Mums ir pagadījies aizejošs premjerministrs, kurš tā arī laikam pēdējā gada laikā neko nav sapratis izņemot savu augstprātīgi patmīlīgo pārliecību, ka viņš ir pats labākais, kas Latvijai jelkad ir gadījies, vienīgi viņš nav pratis sevi pietiekami daudz izskaidrot, turklāt masu informācijas līdzekļi ir kļuvuši par viņa oponentiem.
Mums ir pagadījies cilvēks, kurš acīmredzot varētu kļūt par nākamo premjerministru, kurš nevien savā Kuldīgā ir rīkojies nelikumīgi un ētiski apšaubāmi, bet arī ir sekmīgi nokārtojis smadzeņu pūderēšanas kursus par "līderību".
Mums ir pagadījies Radio un Televīzijas padomes priekšsēdētājs, kurš uzskata, ka Latvijai ir jāievēro Krievijas likumdošana, cenzūra sabiedriskajā televīzijā ir akceptējama lieta, un viņam pašam ne par ko nav jājūtas atbildīgam, jo tas, lūk, ir tikai viņa dikti personīgais viedoklis, un tas nekas, ka viņam ir pagadījies kļūt par valsts amatpersonu.
Cik jauki.
Bet es šovakar iešu klausīties Džo Kokeru, un brīdī, kad viņš dziedās manuprāt pašu lieliskāko dziesmu, kāda vien pasaules popmūzikas vēsturē ir sacerēta, "You Can Leave Your Hat On", es piecas minūtes varēšu nedomāt par to, cik līdz marasmam degradējusies ir mūsu politiskā vide, kurā patiešām labi cilvēki vienkārši tiek līdz kaulam samaitāti.
Jauku visiem dienu!