Pašlaik ir aplūkojamas ekspozīcijas pirmās piecas telpas ar priekšmetiskām liecībām no gotikas stila līdz vēlīnajam barokam ap 1700. gadu. Pārējās deviņas, sekojot turpmākai stilu attīstībai līdz pat jūgendstilam un atbilstoši papildinot kolekciju, tiks iekārtotas līdz 2016. gadam.
Absolūta loterija
Ideja par šādu, var droši apgalvot, jaunu dekoratīvās mākslas muzeju Latvijā radās jau XX gs. 60. gados, kad I. Lancmanis kopā ar kolēģiem cītīgi meklēja XVIII gs. priekšmetus toreiz vēl pilnīgi tukšās Rundāles pils aizpildīšanai. Starp lietām, kas lielākoties tika rastas Sanktpēterburgā privātkolekcijās, bijušas arī brīnišķīgas liecības no vēl senākiem laikiem. I. Lancmanis, kuram jau tad bijusi vīzija par šo mantu izkārtošanu, lai cilvēki tepat Latvijā varētu gūt aptverošu priekšstatu par mākslas stilu evolūciju, stāsta, ka toreiz to ļāvis darīt Kultūras ministrijas dāsnais līdzekļu piešķīrums. Šodien dekoratīvās mākslas ekspozīcija tiek attīstīta par muzeja līdzekļiem, tajā skaitā veikti vēsturisko priekšmetu restaurācijas darbi. Nemitīgi tiek skatīti cauri izsoļu katalogi un par starta cenu pretendēts uz kolekcijā iztrūkstošajām lietām. «Tā ir absolūta loterija,» atzīst muzeja direktors. «Palīdz tas, ka pēdējos piecos gados cenas ir kritušās - cilvēkiem šodien nevajag tik daudz vēsturisku priekšmetu, līdz ar to dažkārt mums izdodas dabūt ļoti labas lietas par starta cenu, kas bieži vien ir ļoti smieklīga.» Priekšstatam - muzejs iegādājās divas XVIII gs. gleznotas ainavas par summu 900 eiro, kāda šī paša gadsimta pārstāve glāze izmaksājusi zem 100 eiro. No vienas puses - skumji, ka tādas īstas vērtības vairs nav cieņā. Jauniem cilvēkiem Eiropā saņemt mantojumā pili esot «šausmīga dzīve». «Apdrošināšana, uzturēšana, apkalpošana, nemaz nerunājot par restaurāciju!» uzskaita I. Lancmanis. Viņš pats - līdzīgi kā citi, kas nesteidz savu vidi nolīdzināt līdz pilnīgam minimālismam, - labprāt mājās sēž pie datora uz bīdermeijera stila krēsla un ir pārliecināts, ka dzīvošana vēsturiskā interjerā tikai bagātina nama iemītniekus: «Vēsturiskie priekšmeti nes īpašas sajūtas krietni vairāk nekā kaut kāda IKEA nopirkta manta.»
No ārzemēm un Latvijas
Vairums eksponātu ir no Rietumeiropas, taču prieks ir par katru Latvijā iegūtu objektu, piemēram, Kurzemes hercoga ģimenei piederošām lietām. XX gs. Latvijā ar kariem, revolūcijām un muižu atsavināšanām nav bijis žēlīgs tās teritorijā esošu grezno, seno mantu kolekcijām. Kā īpaša dāvana bijis Kurzemes hercoga Frīdriha sievas Elizabetes Magdalēnas (1580-1649) laulību gredzentiņš un krekla saktiņa, ko pēkšņi pamanījuši gruvešu dzīlēs jau vairākkārt izlaupītajā sarkofāgā.
No likvidētajām baznīcām, kuru draudzes padomju gados bija spiestas beigt darbību, ir iegūtas skulptūras, dekoratīvie kokgriezumi un sudraba izstrādājumi, kas apliecina vietējo amatnieku izcilās prasmes. Ar atsevišķiem iztrūkstošiem eksponātiem izlīdz Latvijas muzeji un Nurmes evaņģēliski luteriskā draudze.
Lai būtu moderni
Izstādes eksponāti veido vienotas, seno laiku sadzīviskuma noslēpumus paudošas stilu kopas, ko paspilgtina tā laika augstdzimušo portreti. I. Lancmanis apzināti vēlējies apiet pašlaik populāro tendenci izolēt priekšmetu no vides, novietojot to stikla vitrīnā un halogēna gaismekļu staros. «Mēs laižam pāri žēlīgo, silto gaismiņu, lai objekts darbojas, turklāt ansamblī ar pārējiem. Nekādi defekti arī tādējādi nav redzami,» viņš skaidro.
I. Lancmaņa vadībā ieraugām, ka beidzot mūsmāju nabadzīgo gotikas stila priekšmetu krājumu ir papildinājusi pirmā gotiskā bufete, kas ap 1500. gadu no ozolkoka darināta ziemeļrietumu Vācijā. Tāpat apskatāms gotikas sudraba kaluma izstrādājums - Svētā vakarēdiena kauss no Rīgas Sv. Jāņa baznīcas un citi priekšmeti. Gotikas ekspozīcija vēl tiks papildināta.
Ielūkojamies blakus esošajā vācu manierisma priekšmetu kopā, kurā gozējas spilgti šī stila raksturotāji - kabineti, nelielas greznuma kumodes ar mazām atvilktnītēm (nereti - slepenām), kurās glabāja vērtspapīrus, naudu, dokumentus. Blakus priekšmetu anotācijām, kas ir atbrīvotas no neparocīgās ciparu sistēmas, skatāma vispārīga informācija par stilu īpatnībām, kā arī ornamentu gravīras. Renesansei un manierismam ļoti raksturīgas bija lādes. «Tikai XVII gadsimta vidū Eiropā ienāk skapji, līdz tam drēbes vienkārši locīja un lika citu citai virsū lādē,» stāsta mākslas vēsturnieks. «Vēl viena priekšrocība - ja nāca karš, to ņēma un nesa līdzi.»
Par Itālijas renesansi atgādina fragmenti no riekstkokā darinātām lādēm un citi priekšmeti. Izslavēto holandiešu kluso dabu cienīgas priekšmetu kompozīcijas var baudīt samērā vienkāršā baroka virtuvītē, kādas XVII gs. bijušas Holandē. Par to, ka šeit patiesi reiz atradusies virtuve, no kuras apkalpoja hercoga ēdamzāli otrajā stāvā, liecina divas pavarda vietas. Baroka briedumu labi iezīmē greznie, smagnējie Hamburgas un Dancigas skapji ar fajansa vāzēm uz augšējās dzegas. Savukārt tā beigu posmu - intarsija jeb koka priekšmetu izrotāšana, pamatvirsmā iestrādājot citas tekstūras un krāsas koku. «Tas ir dīvainākais, ka cilvēki bija ar mieru upurēt visu ērtumu un funkcionalitāti, lai tikai būtu moderni,» saka I. Lancmanis, norādot attēlā uz neērtu baroka laika krēslu, kas pilnībā noklāts ar akanta lapas ornamenta kokgriezumiem. «Ja mūsdienās sakām - re, kāds dzenas pakaļ modei, es gribētu teikt, ka šodien tas ir 100 reižu saprātīgāk nekā kādreiz.»