Pirms piecdesmit gadiem, 1969. gada vasarā, Londonas Bārbikena kompleksā apmetās pirmie iedzīvotāji. Sākumā Bārbikenā bija tukšs – garāžās stāvēja tikai dažas automašīnas, daudzi dzīvokļi vēl bija bez iemītniekiem, un iedzīvotāji cits citu labi pazina. Tad arī radās tradīcija: ja kāpņu telpā ievācas jauni iedzīvotāji, pārējie dodas pie viņiem ciemos un iepazīstas. Kompleksa pagalmā tika svinēti kopēji svētki un dzimšanas dienas. Tieši tādu iedomājās ideālu moderno dzīvojamo kompleksu komūnu arhitekti, bet kāpēc tāda izveidojās Bārbikenā, bet ne daudzviet citur?
Bārbikena kompleksa pasūtītājs un īpašnieks bija un joprojām ir Londonas pilsētas pašvaldība. Taču tas nekad nav bijis sociālo dzīvokļu nams, kādus parasti mēs tos iedomājamies, – kā atbalstu sociāli neveiksmīgām vai sociālā riska zonā esošām ģimenēm. Bārbikens vienmēr ir bijusi dzīvesvieta jaunajiem vidusšķiras profesionāļiem, tiem, kuri atsacījušies no privātmājām ar dārziņu piepilsētā par labu modernam dzīvoklim jaunajā kompleksā, lai ceļā uz darbu Londonas centra birojos nepavadītu ilgas stundas. Jāatceras, ka XX gadsima vidū dzīvot Londonas centrā nebija modē. Veiksmīgie pilsētnieki labprātāk izvēlējas piepilsētas mieru. Taču tajā laikā pašvaldības īres mājokļiem nebija dzīves neveiksminieku stigmas. Tolaik apmēram puse Lielbritānijas pilsētnieku dzīvoja īrētos pašvaldības celtajos mājokļos.
Spēcīga vietējā kopiena
Viss mainījās 80. gados, kad pie varas nāca konservatīvā Mārgaretas Tečeres valdība. Pašvaldības savu dzīvojamo fondu izpārdeva. Tajā laikā arī liela daļa Bārbikena kompleksa dzīvokļu tika pārdota. Tomēr joprojām – lai arī nedaudz – Bārbikenā ir pašvaldības īres dzīvokļi. Līgumi ar īrniekiem tiek slēgti uz trim gadiem, un ar katru termiņu īres maksa aug. Dzīvei Bārbikenā ir stingri noteikumi: te nevar turēt mājdzīvniekus, un uz balkona žāvēties izkārta veļa var būt iemesls, lai lauztu īres līgumu. Nerakstīts likums ir uz balkoniem izvēlēties dažādas nokrāsas sarkanas pelargonijas.
Arī iedzīvotāju sastāvs ir mainījies. Te dzīvo daudzi arhitekti, dizaineri un citi vizuālās mākslas un radošo industriju pārstāvji. Lieki piebilst, ka dzīvokļu vērtība nekustamo īpašumu tirgū ir daudzkārt cēlusies un mūsdienās Bārbikenā dzīvot nav lēti. Taču viena lieta ir saglabājusies – spēcīga vietējā kopiena. Tiek izdots Bārbikena kopienas žurnāls, un iedzīvotāji aktīvi protestē pret kompleksā esošās meiteņu skolas paplašināšanos, kuras jaunā piebūve būtiski mainītu kompleksa arhitektonisko tēlu un vidi, un arī vienoti iestājas par pārtikas veikala Waitrose atvēršanu kompleksa tuvumā.
Karā zudusī sirds
Uz ziemeļiem no Svētā Pāvela katedrāles reiz atradās Londonas pilsētas nocietinājumu siena. Bārbikena kompleksa nosaukums ir cēlies no pilsētas nocietinājuma mūra sargtorņa vārda. Karalienes Viktorijas laikā te jau bija tirdzniecības kvartāls, kurā savu uzņēmumu namus cēla turīgie londonieši, taču tam liktenīgs izrādījās Otrais pasaules karš. Tagadējā Bārbikena kompleksa teritorija pilnībā tika iznīcināta nacistiskās Vācijas Lielbritānijas bombardēšanas kampaņā Blitz. Pilsēta cieta tikpat ievērojami kā savulaik Londonas Lielā ugunsgrēka laikā. Pēc kara Londona ātri atguvās, taču tagadējā Bārbikena kompleksa teritorija gandrīz divdesmit gadu stāvēja pamesta. Tur klaiņoja kaķi, un pamazām tā kļuva par vienu no kriminogēnām un bīstamām pilsētas zonām.
No Londonas pilsētas pašvaldības puses izlemt celt dzīvojamos namus, nevis atvēlēt zemes gabalu komercapbūvei, no mūsdienu skatpunkta bija drosmīgs lēmums, taču pēc Otrā pasaules kara Londonas pašvaldība bija aktīva jaunu dzīvojamo namu būvētāja, un Bārbikena komplekss bija viens no risinājumiem, lai pilsētā strādājošajiem būtu kur dzīvot netālu no saviem birojiem. Izskanēja arī patētiski saukļi – atdot pilsētai kara laikā zudušo sirdi!
Bārbikena komplekss arī tolaik bija ambiciozs projekts. Iespēju to realizēt 50. gadu beigās ieguva pavisam jauns britu arhitektu birojs Chamberlin, Powell and Bon. XX gadsimta vidū Londonas pašvaldība bija daudzu drosmīgu un eksperimentālu projektu pasūtītāja, un gan jaunie, gan pieredzējušie arhitekti pašvaldības rīkotos konkursus un pasūtījumus uzskatīja par labu iespēju realizēt savas idejas. Pēc vairākām tukšām desmitgadēm tagad šī tendence Lielbritānijā atgriežas. Jaunie arhitekti atkal labprāt strādā pašvaldību pilsētplānošanas nodaļās. Labākais pierādījums šai tendencei 2019. gadā ir britu nozīmīgākās atzinības arhitektūrā – Stērlinga balvas – piešķiršana pašvaldības celtam sociālo mājokļu kompleksam.
120 veidu dzīvokļi
50. gados Pīters Čemberlins, Džefrijs Pauels un Kristofers Bons bija jauni arhitektūras pasniedzēji Kingstonas Arhitektūras skolā. Katrs ar atšķirīgu dzīves gājumu, izglītību un pirmo pieredzi profesijā. Visi trīs iesniedza katrs savu priekšlikumu kādā citā Londonas pašvaldības izsludinātā arhitektūras konkursā. Tas bija 1952. gadā notikušais Goldenleinas dzīvojamā kompleksa celtniecības konkurss. Jaunie arhitekti savā starpā bija noslēguši vienošanos: ja kāds no viņu priekšlikumiem konkursā uzvarēs, viņi trijatā nodibinās biroju un realizēs projektu.
178 iesniegto ideju vidū konkursa žūrija par uzvarētāju izraudzījās Džefrija Pauela priekšlikumu. Tas bija pietiekams iemesls, lai nodibinātu arhitektu biroju Chamberlin, Powell and Bon. Kad 1959. gadā Londonas pilsētas pašvaldība izsludināja konkursu par Bārbikena kompleksa būvniecību, birojam Chamberlin, Powell and Bon ierēdņu vidū jau bija laba slava, un uzvara šajā konkursā nebija liels pārsteigums. Tagad gan Goldenleinas komplekss, gan Bārbikens ir iekļauti Lielbritānijas aizsargājamo kultūras pieminekļu sastāvā.
Bārbikena kompleksu dažkārt sauc arī par pilsētu pilsētā. Tā tiešām ir. Kompleksā ietilpst vairāki septiņu stāvu dzīvokļu bloki, trīs dzīvojamie debesskrāpji, Bārbikena Mākslas centrs ar koncertzāli, teātri, mākslas galeriju, bibliotēku un citām kultūras funkcijām, Londonas muzejs, Gildholas Mūzikas un drāmas skola, kā arī Londonas pilsētas meiteņu skola. Bārbikena kompleksa 43 stāvu dzīvojamie debesskrāpji ilgu laiku bija augstākās dzīvojamās mājas Eiropā. Pēdējais Bārbikena dzīvojamais debesskrāpis – tā sauktais Šekspīra tornis – tika atklāts 1974. gadā. Kopumā kompleksā mīt apmēram četri tūkstoši iedzīvotāju. Te ir 120 veidu dzīvokļi. Arhitektu un pašvaldības doma ir bijusi tāda – pieaugot iedzīvotāju labklājībai un mainoties ģimenes sastāvam, cilvēki varētu pārcelties tepat kompleksā, piemēram, no vienistabas dzīvokļa uz triju vai četru guļamistabu mājvietu kādā no dzīvojamiem torņiem.
Oāze cietoksnī
Bārbikena komplekss pret pārējo pilsētu nav atvērts un pretimnākošs. Tas vairāk atgādina viduslaiku nocietinājumus. Arhitekti patiešām ir meklējuši atsauces uz kādreizējo Londonas pilsētas aizsardzības mūri, kura fragmenti, kas saglabājušies līdz mūsdienām, atrodas kompleksa teritorijā un ir iekļauti tā labiekārtojumā. Kompleksā ir iedzīvotājiem patīkamas privātās un publiskās telpas līdzsvars. Ieejas kompleksā ir slēgtas un nav uzreiz pamanāmas. Tiek jokots, ka Bārbikena kompleksā zādzības tik reti notiek tāpēc, ka zagļi nespēj atrast izeju no kompleksa un apmaldās daudzajās pasāžās, celiņos, pārejās un daļēji vai pilnībā slēgtajos gaiteņos.
No ārpuses Bārbikens ir cietoksnis, bet iekšpusē iedzīvotājiem ir zaļa oāze. Šeit ir pagalmi ar kokiem, bagātīgiem stādījumiem un interesantu labiekārtojumu ar daudzveidīgu ūdens klātbūtni. Arhitekti daudzās ūdenskrātuves kompleksa labiekārtojumā izmantojuši, līdzīgi kā telpās izvieto spoguļus, lai tajos atstarotos telpa, radot plašuma iespaidu. Bārbikena pagalmos gludās ūdensvirsmas ir šādi spoguļi, kas papildināti ar ūdens kaskādēm.
Bārbikena kompleksā bija vieni no modernākajiem XX gadsimta vidus dzīvokļiem, kuru oriģinālais iekārtojums daļā no tiem ir saglabājies līdz mūsdienām. Dzīvokļu plānojums ir veidots tā, lai iegūtu pēc iespējas plašāku dzīvojamo istabu. Tāpēc daļā dzīvokļu virtuve ir centrā kā atsevišķs bloks ar atvērumu uz istabu, pa kuru virtuvē ieplūst dienasgaisma. Arhitekti ir centušies, lai visos dzīvokļos vismaz kādu brīdi iespīd saule. Virtuvju izlietnēs ir īpaši iestrādāta atkritumu savākšanas sistēma, savukārt vannas istabu oriģinālās izlietnes izceļas ar kompaktumu. Visā kompleksā ir zemgrīdas centrālā apkure, tāpēc viens no noteikumiem īres līgumā ir aizliegums dzīvokļos ieklāt koka grīdas.
Projektējot Bārbikena kompleksu, arhitekti acīmredzami ir ietekmējušies no Lekorbizjē modernās arhitektūras idejām. Komplekss tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem brutālisma arhitektūras piemēriem. Britu arhitektūras pētnieki Bārbikenu dēvē par angļu modernisma paraugu. Atšķirībā no Eiropas modernās XX gadsimta arhitektūras, kas glīta izskatās tikai saulainās dienās, Bārbikena raupjā betona virsmas faktūra, daudzie augi un ūdens ir patīkama vide arī Anglijas miglā un lietū.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
