Tāpēc nav brīnums, ka viņu vārdi auditorijai lielākoties ir maz zināmi. Situāciju mainīt varētu topošais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, bet pagaidām kuratori izvēlas netradicionālas vietas pat gana prestižas laikmetīgās mākslas izstādēm. Jau atkal tā rīkojies kurators Māris Vītols, uzaicinot vienu no starptautiski redzamākajiem poļu māksliniekiem izstādīt darbus Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (2015. gadā bijušajā VDK namā bija skatāma Māra Vītola rīkotā lietuvieša Deimanta Narkeviča izstāde Atmiņu arheoloģija). Medicīnas vēstures muzejs ir māksliniekiem veiksmi nesoša vieta – Miķelis Fišers par tajā izstādīto ciklu Netaisnība (2014) saņēma Purvīša balvu. Līdz 24.septembrim tur būs skatāma Artura Žmijevska personālizstāde Neredzamās zonas, kuras galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Arturs Žmijevskis (1966) ir viens no spilgtākajiem Eiropas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem. Viņš ir bijis vairāku Venēcijas mākslas biennāļu dalībnieks, piedalījies Sanpaulu, Stambulas un Kvandžu biennālē, kā arī lielizstādēs Manifesta 4, documenta 12 un documenta 14. Viņa darbi atrodas nozīmīgākajās mūsdienu mākslas kolekcijās pasaulē – Tate Modern Londonā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA), Parīzes Modernās mākslas muzejā. Pirms viņa pirmās izstādes Rīgā atklāšanas sarunājamies Medicīnas muzeja dārzā.
Kā sanācis, ka jūsu izstāde nokļuvusi šeit, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā? Vai tā bija izstādes kuratora Māra Vītola vai jūsu iniciatīva?
Tā bija Māra Vītola iniciatīva.
Kad jūs strādājat starptautiskā vidē, vai jūs cenšaties mijiedarboties ar lokālo kontekstu vai labāk ļaujat darbiem pašiem runāt?
Jā, es cenšos būt saskarē ar kontekstu, bet tas ir situācijā, kad veidoju jaunu darbu. Šajā gadījumā tas ir citādi, jo tā ir agrāk radītu darbu izstāde kuratora izvēlētā vietā.
Kāda jums ir vietējā konteksta nozīme? Vai ir kaut kas, kas ir universāls, vai tikai lokalitāšu sajaukums?
Viss ir tieši par lokalitāti, nav nekā universāla. Vietējais konteksts Berlīnē atšķiras no vietējā konteksta Maskavā un noteikti ir citāds nekā vietējais konteksts Rīgā. Tomēr to nav diez cik viegli definēt.
Ko jūs domājat par starptautiskajām biennālēm? Vai tās paredzētas tikai starptautiskajai mākslas publikai? Vai tām ir kāds sakars ar cilvēkiem, kas dzīvo norises vietās?
Man šķiet, ir ļoti svarīgi uzturēt apmaiņu kultūras kopienā, mākslas kopienā. Jo īpaši mūsdienās, kad šādu apmaiņu var diskreditēt politiķi, jo īpaši labējie politiķi. To var kritizēt, bet tā būtu jāuztur dzīva. Kultūras jomā tas ir produktīvs diskurss. Cilvēki ceļo no vienas valsts uz citu skatīties izstādes, mācīties no citiem, tā tiešām ir starptautiska izglītības aprite. Ne sliktāka, ne mazāk vitāla kā universitāšu aprite.
Biennāles un citi mākslas notikumi ir laba iespēja šādai apmaiņai. Ir neproduktīvi tos diskreditēt, jo īpaši laikā, kad dažādi politiskie spēki ir ieinteresēti kontrolēt sabiedrību un daudziem cilvēkiem ierobežot pieeju izglītībai. Es domāju, ka kultūra ir viena no sfērām, kura spēj atvērt pieeju izglītībai. Tādi notikumi kā Venēcijas biennāle, Documenta, Berlīnes biennāle rada to cilvēku plūsmu, kuri ceļo pa pasauli, šķērso robežas, pieliek pūles, lai redzētu, saprastu citu priekšlikumus. Pat ja šie priekšlikumi ir stulbi, pat ja tie nav skatīšanās vērti.
Jājautā, cik starptautisks ir "starptautiskums"? Vai ir teritorijas, kas ir izslēgtas no šīs aprites?
Jā, protams, ir zonas, kas ir izslēgtas, bet tāpēc iekļausim tās! Nebloķēsim apmaiņu tāpēc, ka ir kādas izslēgtās zonas.
Bija brīdis, kad likās, ka demokrātija Centrāleiropā un Austrumeiropā ir neapturama, ka tā kļūs stiprāka un stiprāka, līdz mēs visi dzīvosim visnotaļ viendabīgā Eiropā, bet, skatoties uz Ungāriju, arī Poliju, mēs redzam, ka attīstība šķietami notiek citā virzienā. Kā jūs redzat sevi šajā trajektorijā?
Attiecībā uz naratīvu, kas diskreditē Eiropas demokrātiju?
Jā. Vai tā vispār ir vērtība? Mākslas vidē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka tā nav laba diezgan, ka tas ir "neoliberālisms", pārējās sliktās lietas…
Noteikti ir šī neoliberālā pieeja. Trūkst līdzdalības politiskajos procesos, pastāv ekonomiskā atstumtība. Taču es negribētu izslēgt Eiropas Savienību kā struktūru, kas ir vainojama šajos procesos. Manuprāt, tā ir struktūra, kura strādā, lai risinātu šīs problēmas, un, manuprāt, daļa no šīm problēmām, piemēram, atstumtība, jau ir atrisinātas. Eiropas Savienībā mums ir šī lielā valsts, kurā mums ir visnotaļ līdzīgas tiesības, mēs varam ceļot, nav robežu. Tas ir, robežas eksistē tiem, kuri nāk no ES ārpuses. Jā, tā ir problēma, liela problēma, bet ir arī acīmredzams progress, ja mēs salīdzinām mūsdienu ES likumus ar tiem, kuri bija XX gadsimta 90. gadu sākumā.
Postpadomju valstīs cilvēki gaidīja, ka pietiks ar pievienošanos ES, lai pārņemtu demokrātiskās vērtības, lai iegūtu ekonomiskās priekšrocības, bet negaidīja, ka demokrātija ir nevis stabila un noslēgta, bet gan tāda, kas joprojām tiek apspriesta. Tas, kam mēs varam pievienoties, ir to valstu kopiena, kura turpina apspriest demokrātijas nosacījumus, joprojām tiecas izveidot demokrātiju, kura patiesībā neeksistē. Bet ir visas šīs nevienlīdzības un citi iemesli, kāpēc populisms uzvar.
Vai marksisma utopija par neierobežotu vienlīdzību, jūsuprāt, ir iespējama? Vai tā ir vēlama?
Tā eksistē. Piemēram, beznosacījumu pieeja valsts veselības aprūpei. Tā ir fantāzija, bet tā eksistē. Vēl viena ir plaša kolektīva līdzdalība politiskajā procesā. Daudz plašāka un vairāk kolektīva nekā vēlēšanas reizi četros piecos gados. Nezinu, vai tā ir iespējama, bet tā ir fantāzija, kas eksistē, cilvēki tai seko.
Vai mākslā jūs sekojat kādai konkrētai fantāzijai? Vai drīzāk intuitīvi pārejat no tēmas uz tēmu?
Es tiecos sekot savai intuīcijai. Meklēt, kur sabiedrībās vai politiskajos procesos ir robi. Man nav programmas, neesmu politiska partija. Nevēlos izpildīt savas programmas noteikumus un mainīt pašreizējo demokrātijas formu, izmantojot savas vēlmes un iespējas. Tas ir pilnīgi kas cits.
Jums ir ideja par lietišķo sociālo mākslu. Vai jūs uztverat mākslu kā rīku komplektu, kā rīku, kuru varētu izmantot, lai kaut ko mainītu?
Jā, noteikti es uztveru mākslu un kultūru plašākā izpratnē kā rīku komplektu, kuru izmantojot ir iespējams ietekmēt dažādas sociālā, politiskā ķermeņa daļas. Mākslas mērķis, manuprāt, ir plašāks nekā pastāvošo sociālo noteikumu apstiprināšana. Tā noteikti ir brīvības teritorija. Pat radikālas brīvības, kuru nepiedāvā politiķi. Tā ir balstīta pilsoniskā – nevis mākslinieka – lēmumā.
Es kā pilsonis izlemju, ka esmu brīvs, un tāpēc varu brīvi nodarboties ar mākslu. Tam ir kaut kas kopīgs, piemēram, ar ārsta praksi. Es izlemju, ka esmu brīvs, izlemju sekot medicīnas zinātnes racionalitātei un spēju piedāvāt cilvēkiem veiksmīgu ārstēšanu, nevis ieteikt viņiem skaitīt lūgšanas. Tas ir kaut kas, kas mākslas un kultūras darbiniekiem ir kopīgs ar citu jomu pārstāvjiem. Brīvība, kas ir mākslā, nav tīri mākslas brīvība, tā ir pilsoniska brīvība. Mēs sadarbojamies ar citiem, lai radītu demokrātijas lauku, kurā esam brīvi.
Viens no šīs izstādes darbiem – fotosērija Acs pret aci (1998) – pašlaik skatāma arī divās grupas izstādēs Varšavā: galerijas Zacheta izstādē Beyond the Pleasure Principle un Muzejā pie Vislas. Es vēlētos atgriezties pie situācijas Polijā. Vai politikas pārvirzīšanās pa labi ietekmē māksliniekus, vai tā ietekmē mākslinieku iespējas saņemt finansējumu saviem projektiem, izstādīt to, ko viņi vēlas izstādīt?
Tas joprojām ir atkarīgs no institūcijas un cilvēkiem, kas tajā strādā. Piemēram, Marija Breviņska galerijā Zacheta, minētās izstādes kuratore, man šķiet, varēja brīvi izvēlēties izstādes saturu. Taču teātra jomā situācija ir diezgan slikta, vairāki teātru vadītāji tikuši nomainīti. Noris nopietna diskusija par teātra brīvību. Piemēram, par Teatr Powszechny Varšavā, kur katru dienu protestē labējie radikāļi, pat nacionālisti, kuri nevēlas to pieņemt. Viņi vēlas, lai valsts pārvalde kontrolē mākslas brīvību. Ir problēmas kino jomā, Polijas Kino institūtā, kas lemj par valsts finansējumu filmu ražošanai, komitejās šobrīd ir daudz labējo žurnālistu, ideologu.
No mana skatpunkta galēji labējās valdības mērķis ir nomainīt visus progresīvos cilvēkus ar tādiem, kuri ir pieklājīgi un manipulējami, kuriem var norādīt – darīt to vai nedarīt šo. Tas ir Ungārijas scenārijs. Tā vēl nav Polijas realitāte, bet tā, iespējams, ir politiskās varas šodienas fantāzija. Diemžēl ne tikai pašreizējās valdošās partijas Likums un taisnīgums, bet, iespējams, arī iepriekšējā vadošā politiskā spēka – Pilsoņu platformas – fantāzija. Man šķiet, šiem cilvēkiem ļoti gribētos izslēgt jebkādus konfliktus kultūras jomā un visus konfliktus risināt politiskajā arēnā, kuru viņi spēj kontrolēt. Bet viņi nevar kontrolēt ideoloģiskos, simboliskos konfliktus mākslā, kultūrā, zinātnē…
Arī zinātnē?
Jā, viņi labprāt kontrolētu arī zinātnisko pētniecību.
Izklausās pēc Putina Krievijas skatījuma uz vēsturi…
Tas ir ļoti tuvu Putina diskursam. Tāds ir process, un viņi noteikti labprāt atbrīvotos no daudzu institūciju vadītājiem. Tas jau ir noticis, piemēram, ar Nacionālās atmiņas institūtu, kura jaunais vadītājs ir pavisam pieklājīgs un kontrolējams. Ir tendence kontrolēt šīs sfēras un samazināt līdz nullei jebkādas diskusijas, kuras šīs institūcijas varētu radīt. Manuprāt, šī ir dominējošā stratēģija. Šobrīd šķiet, ka tā turpināsies.
Atgriežoties pie izstādes darbiem, kuri pārsvarā pievēršas jautājumiem par invaliditāti… Vai Polijas sabiedrība akceptē personas ar kustību vai kādiem citiem traucējumiem, vai ir bijusi kāda attīstība kopš 90. gadiem, sociālisma beigām?
Ir bijusi attīstība, noteikti. Notikušas pārmaiņas pilsētas struktūrā, daudzas vietas, teritorijas pilsētā tikušas padarītas pieejamas. Bijuši vairāki projekti, kuru uzmanības centrā bijušas invalīdu profesionālās iespējas, priekšrocības uzņēmumu īpašniekiem, kuri nodarbina invalīdus. Invalīdi parādījušies publiskajā telpā, viņiem kļuvušas pieejamas pilsētas zonas, kuras pirms 20 gadiem tādas nebija. Taču es domāju, ka viņi joprojām atrodas minoritātes stāvoklī, viņi īsti nepiedalās kopīgajā dzīvē. Piemēram, mēs varam mācīties svešvalodas, es kā polis varu mācīties vācu valodu, kuru neprotu, vai ukraiņu valodu. Bet nešķiet pašsaprotami, ka es varētu apgūt zīmju valodu, lai komunicētu ar vājdzirdīgajiem. Tomēr es redzu pieaugošu citādības pieņemšanu, kura gan ir apstājusies pie invaliditātes. Mēs joprojām nevēlamies pieņemt etniskās atšķirības, svešiniekus, cilvēkus, kuri nāk no ārpuses, citām valstīm, Āfrikas, Tālajiem Austrumiem, konfliktu zonām. Pat ja viņi ir ārsti, zinātnieki, lektori, pasniedzēji, santehniķi, mākslas kritiķi un tā tālāk…
Vai domājat, ka invaliditāte spētu radīt emancipējošu mākslas vai vismaz sociālo kustību, līdzīgi feminismam? Vai invalīdu kopienu kaut kas tamlīdzīgs interesētu?
Es nevaru izlemt, par ko šiem cilvēkiem būtu jāinteresējas. Invaliditāte ir problēma, kas man ir saistoša. Ir dažādas formas. Piemēram, invaliditāte bērnībā, sociāla un fiziska, kad vienam pašam nav iespējams izdzīvot.
Mums vajadzētu atbalstīt cilvēkus ar invaliditāti. Piemēram, likumi ir ļoti strikti pret homoseksuāliem pāriem. Diviem vīriešiem pēc definīcijas nevar būt bērnu, bet man šķiet, ka viņiem jābūt tiesībām tos adoptēt. No reproduktīvo tiesību skatpunkta viņi ir invalīdi (Arturs Žmijevskis konsekventi lieto vārdu disabled, kas nozīmē gan invaliditāti, gan arī burtiski "tos, kuriem atņemtas spējas/tiesības" – V. M.). Kā sabiedrībai mums būtu jāatbalsta tas, ka šiem pāriem tiek dota šī iespēja. Tas ir sociālas invaliditātes piemērs, pret kuru mums kā sabiedrībai būtu jācīnās un jāpiedāvā kaut kas, kas varētu pārraut neiespējamību, padarīt kaut ko iespējamu viņu dzīvē. Ir daudz citu šādu sociālās invaliditātes piemēru, kur mēs kā sabiedrība viegli varētu piedāvāt kaut ko, kas uzlabotu, mainītu viņu dzīvi un pozitīvā nozīmē izgrūstu viņus no atstumto minoritāšu pozīcijas. Tas noteikti ir iespējams, es nerunāju tikai par fizisko invaliditāti. Pieņemt bēgļus. Tas ir solis pret atstumšanu, pret sociālo invaliditāti. Mēs pavisam vienkārši varam mainīt šo cilvēku stāvokli, padarīt viņus no politiski izstumtiem par sociāli pieņemtiem, jauniem valsts pilsoņiem.
Nobeigumā es pajautāšu ko privātāku. Vai jūs sadalāt savu dzīvi sociālajās lomās – pa dienu mākslinieka loma, bet vakarā mājās darāt to pašu, ko visi pārējie? Vai arī būšana māksliniekam prasa visu būtību, ko nevar darīt kā darbu, aizslēgt biroju pulksten sešos?
Mākslinieku vidē noteikti ir vēlme, lai to uztvertu kā profesionālu kopienu, kurai nepieciešamas noteiktas tiesības un noteikumi. Piemēram, mākslas un kultūras institūcijām vajadzētu apmaksāt mākslinieku darbu. Māksliniekiem vajadzētu būt iespējai kārtot savu dzīvi paredzamā veidā. Paredzama samaksa, sociālā aprūpe, pensionēšanās. No citas puses, varu teikt, ka nespēju strādāt 24 stundas. Tas ir kaut kas, ko es izlemju – no šī brīža es strādāju, bet plkst. 17 varu apstāties. Tas ir saistīts arī ar radošās prakses drošību, higiēnu. Cilvēkiem, kuri strādā celtniecībā, ir nepieciešami noteikumi, kas nosaka darba drošību un higiēnu. Mākslas un kultūras jomā ir nepieciešami līdzīgi noteikumi. Mūs nedzen dievs vai nekontrolējamas jūtas. Tā ir profesija, kurai arī no valsts aparāta puses vajadzētu tikt definētai un vajadzētu būt noteiktām garantijām.