Tajā ir eksponēti kinētiskās un interaktīvās mākslas darbi, kas radīti laika periodā no 2007. līdz 2014. gadam. "Plus mīnus viens darbs gadā," atklāj mākslinieks, kurš jau vairākus gadus regulāri piedalās nozīmīgos laikmetīgās mākslas un tehnoloģiju festivālos Latvijā un ārvalstīs.
Nebeidzamais stāsts
Pa divām gaismas virvēm augšup pievelkas divi robotveidīgi radījumi - elektromehāniskā skulptūra Nesabalansēts spēks savulaik īstenota laikmetīgās mākslas festivālam Survival Kit 3, kas pievērsās nākotnes tēmai. Toreiz tā tika izvietota bijušās Natālijas Draudziņas ģimnāzijas ēkas kāpņu telpā, kuras pēdējā stāvā bija jumta logi. "Radās poētisks efekts, kad mehāniskās būtnes pa spīdošo dzīslu rāpās pretī gaismai," atceras Krists Pudzens, kurš ar šo darbu piedalījies arī 15. Mediju mākslas biennālē WRO, kas norisinājās Vroclavā (Polijā).
Divi jauno mediju tēlnieka darbi ir bijuši redzami festivālā Staro Rīga. Viens no tiem ir gaismas instalācija Nebeidzamais stāsts, kas atradās Kongresu nama laukumā un tagad ir izvietojies Rīgas mākslas telpas Lielās zāles centrā. "Šī darba ideju es redzēju sapnī," stāsta mākslinieks. Tajā tiek attēlotas debess krāsu pārējas - saules lēkti un rieti, kas turpina atkārtoties bezgalīgā laika ritumā. Otrs - viņa realizētais projekts Ārpus zemes izcelsmes pieredze Jēkaba laukumā, iekārts kokos tas atgādinājis citplanētiešu kuģi. "Šīs instalācijas pamatā ir etnogrāfiskā zīme, kura ir risināta telpiskā formā, digitālā puzurī," vēstīja interneta vietne staroriga.lv.
"Ja tās neredz nevienu, tās skatās viena uz otru," Krists Pudzens norāda uz divām baltām galvām, kuru acis seko izstādes apmeklētāju kustībai. Šo darbu aizsākums meklējams vēl studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā: "Toreiz mani uzrunāja ideja, ka ir iespējama tieša mijiedarbība skatītājam ar mākslas darbu." Viņš bilst, ka paralēli studijām mākslā pašmācībā ir apguvis programmēšanu un tagad šīs prasmes izmanto savā praksē, savienojot virtuālo un fizisko telpu. "Veidot krustpunktus un novērot rezultātu - es domāju, tas ir viens no manu darbu aspektiem," uzskata mākslinieks.
Gaidīšanas brīdis
Izstādes Nobīde jaunākie apmeklētāji pieaugušajiem ierāda, ka ar ierīcēm, kas saliktas uz galdiņiem, var droši darboties, ne tikai novērtēt tās no malas. "Mākslas darbus izstādēs ir pieņemts neaiztikt, bet bērniem šī it kā pieņemtā norma ir sveša, uztvere ir maksimāli atbrīvota," skaidro Krists Pudzens. Viena darba aktivizācijā ir pat nepieciešama apmeklētāju līdzdalība - lai viņi nospiestu pogu un iedarbinātu motoriņu, kas iekustina gaismas strēli: "Šis darbs bez skatītāja klātbūtnes neeksistē, tāds ir interaktīvās mākslas paradokss." Savukārt pie kinētiskās skulptūras Sarkanās karalienes skrējiens cilvēki māj ar rokām, iet tai apkārt, bet - nekā. Divas sievietes saņemas un pajautā pašam māksliniekam, kas ir jādara, lai šis darbs kustētos. "Jāpagaida," atbild Krists Pudzens.
Skulptūras nosaukums ir sasauce ar Lūisa Kerola grāmatu Alise Aizspogulijā. "Lai paliktu tanī vietā, kur esi, jāskrien, cik ātri vien spēj. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divtik ātri," sacīja Karaliene, kuras hipotēzi ir aizņēmusies zinātnes pasaule, runājot par nepārtrauktas pielāgošanās, attīstīšanās un vairošanās nepieciešamību. Sākotnēji ar šo darbu mākslinieks bija iecerējis attēlot kustību vidē. "Cilvēkiem ejot garām, objekts piefiksē viņu virzību un izmaina savu spārnu formu," piebilst jauno mediju tēlnieks, taču šajā izstādē skulptūra kustas savā nodabā un uz sienas met izteiksmīgu ēnu. "Ievelk savā tempā," viņš dod mājienu par alternatīvas iespējamību.
Savukārt Rīgas mākslas telpas Intro zālē ir redzama mākslinieces Rasas Jansones personālizstāde Barošanas migla, kurā eksponētajos darbos viņa ir portretējusi mazu bērnu mātes. "Barošanas migla ir psihofizisks stāvoklis, kurā sieviete nonāk, kopjot mazu bērnu. Mani novērojumi liecina, ka barošanas miglā ar sievieti sāk notikt interesantas lietas, - dažas no mums tajā nomaldās, dažas no mums tajā māk paslēpties, dažas no mums tajā pazaudē savu bērnu tēvu," min māksliniece, kura savos darbos ir attēlojusi draudzenes, radinieces un kolēģes. Dažas, kad ieraudzījušas uzgleznoto, esot teikušas: kādas šausmas! Dažas esot jautājušas: kā tu zināji?