Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Skaistuma elementi. Intervija ar Alberto Kavalli

Amatnieks ir tas, kurš tic skaistajam, kas rodas, ja dari to, kas sagādā prieku. Vairāku starptautisku amatniecības organizāciju vadītājs, pētnieks, pasniedzējs un izstāžu rīkotājs Alberto Kavalli intervijā Jeļenai Solovjovai stāsta par augstvērtīgas amatniecības lomu mūsdienu mākslā un dizainā.

Alberto Kavalli jau ilgāk nekā desmit gadu rūpējas par kvalitatīva roku darba popularizēšanu un amatniecības nozares kopšanu un stiprināšanu Itālijā un pasaulē. Kopš 2007. gada viņš vada organizāciju Fondazione Cologni dei Mestieri d’Arte Milānā, savukārt pēdējos trīs gadus ir veltījis fonda Michelangelo Foundation for Creativity and Craftsmanship attīstībai Ženēvā. Pērn Mikelandželo fonds organizēja savu pirmo starptautisko izstādi Homo Faber Venēcijā, kas bija veltīta laikmetīgās amatniecības eksperimentiem un ar vērienu apliecināja, ka roku darbs un amata meistarība Eiropā nav vis izzūdošas vērtības, bet gan progresīvs, tālredzīgs un jaunajai paaudzei saistošs darbības virziens.

Nesen Alberto Kavalli viesojās Latvijā un līdzdarbojās Starptautiskās dizaina vasaras skolas MAD norisē. Šis ir jau ceturtais gads, kad MAD Siguldā pulcēja jauniešus no visas Eiropas, lai praktiskā darbā un radošos eksperimentos paplašinātu izpratni par dizainu un amatniecību.

Ja raugāmies dizaina vēsturē, sabiedrības attieksme pret amatniecību ir bijusi dažāda. XIX gadsimta intelektuāļi ar Viljamu Morisu priekšgalā uzstāja, ka amatniecība ir vienīgais cilvēces glābiņš no industriālās revolūcijas. XX gadsimta modernisti koncentrējās uz masu ražošanas procesu, postmodernisti atgriezās pie roku darba cildināšanas. Kur mēs esam pašlaik, kāda ir amatniecības loma mūsu dzīvē?

Ikreiz, kad cilvēce saskaras ar nozīmīgām pārmaiņām, kuru ietekmē cilvēka prasmes aizstāj iekārta, notiek kontrrevolūcija, kas no jauna izceļ roku darba nozīmi. Viljama Morisa apsvērumi balstījās Džona Raskina filosofijā, grāmatā Septiņas arhitektūras lampas viņš ir formulējis: "Katru reizi, kad sieviete vai vīrietis tiek izmantots kā iekārta, viņi pārvēršas par stulbām ierīcēm." Iekārta vienmēr būs precīzāka par cilvēku, tāpēc mums nav jēgas replicēt tās darbību, bet ir jāizmanto tā savā labā. 1919. gada manifestā Valters Gropiuss uzrunāja laikabiedrus: "Arhitekti, mākslinieki – mēs visi esam pilntiesīgi amatnieki," ar to domājot, ka visa pamatā ir amatnieka redzējums. Mūsdienās saskaramies ar jaunu tehnoloģiju revolūciju. Nav vajadzības uzsvērt, ka tehnoloģijas iznīcinās ļoti daudzas profesijas un darbvietu trūkums vienmēr ir raisījis sociālus nemierus. Tas ir iemesls, kāpēc interese par amatniecību strauji atgriežas. Jaunās paaudzes dizaineri, arhitekti un mākslinieki uzlūko amatniecību ar atjaunotu interesi, un, manuprāt, tas ir pozitīvs signāls. Pat ja jaunieši paši nekļūs par amatniekiem, viņi zinās, kā sadarboties ar meistariem, kā novērtēt viņu darbu, kur atrast labu amatnieku un kā ar viņu sākt produktīvu dialogu. Tehnoloģijas aizvien vairāk virza mūs pretim dzīvei vienatnē, mēs visu varam paveikt patstāvīgi ar viedtālruņa starpniecību. Amatniecība ir kontrrevolūcija – alkas pēc sociālās mijiedarbības un nepieciešamība redzēt cilvēka vajadzību centrā.

Kā mēs varam atpazīt prasmīgu amatnieku un kvalitatīvu amatniecību?

Prasmīgs meistars nekad nav izpildītājs, bet vienmēr interprets – amatnieks spēj interpretēt dizainera idejas atbilstoši savai pieredzei un zināšanām. Patiess meistars ir vienmēr gandarīts par to, ko rada. Ir tik daudz amatnieku, kuri, par spīti cienījamam vecumam, katru dienu dodas uz darbnīcu, jo tā ir viņu dzīve. Viņi jūtas piepildīti, darot savu darbu, un tā ir skaista atziņa, ko nodot jaunajai paaudzei, kas dažkārt, šķiet, ir nedaudz pazudusi.

Kādas ir pašreizējās nozīmīgākās tendences amatniecībā?

Svarīga tendence ir ilgtspējīgas domāšanas attīstība sabiedrībā. Amatniecība ir ilgtspējīgāka nekā daudzi citi ražošanas veidi, jo kopš senatnes amatnieks ļoti labi zina, kā neiztērēt vairāk materiāla, nekā ir nepieciešams. Amatnieks arī ļoti labi apzinās, ka kvalitatīvākie materiāli bieži ir rodami saudzējamā vidē, tāpēc dabas aizsargāšana un cieņa pret pieejamiem resursiem viņam ir pašsaprotama. Šie jautājumi kļūst arvien nozīmīgāki arī pasūtītājam.

Vēl viena tendence ir radīšanas kultūras attīstība amatniecībā. Tā var ietvert tehnoloģiju lietojumu un jaunus materiālus. Prasmīgs amatnieks vienmēr būs atvērts eksperimentiem, jo riskam pakļautais mērogs ir mazs un viņš to var atļauties. Dažkārt amatniekam ir nepieciešams pamudinājums eksperimentēt, un tas ir dizainera uzdevums, savukārt amatnieks vērsīs dizainera uzmanību uz tehniskajiem aspektiem. Šķiet, mēs kārtējo reizi atgriežamies pie Platona. Viņa literārais mantojums ir veidots dialoga formā, un autentiskas zināšanas vienmēr veidojas sarunā.

Atgriežoties pie Bauhaus manifesta – vai mūsdienās pastāv robežas starp amatniecību un dizainu, un vai tās ir nepieciešamas?

Abiem jēdzieniem ir atšķirīga definīcija. Protams, ir gadījumi, kad dizainers ir arī amatnieks vai amatnieks pats nodarbojas ar dizainu, taču, ja runājam par izglītību vai sevis definēšanu, starp jomām ir būtiskas atšķirības. Itālijā dizainers visbiežāk attiecina uz sevi definīciju, ko ir formulējusi Itālijas Industriālā dizaina asociācija (ADI), un, manuprāt, tā ir gana precīza. Šī definīcija saka – dizains ir kultūrā balstīts radošais process. Tas ir process, jo dizainam ir sākums, noslēgums un rezultāts. Tas ir "kultūrā balstīts", jo dizainers apzinās kultūras fonu, kurā strādā, savukārt "radošs" uzsver to, ka process no autora pieprasa jaunradi. Labs amatnieks līdzdarbojas dizaina procesa izstrādes posmā, nevis atkārtojot jau paveikto, bet eksperimentējot ar materiālu un rodot iedvesmu jaunrades procesam.

Milānas Politehniskajā universitātē jūs pasniedzat mācību priekšmetu, kura nosaukums ir Itāļu skaistums. Par ko ir šis priekšmets?

Šajā mācību priekšmetā mēs mēģinām izglītot studentus par itāļu skaistuma DNS, cenšamies atšifrēt ģenētisko kodu, kas veido šīs dailes paradigmu, un analizējam, vai tā ir attiecināma tikai uz pagātni vai tai būs vieta arī nākotnē. Katra lekcija ir veltīta vienam skaistuma elementam, un tas tiek analizēts no kultūras, mākslas un vēsturiskā skatpunkta.

Universitātes telpās mēs aizvadām tikai vienu lekciju, pārējās – Milānas baznīcās, teātros, muzejos, darbnīcās. Studenti ir aicināti piedzīvot skaistuma klātbūtni visdažādākajos dzīves aspektos un ir gandarīti par šo procesu, jo dažkārt viss, kas viņiem ir nepieciešams, ir nedaudz pašpārliecinātības. Es mudinu viņus paraudzīties pašiem uz sevi. Mikelandželo ne ar ko neatšķīrās. Mums visiem ir identiska sirds, vienādas rokas, mēs neesam piedzīvojuši ģenētisku mutāciju, esam veidoti no tiem pašiem elementiem, no kuriem bija veidoti Rafaēls, Tintoreto, Tiapollo. Viņi, protams, bija ārkārtīgi apdāvināti cilvēki, taču talants ir jāattīsta, un tas ir tas, kā dažreiz pietrūkst, – iespējas attīstīt savas dotības. Mēs pieprasām no jauniešiem spēju būt tūlītēji veiksmīgiem visā, taču kuram gan tas ir izdevies? Mums vajadzētu aicināt jauno paaudzi apzināties, ka skaistums un prasmes pieprasa laiku, kultūru un pārliecību.

Kad XX gadsimta 50. gados itāļu industriālais dizains piedzīvoja starptautiskas popularitātes vilni, amatniecības tradīcijām bija nozīmīga loma zīmola Ražots Itālijā izveidē un attīstībā. Kāds ir jūsu studentu viedoklis par amatniecības un dizaina mijiedarbību XXI gadsimtā?

Itāļu industriālais dizains vienmēr ir bijis ļoti ciešā sasaistē ar amatniecību. Interesanti, ka daudzi pazīst itāļu dizaina ikonas un zina arī to dizaina autorus, taču tikai daži apjauš, ka visi šie dizaineri – Kastiljoni, Sotsass, Bellīni – sadarbojušies ar prasmīgiem amatniekiem, prototipu izgatavotājiem. Pieprasītākais prototipu meistars bija Džovanni Saki – kokapstrādes eksperts, kurš industriālo produktu prototipus izgatavoja no koka. Viņš bija tik prasmīgs, ka bieži sekmīgi uzlaboja sākotnējo projektu, jo, kā labam amatniekam pienākas, viņš bija nevis izpildītājs, bet talantīgs interprets. Lai arī industriālā dizaina rezultāts primāri ir dizainera darba auglis, bieži tas bija arī prototipa autora meistarības apliecinājums.

Šodien, raugoties uz Milānas izstādē Salone del mobile notiekošo, esmu drošs, ka amatniecības loma tikai palielinās. Jāsaka gan – ir gadījumi, kad amatniecība tiek izmantota kā mārketinga instruments, taču tas tikai apliecina, ka roku darbs ir kļuvis vairāk novērtēts. Vēl pirms divām desmitgadēm amatniecības klātbūtne industriālā dizaina procesā diez vai tiktu uzskatīta par pievienoto vērtību. Deviņdesmitajos sarunas lielākoties grozījās ap jēdzieniem "smalka dzīvošana", "jutekliskums", "tehnoloģiju virzīts" utt.

Šodien jūs amatniecības klātbūtni atradīsiet teju visur. Pat kafija mūsdienās tiek brūvēta "amatnieciski", lai arī ko tas nozīmētu. Ir notikusi amatniecības jēdziena pārvērtēšana. Jau otro gadu Milānas izstādes ietvaros Mikelandželo fonds organizē izstādi Doppia Firma (no itāļu val. – dubultais paraksts), aicinot dizainerus veidot eksperimentālus sadarbības projektus ar amatniekiem. Dizaineru interese ir milzīga.

Kastiljoni, Sotsass, Bellīni – visi nosauktie itāļu dizaineri ieguvuši arhitekta izglītību. Dizains kā savrupa nozare Itālijā parādījies tikai nesen. Vai atšķirība ir jūtama?

Jā, ir jūtama, taču ir jāskatās plašāk, analizējot arī dekoratīvo mākslu. XIX gadsimtā dekoratīvā māksla bija atsevišķa, mākslas institūcijās apgūstama disciplīna, taču, laikam ritot, arhitektūras skolas pārņēma šo jomu, iekļaujot to, piemēram, fasāžu dekorēšanas kursu programmā. Pagājušajā gadsimtā notika dekoratīvās mākslas un arhitektūras attālināšanās.

Itālijā, piemēram, arhitekts ir ļoti tehniska profesija. Tās pārstāvjiem ir būtiskas zināšanas arī mākslas un stilu vēsturē, taču primāri arhitekts vienmēr būs tas, kurš ir spējīgs uzprojektēt ēku, tāpēc viņa izpratnei par inženiertehniskajiem risinājumiem ir jābūt vēl jo spēcīgākai. 90. gados Itālijā tika nodibināta pirmā dizaina fakultāte, un tas bija piemērots brīdis, lai turpinātu attīstīt šo jomu kā atsevišķu universitātes disciplīnu.

Aktuāls jautājums – kas notiks ar dekoratīvo mākslu. Dizainers šodien tiek skolots dažādos jautājumos, taču tikai dažas universitātes turpina analizēt, kā dizaina procesā iekļaut dekoratīvo mākslu, un tās, kuras to dara, tomēr izturas pret dekoratīvajām mākslām ar zināmu rezistenci. Tā, it kā mēs joprojām būtu Ādolfa Losa esejas Ornament and Crime varā. Līdzīgi kā Mārtiņš Luters savulaik izskauda dekorācijas no baznīcas, modernajā laikā šo pienākumu uzņēmās Loss. Mums būtu laiks to pāraugt, jo katru reizi, kad mēs kaut ko zaudējam no redzesloka, tas vairs nekad neatgriežas. Pašlaik mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem, jo ir tik daudz ar dekoratīvo mākslu un amatniecību saistītu disciplīnu, kas ir uz izzušanas robežas.

Kā mēs varam pasargāt šīs tradīcijas?

Izpratne par teritoriju ir fundamentāla vērtību piešķiršanas procesā. Kādas asociācijas jums rodas, kad lasāt "Ražots Itālijā", "Ražots Francijā" vai "Ražots Latvijā"? Vai tā ir tikai ģeogrāfiska identifikācija? Vai arī, iespējams, jūs esat gatavs maksāt vairāk par to, kas ietver kultūras vērtību? Mēs redzam kvalitatīvu uzvalku un attiecinām to uz Itāliju, bet vai jūs pirktu dārgu pulksteni, kas ir ražots Itālijā? Domāju, jūs drīzāk paļautos uz šveiciešiem. Toyota ir milzīgs autouzņēmums, bet vai jūs apsvērtu ideju iegādāties Ferrari modeli, kas ir ražots Toyota rūpnīcā? Neesmu drošs.

Cilvēks vēlas, lai lieta izteiktu teritorijas vērtību, taču diemžēl bieži tradīcijas vai nu tiek atstātas novārtā, vai arī tiek attiecinātas uz etnogrāfiju. Man nav iebildumu pret etnogrāfiju tiktāl, kamēr tā ir folkloras robežās, taču, ja vēlamies tradīcijām piešķirt patiesu vērtību, mums tās ir jāspēj aizsargāt un pasniegt pareizā veidā, saglabājot autentiskumu, uzsverot to oriģinalitāti un aicinot jaunus talantīgus cilvēkus strādāt ar tām.

Lokālajām tradīcijām ir jāpalīdz būt aktuālām un dzīvotspējīgām. Pasaule attīstās, tūristu skaits turpinās pieaugt, un arvien vairāk ir cilvēku, kuri ceļojot meklē tikai vienu lietu – autentiskumu. Augstvērtīga amatniecība ir labākais vietas autentiskuma apliecināšanas veids. Ja runājam par tradīciju saglabāšanu, tas, ko Latvijā dara Rihards Funts, organizējot Starptautisko dizaina vasaras skolu MAD, ir vieds eksperiments. Viņš aicina starptautiskus māksliniekus strādāt ar vietējiem amatniekiem – nevis tāpēc, ka tam būtu kāds sakars ar etniskajām tradīcijām, bet tāpēc, ka jaunajiem dizaineriem tas ir patiesi interesanti.

Izstāstiet, lūdzu, vairāk par pieredzi dizaina vasaras skolā MAD Siguldā.

Projektā piedalījās 28 studenti no dažādām valstīm. Viņi strādāja piecos tematiskajos virzienos, realizējot savas idejas dažādos materiālos – kokā, kūdrā, mālā, metālā u. c. Kad Rihards iepazīstināja mani ar vasaras skolas tēmu "transhumānisms", biju noraizējies, jo man šķita, ka dalībnieki runās par futūristiskām ierīcēm, taču biju jo sevišķi patīkami pārsteigts, redzot studentu paveikto. Varbūt ne tik daudz par pašiem objektiem, lai arī kopumā tie bija interesanti un tika pievilcīgi eksponēti, bet lielākoties tāpēc, ka visas dalībnieku grupas piedāvāja spēcīgu viedokli par to, ko īsti nozīmē transhumānisms.

Visas grupas fokusējās uz absolūti cilvēciskām vērtībām. Piemēram, tika izstrādātas īpatnējas ierīces, kas palīdzēs dzirdēt kosmosa skaņu. Visumā ir klusums, taču klausīties un mēģināt saprast kaut ko, kas ierasti nav sadzirdams, manuprāt, ir ārkārtīgi cilvēciski.

Citas grupas darbs bija veltīts jauniem sevis pabarošanas veidiem, akcentējot, ka mums ir jābaro ne tikai mūsu ķermenis, bet arī attiecības un cilvēcība mūsos. Trešā komanda strādāja ar tēmu "dzīve pēc nāves", skaidrojot nāvi kā darbības trūkumu un aicinot izstādes apmeklētājus būt darbībā. Ceturtā grupa pētīja saziņas ideju. Tās dalībnieki izveidoja mobilu, mainīgu struktūru, kas simbolizē mūsu savstarpējo sasaisti un to, ka mūsu katra mērķis ir vairot līdzsvaru, nevis spriedzi šajā struktūrā.

Piektā grupa runāja par atdarīšanu dabai un līdzjūtību pret to, kas ir ap mums. Bija interesanti vērot, kā jaunie dizaineri, saskaroties ar šiem globālas nozīmes jautājumiem, nodarbojas ne tikai ar formas, bet primāri – nozīmes radīšanu. Tas ir tas, ko jauniešiem sacīju savā lekcijā: "Autentisks skaistums vienmēr ir jēgpilns. Ja jūs nesaprotat kaut kā nozīmi, jūs zaudējat daļu no skaistuma."

Arī jūsu vadītais Mikelandželo fonds Ženēvā organizē vasaras skolu. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par šīs starptautiskās organizācijas mērķiem un lomu amatniecības nozīmes stiprināšanā pasaulē.

Mikelandželo fonds Ženēvā ir radies, pateicoties tā dibinātāju Johannesa Rūperta un Franko Kolonji iniciatīvai. Nosaukums ir izvēlēts par godu Mikelandželo, jo viņa vārds ikvienam simbolizē izcilu mākslu un prasmīgu amatniecību un arī tāpēc, ka Mikelandželo lieliski apzinājās sava paraksta vērtību.

Fonds ir dibināts 2016. gadā, un trijos gados esam izdarījuši daudz. Esam izveidojuši starptautisku sadarbības tīklu ar līdzīgi domājošām institūcijām, kuras aicinām dalīties pieredzē, lai veicinātu vienotu izpratni par kvalitatīvu amatniecību. Patlaban ir vairāk nekā 70 institūciju dažādās Eiropas vietās, kas rūpējas par lietišķās mākslas un amatniecības saglabāšanu dažādos līmeņos. Esam publicējuši grāmatu Meistara pieskāriens, kas apkopo vienpadsmit kritēriju izcilības noteikšanai amatniecībā.

Šogad sākām vasaras skolas programmu, piedāvājot 50 studentiem no visas Eiropas doties uz dažādām valstīm, lai iegūtu specifiskas, reģionam raksturīgas amata prasmes. Pieteikumu skaits uz šo projektu bija ievērojams. Domāju, ka popularitāti mums primāri ļāva sasniegt izstāde Homo Faber, kas pērn pirmo reizi norisinājās Venēcijā. Pasākums ilga 17 dienu, un to apmeklēja gandrīz 70 000 cilvēku. Pašlaik veidojam 2020. gada izstādi Homo Faber, kas atkal notiks Venēcijā un šoreiz ilgs mēnesi.

Vēl viens svarīgs nākotnes projekts ir tiešsaistes platforma, kas palīdzēs atrast labākos amatniekus dažādās Eiropas vietās. Sāksim ar meistariem, turpināsim ar skolām un vietām, kur iespējams gūt autentisku amatniecības pieredzi dažādās zemēs, utt.

Ko amatniecība var sniegt nākotnei? Kādus globālus un lokālus izaicinājumus tā var palīdzēt risināt?

Nezinu, vai gluži risināt, taču jēgpilna amatniecības kultūra var sniegt būtisku ieguldījumu ikkatra dzīves uzlabošanā, jo, manuprāt, neatkarīgi no tā, ar ko mēs nodarbojamies, mēs varam būt vai nu amatnieki, vai kurtizāni. Amatnieks ir tas, kurš tic skaistajam, kas rodas, ja dari to, kas sagādā prieku. Tas, kurš tic apkārtējo tiesībām un taisnīgumam, kurš alkst pēc brīvības izpausties iespējami labākajā veidā. Savukārt kurtizāns ar labpatiku izmanto citu veikumu un nevēlas pārmaiņas.

Neatkarīgi no tā, vai esat santehniķis vai pāvests, jums vienmēr ir izvēles iespējas darīt savu darbu atbilstoši amatnieka vai kurtizāna nostājai. Prasmīga amatnieka darbība ir dzīvesveida piemērs, kas var stiprināt izpausmes brīvību un to demokrātisko vērtību saglabāšanu, kurām ticam. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja